Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus
Rīgā +5 °C
Viegls lietus
Otrdiena, 26. novembris
Sebastians, Konrāds

Sociālistiskā reālisma Rainis

Režisora Jūlija Raizmana filmai Rainis (1949) bija jāparāda titulvaronis kā proletāriskās revolūcijas dzejnieks, kurš raksta tautai partijas vadībā

Tautas dziesminieks dodas no nama uz namu, modina ļaužu akmens cietās sirdis un dziļi snaudošo saprātu, viņa dziesmā ir sapnis cēls un patiesība atmirdz saules spožumā. Taču ļaudis nobīstas un atraidītajam dod indes kausu: "Dzer, tukšo līdz dibenam, tava dziesma mums sveša, un patiesības nevajag." Tā dzejnieka likteni savās vārsmās iztēlojās 17 gadu vecais gruzīnu seminārists Soso Džugašvili, vēlāk pazīstams ar uzvārdu Staļins.[1]

Gadiem ejot, Staļina romantisms zuda, taču nemainīga palika viņa pārliecība par mākslinieciskā vārda spēku. Staļins domāja gluži tāpat kā barons fon Meiendorfs filmā Rainis: "Viens tāds dzejnieks bīstamāks par simt aģitatoriem." Tāpēc bija svarīgi dabūt dzejniekus savā pusē, vienalga – dzīvus vai mirušus!

Sākot ar 30. gadu vidu, mitoloģizētas ekrāna biogrāfijas pakāpeniski kļūst par dominējošo padomju skaņu kino žanru, un gandrīz visu biogrāfisko filmu personāžu Staļins iesaka pats.[2] Staļinam ir svarīgi pierādīt personības lomu vēsturē, turklāt, jo plašāka kļūst "tautu tēva" vara, jo biežāk par biogrāfisko filmu pozitīvajiem varoņiem kļūst cari. Izpratne par mākslu un tautas izglītošanas nepieciešamību ir svarīga iezīme impērijas vadoņu portretos. Piemēram, filmā Pirmais grāmatiespiedējs Ivans Fjodorovs (Первопечатник Иван Федоров, režisors Grigorijs Levkojevs, 1941) cars Ivans Bargais paglābj par ķeceri pasludināto Fjodorovu: "Ar lielu uzmanību un interesi Bargais uzklausa Fjodorovu, kurš sapņo par grāmatu iespiešanas attīstību Krievijā."[3]

Literāti, komponisti, gleznotāji

Rainis (1949) ir viena no tikai trim aktierfilmām, kas tapušas Rīgas Mākslas filmu studijā no 1946. līdz 1954. gadam (vēl – Dēli, 1946, un Mājup ar uzvaru, 1947). Tas bija t. s. Staļina mazfilmu periods, kura pamatā bija lēmums Par mākslas, dokumentālo un skatu filmu ražošanas plānu 1948. gadam. Tika norādīts, ka PSRS Kinematogrāfijas ministrijā ir nepareizs uzstādījums par lielu filmu skaitu, rezultātā filmu idejiskais un mākslinieciskais līmenis neatbilst padomju skatītāju pieaugošajām prasībām.[4] 1947.–1950. gadā PSRS tika izlaistas aptuveni 16 filmas gadā, 1951. gadā – sešas.[5]

Raiņa līdzinieki padomju kino bija azerbaidžāņu literāts Mirza Fatali Ahundovs (filma Sabuhi, 1941; Amo Beknazarovs), kazahu dzejnieks Abajs Kunanbajevs (Abaja dziesmas, 1946; Grigorijs Rošals), gruzīnu dzejnieki Dāvids Guramišvili (Dāvids Guramišvili, 1946; Nikolajs Sanišvili) un Akakijs Cereteli (Dzejnieka šūpulis, 1947; Konstantīns Pipinašvili), uzbeku literāts un domātājs Ališers Navoi (Ališers Navoi, 1947; Kamils Jarmatovs), kā arī citu jomu pārstāvji – komponisti, gleznotāji, zinātnieki.[6]

Pieļaujama jebkāda falsifikācija

Dzejas spēks uzsvērts ne tikai biogrāfiskajās filmās. Piemēram, filmā Tarasa balss (1940; Vladimirs Fainbergs) aizplīvuroti tika atspoguļots Otrā pasaules kara sākums un Polijas sadalīšana Ribentropa – Molotova pakta rezultātā. 1939. gada septembris. Kāds ģimnāzists nodomājis skolas vakarā lasīt Tarasa Ševčenko dzeju, viņam draud smagas varas iestāžu represijas, taču, kā teikts filmas anotācijā: "Panu Polijas dienas ir skaitītas. Padomju armija ņem brālīgo Rietumukrainas tautu savā aizsardzībā. Atveras koncentrācijas nometņu vārti, cietumu kameru durvis. Jaunu dzīvi sāk arī ukraiņu ģimnāzija. Tagad tās sienās ar pilnu spēku skan Tarasa Ševčenko brīvību mīlošā balss."[7]

Lai kādu nozari vai laikmetu izvēlētās personības pārstāvētu, viņu biogrāfijā bija ietverama konkrēta, staļinisma ideoloģijai tobrīd nepieciešama vēsts, un tās labā bija pieļaujama jebkāda faktu falsifikācija.

Pirmkārt, varonim bija skaidri jāparāda, ka viņa pārstāvētā etnosa nākotne iespējama tikai kopā ar lielo krievu tautu. Filmā Rainis šis aspekts īpaši izcelts, sākot ar to, ka Rainis raksturots kā Beļinska, Dobroļubova, Čerņiševska u. tml. ideju īstenotājs dzejā, līdz dzejnieka paustajam politiskajam kredo. Mītiņā 1905. gada revolūcijā filmas Rainis saka: "Man jautā (..) – par kādu brīvību es dziedu savās dziesmās? Un es gribu to pasacīt reizi par visām reizēm! Mēs, latvieši, prasām brīvību, kura nenozīmē atraušanos no Krievijas... Mēs cīnāmies par brīvu nacionālu attīstību uz mūsu latviešu valodas un tautas īpatnību pamatiem... Mēs cīnāmies par brīvu Latviju brīvā Krievijā!"

Arī pašā filmas finālā pirms došanās trimdā pāri jūrai zvejnieku laivā (patiesībā gan Rainis 1905. gada decembrī bēga pavisam pretējā virzienā – caur Latgali uz Poliju un tālāk uz Šveici) Rainis majestātiski saka: "Sveika, Krievija... sveika, Latvija... manas mājas... mana sirds!"

Otrkārt, padomju biogrāfiju varonis parasti ir vienkāršās tautas balss, kas atklāj, ka vēsturiskā materiālisma un šķiru cīņas idejas dziļi sakņojas tautas kultūrā. Filmā šo saikni ar tautu reprezentē vispirms pats vārds "Rainis", kuru Jānis Pliekšāns aizgūst no kāda trūcīga, bet lepna zemnieka. Arī epizode, kas rāda no laukiem aizgājušo kalpu braucienu ar plostiem, lai meklētu darbu Rīgā: krāšņi un monumentāli uzfilmēts Staburags, kuru Rainis līdzbraucējam strādniekam raksturo kā Lāčplēša un Melnā bruņinieka izšķirošās sadursmes vietu, skaidrojot teiku: "Tā nozīmē, ka cīņa par tautas laimi turpinās..." Strādnieks ironiski norāda uz plostnieku trūcīgo iedzīvi un saka: "Lūk, viņa... šī laime... Bet kur gan cīņa?" Un jau nākamajā epizodē – avīzes Dienas Lapa redakcijā – Rainis, kļuvis par tautas prasību ruporu, skaļi sauc: "Cīnīties, cīnīties un cīnīties! Cīņu nedrīkst atlikt, nedrīkst!"

No vēstures izdzēstie vārdi

Viena no filmas kulminācijas epizodēm ir Jāņu vakars, kurā Pēteris svinīgi paziņo par gaidāmo Krievijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas dibināšanu. Un Rainis saka: "Ja strādnieku šķiras partija kļūst īstenība, es uzskatīšu par lielu godu kļūt par tās biedru!" Gan topošo partijas biedru diskusijas, gan svinīgos paziņojumus pavada fonā dzirdamās līgodziesmas, tā nepārprotami norādot uz politisko norišu dziļo tautiskumu.[8]

Pieminētais filmas tēls Pēteris ir savdabīga liecība par Staļina totalitārisma ideoloģiju. Latvijā un arī Krievijas politiķu un inteliģences aprindās 40. gados diezin vai bija daudz tādu cilvēku, kuri nezinātu un nesaprastu, ka dīvainais cilvēks filmā, kam ir tikai priekšvārds gluži kā karalim un kas ir precējies ar Raiņa māsu Doru, ir viens no padomju totalitārisma pamatlicējiem, uzticamais Ļeņina līdzgaitnieks Pēteris Stučka, kuram no Staļina represijām bija izdevies izvairīties, savlaicīgi nomirstot 1932. gadā. Iespējams, Latvijā, kas pazīstama kā tā rūgtā vieta, no kuras nācis neproporcionāli daudz boļševiku, pavisam klaji izdzēst Stučku no vēstures nelikās ērti, sevišķi tāpēc, ka ar Raini viņu saistīja ģimeniskas saites, taču Stučkas uzvārdu nolēma lieki nepropagandēt. Tāpat notika ar vēl vienu sociāldemokrātijas veterānu Jani Jansonu- Braunu, kurš filmas epizodē Cīņas redakcijā tiek dēvēts par Buku.

Staļina laika vēsturiskajās un biogrāfiskajās filmās mērķtiecīgi tika veidots jauns padomju valsts izcelšanās mīts, no kura pakāpeniski dzēsa gan Ļeņinu, gan viņa domubiedrus un viņu vietā arvien lielāku vietu ierādīja Staļinam. Filmā Rainis bija rūpīgi izveidots līdzsvars starp Ļeņina un Staļina pieminējumu. Jāņu vakarā uzzinām, ka Ļeņins izstrādā jaunās partijas programmu, savukārt filmas fināla daļā tiek citēta vēstule, kurā minēta Ļeņina tikšanās ar Aizkaukāza boļševiku vadītāju Staļinu. Un tad Rainis saka: "Jau trimdas gados es daudz dzirdēju par Staļinu."[9]

Bet... šodien šādu epizodi filmā vairs neredzēsim – tā, visticamāk, izgriezta 50.– 60. gadu mijā, kad daudzas Staļina filmas tika pakļautas Hruščova atkušņa cenzūrai, kas bija vērsta pret Staļina kultu.

Nevajag atdarināt, bet mācīties!

Svarīgs Staļina laika mākslinieku kino biogrāfiju uzdevums bija sociālistiskā reālisma metodes propaganda ne tikai filmas estētikā, bet arī saturā. Raiņa simboliskie, filozofiskie darbi, kas filmā rādīti kā tautai bezgala tuvi (strādnieku barakās Raini un viņa dzeju pazīst un spēj citēt ikviens!), tā īsti socreālismam neatbilst, un uz to ironiskā kārtā likts norādīt dzejniekam pašam. Filmas fināla daļā avīzes Cīņa redakcijā (apgalvojums, ka Rainis 1905. gadā "strādā boļševistiskās avīzes Cīņa redakcijā", ir vēl viens no filmā ietvertajiem viltus faktiem, kas minēts arī programmiņā) pie Raiņa pēc padoma ierodas trīs jauni dzejnieki. Vispirms Rainis viņiem saka vārdus, kas būtībā ir vienīgās padomju atzītās mākslinieciskās metodes pamatpostulāts: "Tavi dzejoļi, Marta, iesākumam nav slikti, tikai raksti vienkāršākā valodā!" Tālāk viņš kritizē jaunekli Jūliju – ka viņa dzejā "nav skaidru domu, nav īstu jūtu, nav šāsdienas notikumu izpratnes". Jūlijs taisnojas, ka mēģinājis rakstīt kā Rainis. Bet dzejnieks savā atbildē faktiski sniedz mums XX gadsimta 40. gadu literatūras kanonu: "Kādēļ gan kā es? Nevajag atdarināt, bet mācīties! Un visupirms mācīties no dzīves... kā to darīja Ņekrasovs, Čehovs, Maksims Gorkijs. Kā mācījās mūsu Veidenbaums, un kā to dara mūsu jaunais Andrejs Upīts."

Rainis tiek kanonizēts arī pats. Filmai ir dubultfināls, inscenētajam nobeigumam pievienots dokumentāls Raiņa dažādās valodās izdoto grāmatu filmējums, un nu jau tā ir diktora balss, kas, pakāpeniski parādoties Raiņa kapa piemineklim, saka: "Viņš ticēja savas tautas gaišajai nākotnei, un padomju dzimtene atbildēja, veltījot viņam savu nekad nerimstošo mīlu!"

Rainis

Rīgas Mākslas un hronikālo filmu studija, 1949
Scenārija autori Fricis Rokpelnis, Vladimirs Krepss, režisors Jūlijs Raizmans, operatori Aleksandrs Šeļenkovs, Čen Ju-lana, mākslinieks Herberts Līkums, kostīmu māksliniece Marga Spertāle
Lomās Jānis Grantiņš (Rainis), Milda Klētniece (Aspazija), Elza Radziņa (Dora), Artūrs Filipsons (Pēteris), Mārtiņš Vērdiņš (Ņikonorovs), Žanis Katlaps (Balašovs), Baiba Indriksone (Ābelīte), Jānis Osis (barons fon Meiendorfs), Roberts Mustaps (Aleksandrovs), Pēteris Cepurnieks (Priede), Artūrs Dimiters (Kalniņš), Edgars Zīle (advokāts), Alberts Miķelsons (Vimba)
Filma 1950. gadā apbalvota ar Staļina prēmiju (2. kategorija)  

Pateicos Raimondam Briedim par konsultācijām raksta tapšanā!

1 Сталин, И. В. Cочинения. – Т. 17. – Тверь: Научно-издательская компания Северная корона, 2004. С. 1–6, skat.: grachev62.narod. ru/stalin/t17/t17_001.htm
2 Добренко, Евгений. Музей революции: советское кино и сталинский исторический нарратив, Новое литературное обозрение, 2008, с. 44. Vairāk par Latvijas kino sistēmu pēckara gados un filmas Rainis tapšanas vēsturi, estētiku un recepciju skat.: Pērkone, I., Balčus, Z., Surkova, A., Vītola, B. Inscenējumu realitāte: Latvijas aktierkino vēsture, Rīga: Mansards, 51.–149. lpp.
3 Teksts no filmas anotācijas. Skat.: Советские художественные фильмы 1930– 1957. Аннотированный каталог. т. 2, Москва: Искусство, 1961, 275. lpp.
4 Левин, Е. Пять дней в 49-м. Искусство Кино, 1990. №1, с. 97–98
5 Зезина, Мария. Кинопрокат и массовый зритель в годы "оттепели". – История страны. История кино. Москва: Знак, 2004, с. 391
6 Советские художественные фильмы 1930– 1957, с 784.
7 Советские художественные фильмы 1930– 1957, c. 229–230
8 Par citiem Jāņu vakara un visas filmas aspektiem feminisma kino teorijas kontekstā skat.: Pērkone, Inga. Es varu tikai mīlēt: Sievietes tēls Latvijas filmās. Neputns, 2008, 55.– 58. lpp.
9 Citēts pēc filmas scenārija, kas faktiski ir precīzs filmas pieraksts: Rokpelnis, F., Krepss, V. Rainis: kinofilmas scenārijs, Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 1949, 92. lpp.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Izdots monogrāfisks mākslas albums Ludolfs Liberts

Apgāda Neputns apjomīgo darbu sērijā Lielā mākslas klasika tapis fundamentāls izdevums: monogrāfisks mākslas albums Ludolfs Liberts. Sastādītāja un galvenā redaktore Laima Slava. Autoru kolektīvs. Gr...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja