—70.gadu vesternu un skarbo žanru zīmola Īstvuda filmai. Bet tas cits stāsts, mums aktuāla ir Samainītā, kuras nosaukums tikko pavīdēja arī Zelta globusu nomināciju sarakstā — par labāko dramatiskās aktrises darbu bija nominēta Andželīna Džolija. Un, ticiet, pavīdēs vēl — drīzajās Oskara nominācijās, kas tiek publiskotas 22.janvārī.Ar notikuma garšu Samainītā/ Changeling par notikumu kino pasaulē kļuva jau pērn — maijā, kad Klints Īstvuds, par spīti tam, ka "dzīvs klasiķis", ar šo filmu startēja Kannu kinofestivāla konkursa programmā un ilgu, faktiski visu festivāla laiku tieši šī makabrā, izmisuma pilnā drāma kuluāros tika minēta kā reālā festivāla konkursa līdere. Minējumi izrādījās neprecīzi — žūrētāju vadonis Šons Penns, kas par darbu Īstvuda filmā Noslēpumu upe/Mystic River (2003) pats saņēma Oskaru, sakautrējās "lobēt" kolēģi un autoritāti. Kannās uzvarēja sociālais eksperiments, pseidodokumentālā franču filma Četrās sienās (ko patlaban demonstrē kinoteātris Rīga), bet Īstvudam tika mierinājuma balva — par mūža ieguldījumu. Taču arī tas šobrīd jau šķiet cits stāsts, jo Samainītais startē "regulārā, normālā" Latvijas kino iznomā, bez kādiem zīmīgiem un glamūriem kontekstiem un Kannu sacensību spriedzes.Kā dzīvē Samainītais sižetiski vēstī par jaunu, strādājošu sievieti, vientuļo māti Kristīni Kolinsu (Andželīna Džolija), — un šāds statuss sievietei XX gs. 20.gadu izskaņas Amerikai nav tipisks. Kristīne strādā telefonkompānijā Losandželosā, viņas deviņgadīgais dēls Volters bieži mājās ir viens. Kādu dienu, pārrodoties no darba, Kristīne zēnu neatrod. Jāpiekrīt Andželīnai Džolijai (skat interviju www.diena. lv un pagājušajā SestDienā) — , ja stāsts par Kristīni Kolinsu un viņas pazudušo bērnu nebūtu tik tiešām reāls, tiesvedības materiālos un policijas protokolos ierakstīts, tas šķistu pārāk šausminošs, neticams, perversa prāta izdomāts. Diemžēl realitāte mēdz būt baisāka par fantāzijām, un tik tiešām kādreiz šāda Kristīne Kolinsa ir dzīvojusi, cietusi, meklējusi savu bērnu un saskārusies ar absolūtu bezspēcību — varas kantoru, policijas korumpētības priekšā. Dzīves/filmas piedāvātais sižeta pavērsiens šķiet prātam neaptverams — policija, lai uzlabotu savu publisko tēlu, izmisušajai mātei atved pilnīgi citu bērnu. Kad Kristīne paziņo, ka tas nav viņas Volters, atbildīgās amatpersonas nevis atzīst kļūdu un kā īpaši aktivizējas bērna meklēšanā, bet pasludina Kristīni par garā vāju — sak, sievietei no pārdzīvojumiem aptumšojies prāts un dzelžaina režīma psihiatriskajā klīnikā ir viņas īstā vieta. Divi stāsti Tas, ko, par spīti Samainītā vērienam, laikmeta videi, izsmalcinātajam un tomēr vizuālo šausmu elementu 20.gadu izskaņas realitātē ienesošajam attēlam, mēdz pārmest filmai…, ir tā saucamais fokusa trūkums. Filma tik tiešām šķietami salūst divās daļās — pirmajā, kas vēstī par Kristīnes ciešanām, bērna pazušanu, "skriešanu ar pieri sienā" policijas gaiteņos, atduroties pret formālu mundiera goda saglabāšanu, ne patiesu cilvēcīgu interesi, un viņas nonākšanu psihiatriskajā klīnikā. Un otrajā, kas centrējas ap baisu personāžu iz ASV kriminālistikas vēstures — bērnu slepkavu —, kura iespējamā/varbūtējā saistība ar Kristīnes bērna pazušanu piešķir filmai pamatīgu spriedzi. Tās Saimainītajā nav mazums, un, pateicoties Īstvuda meistara pieskārieniem, spriedze, apdraudētības un beztiesīguma sajūta, kuram pakļauta jau nav tikai un vienīgi šī Kristīne Kolinsa, biezē kā ķepīga, visaptveroša darva. Pēc vistumšākā mirkļa nāk ausma — nav tā, ka arī Kristīnes Kolinsas pasaulē vada un valda vien ārprāts un izmisuma šausmas. Viņa atrod sevī sīkstumu un pretestības spēku, atrodas arī labais gars garīdznieks Džona Malkoviča atveidā, kuram Kristīnes aizsardzība vienlaikus kļūst par paša rēķinu kārtošanu ar korumpēto policiju. Tomēr Samainīto būs grūti iebīdīt viena žanra rāmjos — tās dramatisms nereti kulminē augstās traģēdijas notīs, ko paspilgtina emocionālā, Andželīnas Džolijas kā ar kailiem nerviem nospēlētā Kristīne. Loma no aktrises ir prasījusi daudz, arī pārcilvēciskus piepūles mirkļus, atklājot savas Kristīnes emocijas ļoti ciešos tuvplānos. Tos Īstvuds mīl filmēt, pats būdams labs aktieris, viņš zina pogas, kas spiežamas, lai no cita aktiera panāktu izcilu darbu. Tāda ir Džolijas Kristīne Kolinsa — uz vistrauslāko emociju gammu, to miju Andželīnas Džolijas sejā ir vērts skatīties. Turklāt viņas aktierdarbs, manuprāt, tomēr ir daudz augstākas raudzes nekā viņas vistiešākās konkurentes šāgada kino apbalvojumu sezonā Keitas Vinsletas paveiktais filmā Revolūcijas ceļš (Rīgā — februārī). Vinsleta svētdien saņēma Zelta globusu par suicidālas jaunas laulātas sievietes lomu šajā filmā. Priekšā vēl ir Oskari, iespējams, tie būs Andželīnas Džolijas laimīgā loze. Un, lai ko pukst kritiķi par fokusu un struktūru, un filmas garumu, Samainītais apliecina Īstvuda režijas vērienu un smalkumu, kādai līdzvērtīgu Holivudā ir grūti atrast.
Samainītais
Andželīnas Džolijas un Klinta Īstvuda darbs pelna apbrīnu un cieņu
Klinta Īstvuda (1930) darbaspējas ir apbrīnojamas — laikā, kad Latvijas
pirmizrādi piedzīvo viņa drāma Samainītais, ASV skatītāko filmu topa
pirmajā rindiņā novietojusies jau Īstvuda jaunākā filma Gran Torino —
trilleris ar pašu Īstvudu Korejas kara veterāna lomā, kuram tik mīļa ir
mašīnīte, kas devusi nosaukumu kārtējai — 33 (!) šā režisora, arī
spilgta aktiera, 60.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.