Dzejniece Monta Kroma (1919–1994) nedzīvoja klusu, savrupu dzīvi. Viņa bija pat visai rosīgi iesaistījusies sava laikmeta literārajās norisēs – darbojās gan izdevniecībā Liesma, gan Rakstnieku savienības Dzejas sekcijā. Un tomēr – Monta Kroma vienmēr šķitusi "it kā neiederīga starp saviem laikabiedriem ar to stabilajiem priekšstatiem par dzeju" – kolektīvās monogrāfijas Monta Kroma: dzeja un refleksija ievadā raksta zinātniskie redaktori Artis Ostups, Jānis Ozoliņš un Kārlis Vērdiņš. Kopā ar autoriem Annu Auziņu, Elvīru Blomu, Ronaldu Briedi, Annu Kisļicinu, Arti Ostupu, Jāni Ozoliņu, Augusti Petri, Signi Raudivi, Ilvu Skulti, Ivaru Šteinbergu, Kārli Vērdiņu, Māru Vīksnu, Aleksandru Zapoļu un Vitu Zelči redaktori monogrāfijā meklējuši atbildes uz jautājumu "kāpēc?".
Alekseja Muraško dizaina vizuālā līdzība ar 2018. gadā izdoto grāmatu Andra Neiburga: valoda, dzimte, stāstījums, attēls liek domāt, ka top sērija? Vai tā ir?
Jānis Ozoliņš. Droši vien. Grāmatas tapšanas posmā mēs domājām, kāds varētu būt risinājums, – likās, ka šī Montai Kromai veltītā grāmata varētu izdarīt pavērsienu virzienā uz sēriju. Konkrēta nosaukuma nav. Mēs pēc tā nedzenamies. Savām vajadzībām esam to nosaukuši par sēriju Personības literatūrā. Tas nenozīmē, ka tā ir biogrāfiska. Savā starpā runājām – varbūt to saukt par mirdzošo vai metāliskā spīduma sēriju. Alekseja Muraško dizaina koncepts ir tāds, ka laika gaitā grāmata apbružājas, spīdums nāk mazliet nost un grāmata kļūst nedaudz patinēta. Dizainers apzināti ir iecerējis grāmatu bieži mīļot un cilāt. Šī grāmata iezīmēja pavērsienu. Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta kolēģi sāka apsvērt arī savas idejas, ko mums piedāvāt. Mums noteikti nevajag to darīt vieniem. Nākotnē rakstīsim dažādās autoru kombinācijās. Skaidrs, ka šādas grāmatas ir nepieciešamas, lai ļautu no mūsdienu skatpunkta raudzīties uz to, kas ir noticis literatūrā. Lai mazinātu mazvērtības kompleksu – vai tad mums ir bijis kas tik interesants? Monta Kroma noteikti ir viens no tiem gadījumiem, kas ir atklājums pat tiem, kuri zina viņas vārdu.
Vai dzejnieci Montu Kromu kā nākamo izvēlējāties tāpēc, ka mazāk pētīta?
Artis Ostups. Latvijā daudz pētīts ir tikai Rainis.
Kārlis Vērdiņš. Par katru autoru parādās grāmatu recenzijas, kad tās iznāk. Viņš tiek pieminēts pārskatos, apskatos, varbūt kādā pētījumā, bet faktiski gan par Neiburgu, gan Kromu – tās ir pirmās viņu daiļradei veltītās grāmatas. Kā jau Artis teica, bez Raiņa kā autorus, kuriem ir pētniecības tradīcijas, vēl varbūt varētu nosaukt Aspaziju, Blaumani. Varbūt Čaku.
Vairāki autori min, ka notiek intensīva padomju literatūras mantojuma pārvērtēšana. Lai kaut ko pārvērtētu, ir jābūt notikušam pirmajam pētniecības vilnim. Kas ir pārvērtējams Montas Kromas dzejas mantojumā?
A. O. Monta Kroma savas dzīves laikā, kas pamatā ir padomju laiks, bija diezgan sarežģīti vērtēta dzejas personība. Par viņu bija visdažādākie viedokļi. Bija tādi kritiķi, kas viņu nopēla kā pārāk modernistisku, bet bija arī tādi, kuri viņu jau sāka saprast un kuru atziņas ir izmantojamas arī mūsdienās. Pārvērtējums ir tajā, ka ir pagājis diezgan ilgs laiks, kopš Monta Kroma publicēja savus darbus, un tikai tagad ar laika distanci mēs varam pilnvērtīgi novērtēt, ko viņa ir īsti paveikusi un kā tas ierakstās viņas laika kontekstā. Teorētiski mēs varam polemizēt ar atsevišķiem Montas Kromas kritiķiem vai viņus kaut kā papildināt, arī izmantot viņu atziņas. Domāju, ka agrāk tas nebūtu bijis iespējams.
K. V. Galvenā problēma ir tāda, ka padomju laikos neviens par modernistisku dzeju nedrīkstēja rakstīt kā par modernistisku. Vēl XX gadsimta 60. gadu sākumā un arī pēc tam vārds "modernisms" principā ir lamuvārds, kuru attiecina uz sapuvušo un satrūdējušo Rietumu buržuāzis - ko literatūru. Monta Kroma 60. gados rakstīja šādus modernistiskus dzejoļus, bet tā laika kritika ne to spēja, ne drīkstēja artikulēt, pat ja varētu. Mūsdienās mēs esam spiesti to visu pārvērtēt mūsdienu valodā, kā to saprot mūsdienu cilvēks, kuram ir daudz brīvāka pieeja modernisma literatūrai, kurš var lasīt latviešu vai citās valodās Kromas brīnišķīgos darbus.
J. O. Arī uz sabiedrībā pazīstamākiem vārdiem, piemēram, Imantu Ziedoni un Ojāru Vācieti, par kuriem ir daudz rakstīts un par kuriem pēdējā laikā ir tapuši rakstu krājumi, mēs ar kolēģiem mēģinām skatīties mūsdienu interpretāciju virzienā. Ir dažādi kritisko teoriju leņķi. Montas Kromas grāmatas gadījumā tas nav tik ļoti uzsvērts. Andras Neiburgas gadījumā tas bija uzsvērts – dzimte un valoda; bija uzsvērts, ka mēs raugāmies uz dažādiem līmeņiem. Arī Kromas gadījumā tas viss ir, bet ir arī citi leņķi – viņa kā sieviete dzejniece. Ar šo grāmatu lasītājiem vēla - mies piedāvāt, kā to aprakstīt un kā analizēt noteiktus tēlus. Gan tiem, kas tagad interesējas, gan tiem, kas nākotnē pētīs dažādos rakursos, tas ir labs sākumpunkts. Turpinājums, ko es uzsveru, ir arī diezgan apjomīgā bibliogrāfija, kas ļauj ikvienam nākamajam pētniekam strādāt tālāk. Ja domājam par tradīciju un kā mēs to pārvērtējam, gribu minēt kolēģes Ievas Kalniņas sastādīto tekstu, kurā ir Ojāra Vācieša analizētais Montas Kromas dzejolis. Uz mani kā literatūrzinātnieku tas atstāja iespaidu, ka Ojārs Vācietis, kurš tobrīd sabiedrībā bija liela figūra, tomēr iestājās par Montu Kromu, aizstāvēja viņu un novērtēja viņas dzejas vērtību.
K. V. Jā, Vācietis tajā rakstā Montas Kromas dzejā aizstāv verlibru un brīvo pantu. Tā ir lieta, ko tolaik nācās aizstāvēt. Mūsdienās dzejnieki pārsvarā raksta brīvajā pantā vai dzejprozā. Tas viss parāda, kā situācija ir mainījusies kopš Montas laika.
Vai ir novērojami piemēri, kuros Montas Kromas laikabiedri analizē viņas dzeju pēc būtības, tikai slēpjoties aiz eifēmismiem un nelietojot šodienas literatūrteorijas jēdzienus?
K. V. Es teiktu, ka Osvalds Kravalis par viņu ir publicējis diezgan interesantu apceri. Viņš galveno lomu piešķir kinētismam kā galvenajam principam Kromas dzejā. Monta Kroma savā laikā saņēma pārmetumus arī par nepareizām vīriešu un sieviešu attieksmēm savā dzejā. Viņas tēlotās mīlas erotiskās attiecības likās pārāk vaļīgas. Kravalis Montu Kromu ir aizstāvējis arī pret šādiem uzbrukumiem – nebūsim puritāņi un buržuji, nebūsim klīrīgi, iztēlosimies, ka esam pirmatnējie, svaigie cilvēki.
Savdabīga nepieņemšanas un noliegšanas forma šķiet arī Montas Kromas spalvasbrāļu rakstītās parodijas par viņas dzeju.
K. V. Padomju laikos humors tika vairāk kultivēts. Bija visādas humora lapaspusītes – Literatūriņa un Māksliņa. Kromas dzejas neparastums pievilka parodiju dzejas sacerētājus. Ja labi gribēja, viņas dzejoļos varēja piekasīties visam pēc kārtas. Man bērnībā mājās bija Valža Artava grāmata ar literārajām parodijām. Tur bija parodijas par daudziem tā laika dzejniekiem. No bērnības atceros viņa parodiju par Kromu: "Lūpas. Tu./ Lūpas. Es/ Esmu tūkstošpusīga. Reizēm jūtos/Kamielīga, /Reizēm –/ Autobusīga." Man liekas, ka šīs parodijas nav pārdzīvojušas savu laiku, bet Kromas dzejoļi – ir.
Viens ir skaidrs, ka parodēt var tikai kaut ko spilgtu, nevis viduvējību.
J. O. Jā, ir tādas īpašības, dzejas gadījumā – poētika, kas tāpēc arī tiek parodēta, ka ir atšķirīga. Citādi tas nebūtu iespējams.
A. O. Ja cilvēkam ir līks deguns, karikatūrā to uztaisa vēl līkāku. Tāpat darbojas arī literārā parodija. To, kas jau ir acīmredzams, padara vēl spilgtāku.
Modernisma dzejniece Monta Kroma nav piedzimusi uzreiz, iesākumā rakstījusi ideoloģiski pareizus tekstus. Pastāstiet, lūdzu, par viņas lūzumu!
K. V. Pats, pats sākums jau bija Ulmaņa laikā, kad viņa publicēja dzejoli Paēnā liepas un bērziņi dzīvo. To 90. gados atrada Ilgonis Bērsons. Pēc tam nāca Staļina laiks un sociālistiskais reālisms. Kroma nav ļoti veikla formas meistare, kas operētu ar sonetiem, atskaņām un metriku. Viņai brīvā dzeja ir absolūti vajadzīgs izteiksmes līdzeklis. Lasot visus Kromas padomiskos, sociālistiskos, staļiniskos tekstus, var just, ka tie ir formas žņaugi, kuros viņa žņaudzas un nemāk to formu eleganti iznest, kā toreiz bija vajadzīgs. Es domāju, ka šo prasību dēļ par viņu bija iespaids kā par viduvēju, grafomānisku dzejnieci, kura apkalpo "komūnistus" un par kuru trimdas publikācijās ņirgājās – par kolhoznieku Jāņu tautasdziesmām un tamlīdzīgiem rakstījumiem. No tā visa viņa tika vaļā.
Trimdas kultūras vide Montu Kromu neatzina arī vēlāk?
K. V. Jā, trimdā bija daudzi citi aktuālāki dzejnieki – ar izteikti nacionālu vēstījumu –, kas tur bija vajadzīgi vairāk. Kromas pēdējo gadu dzejoļos varbūt nedaudz ieskanas nacionālisms, bet viņas brieduma laika dzeja ir par kaut ko citu.
A. O. 60. gados Kroma sāk mainīties, kļūst arvien modernāka. Nonāk Maskavā un iegūst pasaules elpu. Vairāk redz, vairāk dzird un saprot, ka kaut kas ir jāmaina. Pēclūzuma krājumi Lūpas. Tu. Lūpas. Es un Skaņas nospiedums Montu Kromu parāda kā modernismam piederīgu urbānu dzejnieci. Man pašam šķiet interesanti, cik urbānā telpa viņai ir dabiska. Piemēram, ja lasām tā paša laika Ojāra Vācieša dzejoļus, viņu vairāk valdzina dabas klātbūtne vai piepilsētas klusums, bet Kromu tas interesē daudz mazāk. Viņu interesē pilsētas burzma, tieši tur viņa atrod materiālu savai dzejai. Starp viņas laiku un dzeju nav nekādas distances. Viņa dokumentē savu laiku.
Daži kritiķi Montai Kromai pat pārmetuši pilsētas sakralizāciju?
K. V. Nuja, latviešiem jādzejo tikai par dabu.
A. O. Es jau vairs neatceros.
J. O. Jā, bet tajā pašā laikā, ja mēs domājam par modernismu, pilsēta ir uzmanības centrā. Tā nav perifērija, province vai lauki. Tas tomēr ir pilsētas dzīves ritms, kas ietekmē visu – dzeju, kino, mūziku, jebko. Laikmetīgums ienāk arī mākslā.
A. O. Modernismā pilsēta ir galvenā struktūra, kur attīstās modernā literatūra un māksla. Lielās pilsētas ir bijušas kā magnēts, kas pievelk avangardu. Starpkaru laikā Parīze, Berlīne, Londona – tie ir lielie centri, uz kuriem dodas arī latvieši. Padomju laikos tas vairs nav iespējams, un šī funkcija literatūrā un mākslā ir jāpilda Rīgai. Kroma tam ir viens no spilgtākajiem piemēriem.
Vai viņa pati arī pilsētā dzīvoja?
K. V. Monta Kroma bija pārliecināta rīdziniece. Nelabprāt vēlējās atstāt pilsētu.
Kāda viņa bija? Vairāk intuitīva, spontāna māksliniece vai intelektuāle, kura mērķtiecīgi veidoja savu modernistisko poētiku un, iespējams, pamatoja ar teoriju?
K. V. Viņa nekad vairs neatgriezās pie pantiņiem ar atskaņām un komunistu apjūsmošanas. Kroma savu stāju kā moderniste un eksperimentētāja saglabāja visu atlikušo mūžu. Nedomāju, ka viņa bija intelektuāle šī vārda mūsdienu izpratnē. Viņas piegājiens bija vairāk vai mazāk intuitīvs. Padomju laikos ir grūti iztēloties, ka Monta Kroma varētu ieiet bibliotēkā un nostāties pie milzīga modernisma poētikai veltīta plaukta ar grāmatām dažādās valodās, iepazīties ar šiem paraugiem un tad izvēlēties, ko viņa no tā visa paņems sev. Viņa varēja izlasīt Vozņesenski, Vitmenu vai Hitmetu, inspirēties no mazām drumsliņām un atrast savu īpašo piegājienu.
A. O. Nebija modernisma diskursa, kā mēs tagad teiktu. Trūka arī jēdzieniskā aparāta, ar ko analizēt modernisma dzeju. Ja rūpīgi lasa īpaši vēlīnos Montas Kromas dzejoļus, kuros viņa pati vairāk reflektē par savu poētisko praksi, redzam, ka viņa nelieto vārdu "modernisms", bet modernisma ideālus definē ļoti skaidri. Piemēram, raksta, ka dzejai jābūt personiskai, jutekliskai, dzejai jālauž kanoni. Tās visas ir tipiskas modernisma tēzes. Viņai bija raksturīga teoretizēšana par dzeju, kas neradīja poētiski spilgtākos darbus, bet tie ir ļoti vērtīgi, lai saprastu, kāda bija viņas attieksme. Viņai nav manifestu vai programmatiskas esejas, kurā viņa izklāstītu savus principus. Tos var iepazīt Kromas dzejoļos.
J. O. Ir jāatceras, cik vardarbīgs literatūrā ir bijis Staļina periods, pēc kura mēs redzam, ka modernisms mēģina atdzimt visās mākslās, ne tikai dzejā. Tas ir ļoti vardarbīgs pārrāvums. Varam tikai iztēloties, kāda būtu varējusi būt literatūra, ja modernisms no 1940. gada būtu varējis organiski attīstīties tālāk. Montas un citu viņas laikabiedru gadījumā mēs redzam, kā viņi mēģina no tās bedres rāpties ārā. Ir izsists milzīgs meteora caurums, un tu mēģini kāpt ārā. Ir interesanti vērot, cik ir ieguvumu, atrodoties šādā situācijā, un cik ir centienu saikni ar modernismu izveidot situācijā, kad tā nav gribēta.
A. O. Jā, tas ir amnēzijas posms.
J. O. Literatūrā tas ir posms, kas ir maz pētīts.
A. O. Kurš posms?
J. O. Mēs zinām par socreālismu un noteiktajiem kanoniem un autoriem, kas pakļāvās ideoloģijai, bet tas nav ļoti interesanti. Tas ir jādokumentē, jāpārvērtē, un atsevišķi pētnieki tam pievēršas, bet ir jāizceļ arī tas, kas vēl nav izcelts par šo daudz interesantāko – staļinisma laika – literatūras posmu.
A. O. Nobīdes no normas vienmēr būs interesantākas nekā tipiskas nodevas ideoloģijai, vai ne? Jāpēta ir arī staļinisma laika literatūras procesi, bet mani vairāk interesē tieši literatūras formālās īpašības, un šādā ziņā Montas Kromas agrīnajā dzejā man ir grūti kaut ko interesantu atrast. Vidusposmā un vēlīnajā ir ļoti daudz fascinējoša.
Vai Montu Kromu iespējams ar kādu salīdzināt? Vai viņas dzejnieces balss ir neatkārtojami savdabīga?
K. V. No vienas puses – ja mēs salīdzinātu ar daudzām modernisma dzejniecēm, mēs atrastu daudz ko kopīgu, no otras – ja tu raksti latviski, tad tu raksti latviski. Es domāju, ka valoda ļoti daudz ko nosaka.
Nav tik viegli pārkāpt pāri valodas barjerām un pateikt, ka viņa līdzinās kādam citā valodā rakstošam dzejniekam. Ir sajūta, ka tu katrā valodā no jauna radi savu pasauli literatūrā. Tas, ko Monta Kroma izdarīja latviešu valodā ar modernisma dzeju, ir kaut kas īpašs. Viņai par to pienākas lauri.
J. O. Anna Auziņa ir rakstījusi savu disertāciju par Vizmu Belševicu, Montu Kromu un Āriju Elksni. Arī viņas ir tik ļoti atšķirīgas, bet dzejas procesos tik zīmīgas. Tas ir būtiski, ka mēs izceļam autores dzejnieces, nevis tikai dzejniekus. Domājot par Montas Kromas dzejas laika periodu, droši vien pirmie prātā nāks Ojārs Vācietis un Imants Ziedonis, bet šīs dzejnieces, pārstāvot savu poētiku, ir tik ļoti atšķirīgas. Ja lasa Belševicas dzeju – tā ir trauksme, atbildība, vēsturiskums, sirdsapziņa.
A. O. Klasiskās formas.
J. O. Jā. Kromas gadījumā – jutekliskums, intimitāte. Taču tas nav introvertums. Tas ir jutekliskums, kurā tev ļauj ieskatīties. Es atveru šo jaku un ļaujos tam (demonstrē uz sevis, visi smejas – U. A.). Elksnes gadījumā tā ir sentimentalitāte, kas uzrunā ļoti lielu lasītāju grupu, kurai tas ir svarīgi. Negribu to noniecināt. Katrai no šīm dzejniecēm ir savs lauks ar dažiem satekpunktiem, bet principā katra no viņām ir savā orbītā. Rūpīgs skatījums uz viņām visām atvērtu kaut ko jaunu par latviešu dzeju, par ko mēs šobrīd nedomājam.
A. O. Kopīgais ir sieviešu pasaule, ko viņas atklāj pietiekami tiešā veidā. Formālie principi atšķiras, bet vienojošais ir sievišķais skatiens.
K. V. Kurš ir dažāds. Nepastāv vīriešu un sieviešu skatiens. Šīs trīs dzejnieces parāda, ka arī tas ir dažāds.
A. O. Nu protams. Es tagad mazliet vienkāršoju Kārļa disertāciju.
Noteikti ir jāizvaicā par Montas Kromas dzejas vizualitāti, ietekmēm no gleznotājiem un neparasto draudzību ar tolaik jauno gleznotāju Helēnu Heinrihsoni.
K. V. Monta Kroma Heinrihsonu ģimenei ir klāt jau daudzās paaudzēs. Helēnas Heinrihsones mazmeita Auguste Petre ir arī viena no mūsu autorēm. Pastāv dinastija, kas ir saistīta ar Kromu. Jā, var teikt, ka Montas Kromas dzeja ir ļoti vizuāla un ietekmējusies no gleznotāju darbu vērošanas.
A. O. Ja atmet atskaņas un nekoncentrējas uz lirismu un formu, kas tad dzejniekam paliek? Paliek divi scenāriji – vai nu viņš raksta kaut kā ļoti vizuāli, vai ļoti jēdzieniski. Kromas spilgtākie darbi ir vizuālie, kuros dominē vizuālā iztēle. Vēlīnie dzejoļi ir jēdzieniskāki prātojumi.
K. V. Piemēram, krājumā Lūpas. Tu. Lūpas. Es ir dzejolis Rozā koki. Tas ir ļoti spilgts, acīs bliezošs vizuāls tēls. Kroma spilgtumu izmanto gan kā tēlu, gan – pieeju. Kādas bija tās krāsas? Dzeltens, violets...
A. O. Zaļš.
K. V. Melns vai balts, neatceros, kura bija ceturtā krāsa.
Tas vairs nav Purvītis?
K. V. Tas nav Purvītis. Tas ir sintētisks un neons.
A. O. Tās ir pilsētas gaismas.
J. O. "Ir vēsas lūpas." Es vienmēr esmu iedomājies pavasara situāciju, maiju un Esplanādi. Tā mikluma, slapjuma sajūta ļoti nolasās. Rīgā es redzu tieši Esplanādi.
A. O. Tad, kad tu lasi to dzejoli?
J. O. Jā. Katru reizi, arī dziedot es redzu Esplanādi, kas ļauj šo Kromas sajūtu saprast. Kad veidoju Sigmai šo dziesmu, mēs abi ar bundzinieku spēlējāmies ar lietus tēlu. Kaut kas neregulāri bungo un nokrīt. Mans motīvs, kas regulāri atkārtojas uz klavierēm, ir kā neregulāras piles.
Par Heinrihsonu ģimeni vēlējos piebilst, ka tā bija emocionāla atsaukšanās un sirds siltums, ko esam piedzīvojuši, strādājot pie Montai Kromai veltītā festivāla un arī pie grāmatas. Tas ir ārkārtīgi liels atbalsts. Tas ir apbrīnojami, ka Heinrihsonu ģimene par Kromu izjūt atbildību joprojām. Pie Heinrihsonu nama par godu Montai Kromai būs arī pilsētas atbalstīta plāksne, arī kapu plāksne. Redzot, ko dara pētnieki, mākslinieki un komponisti, Heinrihsoni tajā joprojām grib iesaistīties un būt klāt. Pirms kāda laika Helēnas Heinrihsones izstādes atklāšanā man bija brīnišķīga saruna ar Annu Heinrihsoni. Viņa stāstīja, ka vēl ir saglabājušās Montas Kromas kleitas. Anna saka – varbūt man vajag atrast to kleitu un uzvilkt uz atklāšanas pasākumu, lai sajūta šķistu vēl jo dzīvāka?