Stīvs Mārtins. Kluzo ir komēdijas Hamlets

Līdzās aktiera karjerai viņš ir daudzu scenāriju un vairāku nebūt ne komisku grāmatu autors (piemēram, Pārdevēja/Shopgirl, kas 2005.gadā pārtapa filmā). Mārtins sevi uzskata par profesionālu bandžo spēlētāju, turklāt viņš izmanto teju katru iespēju, lai uzspēlētu publiski. Vai jūs nemocīja vainas komplekss, strādājot pie Kluzo lomas? Jūs neesat pirmais inspektora Kluzo tēlotājs... S.Mārtins. Uzskatu, ka komiskie tēli nav sliktāki par dramatiskajiem, tie pakļaujas dažādām interpretācijām. Domāju, ka Kluzo ir viens no lieliskākajiem komiskajiem tēliem — sava veida Hamlets, un es varu būt pagodināts, ka man ir bijusi iespēja to spēlēt... Drosmīgākā lieta, ko esat paveicis? Tādas nav. (Smejas.) Kad sāku strādāt šovbiznesā, man bija 18 gadu, es sacerēju sev priekšnesumu. Ko tikai nedarīju — jokoju, spēlēju bandžo, aizguvu tekstus no grāmatām un atdarināju citus.... Pēc dažiem gadiem sapratu, ka vienīgā iespēja kaut ko sasniegt ir kļūt oriģinālam. Tad savu 25 minūšu uzstāšanos saīsināju līdz piecām minūtēm, toties tas bija mans oriģinālmateriāls. Iespējams, ka tas ir mana mūža drosmīgākais solis — nemācēju rakstīt komēdijas, tomēr sāku to darīt. Jūs pērn uzrakstījāt grāmatu Born Standing Up: A Comic"s Life (Dzimis stāvo. Komiķa dzīve). Karjeras laikā esat daudz un radikāli mainījies... Ja jūs jautājat māksliniekam, kāpēc viņš neglezno kā pirms 25 gadiem, atbilde būs vienkārša — viņš tā vairs neprot. Esmu strādājis ļoti dažādi, un negribu, ka mani asociē ar slap-stick ("dunku un tortes sejā" komēdijas — D.R.). Man patīk elegantākas un graciozākas izpausmes, tālab sevi pieskaitu pie fiziskajiem komiķiem. Komiķa darbs prasa lielu fizisku spēku. Rozā pantera 2 ironizē par Franciju un parīziešiem, un tomēr tajā filmējusies franču ikona Džonijs Holidejs. Man gan neliekas, ka filma kaut kādā veidā aizskar Franciju , turklāt es līdz šim neko nezināju par Holideju. Nebiju arī filmēšanas laukumā, kad viņu filmēja. Viens gan, viņš notēloja labāko līķi, kādu man nācies redzēt.Panteru 2 ASV kritika uzņēma īgni... Man visu mūžu ir veltītas iznīcinošas recenzijas, gan tad, kad strādāju kā stand-up komiķis, gan pēc pirmajām kino lomām, kad mani dēvēja par ķēmu. Komiķiem ir jāsamierinās ar kritiķu snobismu. Tikai viens jautājums — kāpēc gan šīs viņu tik kaismīgi kritizētās filmas izdzīvo, kāpēc tās skatās pēc desmit, piecpadsmit, divdesmit gadiem? Komēdija nav kritiķu teritorija. Pat tad, ja kritiķis filmā smejas, viņš netic, ka filma ir smieklīga. Filmā ālējaties arī Vatikānā, turklāt pāvesta tērpā. Vai Vatikānam nekas nebija iebilstams? Mēs nevienam neko nejautājām, tāpēc ka pašā Vatikānā nefilmējām. Katoļu baznīca ir tik sen kariķēta, turklāt sen kļuvusi pārāk rafinēta, lai reaģētu uz nevainīgiem jokiem. Saasināta reakcija liecina par vājumu, katoļu baznīca nav vāja.Esat spēlējis arī dramatiskās filmās, taču tās tomēr ir mazākumā.... Mani saista dramatiskais materiāls. Taču piekritīsiet, ka es neesmu katra režisora pirmā izvēle, domājot par aktieru atlasi drāmai. Ticu, ka daudzas filmas, kas tiek dēvētas par komēdijām, būtībā ir dramatiski stāsti. Teiksim, Līgavas tēvs (populāru S.Mārtina filmu duets Father of the Bride I un II, 1991, 1995), kur tēvam ir jāatvadās no pieaugušās meitas, kas dodas laulībā. Būtībā tas ir emocionāls un dramatisks stāsts, un tādu ir daudz.Kā izturaties pret improvizāciju? Uzskatu, ka var improvizēt, rakstot scenāriju, var to darīt mēģinājumā. Tad ir laiks mainīt, variēt, pārtaisīt, meklēt labāko variantu. Taču kameras priekšā vairs nav laika un vietas improvizācijai, tas ir brīdis, kad tev jābūt maksimāli precīzam un fokusētam.Kā ir mainījusies Holivudas komēdija kopš laika, kad sākāt — 70.gadiem? Tas ir sarežģīts jautājums. Komēdijas kļūst arvien pietuvinātākas reālajai dzīvei, apaudzētas ar ikdienas slāni, īpaši tas attiecas uz filmām, ko dēvē par romantiskajām komēdijām. Komēdijas, kas piedāvā stilizāciju, nosacītu pasauli, ir kļuvušas par lielu retumu.Jūs mēdzot filmēšanas laukumā uzspēlēt bandžo? Tur gan ne, tur tam nav laika. Spēlēju treilerī, gaidot savas epizodes un nositot laiku — filmējoties ir daudz brīva laika. Uzskatu sevi par profesionālu bandžo spēlētāju. Nesen izdots albums ar manis sarakstītajām melodijām bandžo The Crow. New Songs for the Five-String Banjo. (Savulaik Mārtins bandžo uzskatīja par komisko ainiņu neatņemamu sastāvdaļu, gluži tāpat kā zaķa ausis un cauri galvai "izdurtu" bultu — D.R.) Ja jums nav iebildumu, nospēlēšu gabaliņu no šī albuma.7 Vispārējas sajūsmas pavadīts, S.Mārtins izvelk no pagaldes bandžo un uzspēlē arī. Virtuozi.