Nacionālais filmu festivāls Lielais Kristaps, kas pēc definīcijas ir paredzēts Latvijas filmu nozares veselības novērtēšanai, šogad arī no kalendāra viedokļa ir iekārtojies tādā laikā, kad dažādi aizejošā gada kopsavilkumi ir pašsaprotama lieta. Tāpēc Lielā Kristapa rezultātu apskats mudina vienlaikus piefiksēt, ko Latvijas filmu nozarē atnesis un aiznesis 2014. gads.
Ei, tā taču veca filma!
Vispirms tomēr nepieciešams precizējums: filmu nozare nav pirtsslotu siešana un pat ne lauksaimniecība (atbilstošāk Latvijas mērogiem varbūt – mazdārziņu kopšana), kur viena gada cikls ir visa pamatā – pavasarī iestādi, rudenī novāc, statistika acīmredzama. Lielā Kristapa filmu programmas kontekstā vienmēr jāatceras – katrā konkrētajā gadā pabeigto filmu skaits un finansiālais vēriens liecina nevis par šodienu vai vakardienu, bet par pietiekami senu pagātni, kad attiecīgās filmas tika iesāktas, pa mazam pilieniņam finansētas un – cita ātrāk, cita lēnāk – uz priekšu čabinātas.
Vienīgā parādība, kas Latvijas filmu nozarē mērāma kalendārā gada ietvaros, ir Latvijas Televīzijas, Valsts kultūrkapitāla fonda un Nacionālā kino centra kopīgais konkurss Latvijas kods, kas 2014. gadā notika jau otro reizi un, cerams, tuvākajos gados pārvērtīsies nesatricināmā un kinovidi uzmundrinošā tradīcijā.
Līdz šim uz nozares budžeta nepietiekamību Lielais Kristaps reaģēja, izretinoties laikā un darbojoties kā biennāle, nevis ikgadējs festivāls, kuram tad diez vai katrreiz būtu bijis iespējams sapulcināt trīs pilnmetrāžas spēlfilmas, kuras nav kauns nominēt kā labākās. Šāgada festivālu no iepriekšējā šķir vēl lielāka pauze – divarpus gadu kopš 2012. gada aprīļa –, tāpēc brīžiem, nomināciju sarakstu lasot, neviļus gribējās izsaukties – ei, tā taču veca filma! Tiesa, šī lielā pauze nav materializējusies ievērojami lielākā filmu skaitā – šogad festivālam pieteiktās 98 filmas un konkursa skatē iekļautās 35 pilnīgi atbilst pēdējo 10–12 gadu vidējiem rādītājiem (kopš kāda 2001. gada, kad Kristapam tika pieteiktas 60 filmu un konkursa skates nemaz nebija).
Sūdzību nav
Tomēr ir kāda būtiska atšķirība, kas ļauj saprast festivāla ekspertu sūkstīšanos par milzīgo konkurenci un daudziem labiem darbiem, ko nācies atstāt aiz konkursa skates borta, – šogad patiešām daudz mazāk bija filmu, kam šis apzīmējums piekabināms tikai formālu apstākļu vai autoru ambīciju dēļ. Īsāk sakot – ir vairāk kino un mazāk pārpratumu. Tāpēc būs vien jāpiekrīt Lielā Kristapa rīkotāju optimismam, ar kādu tie šogad paziņoja, ka turpmāk Lielais Kristaps notiks katru gadu. Varbūt tiešām arī Latvijas filmu nozarē beidzot sāk darboties daži elementāri pamatlikumi, piemēram – kvantitāte pāraug kvalitātē.
Nopietnas kvalitātes klātbūtni apliecina faktiski visas Lielajā Kristapā apbalvotās filmas. Ja būtu jāizvēlas viens apzīmējums – tas vienkārši ir jaudīgi. Varbūt šī jaudas vilkme mazliet nodarīja pāri animācijas lauciņam, kur Signes Baumanes patiešām iespaidīgā pilnmetrāžas personiskā drāma izbrauca kā tanks pa visām (animācijai tik nedaudzajām) nomināciju kategorijām, pieķerot klāt vēl starpnozaru balvu par labāko scenāriju un atstājot ēnā, piemēram, Vladimira Leščova filmu smalkās fineses. Labi vēl, ka Edmunda Jansona neticamās pārvērtības, tieši pēdējo divu gadu laikā kļūstot par apbrīnojami radošu animācijas mākslinieku, tika adekvāti novērtētas.
Tomēr žūrijas lēmumu apspriešana ir pasaulē dumjākā nodarbošanās, tāpēc neturpināsim, vēl jo vairāk tāpēc, ka nekādu acīmredzamu iemeslu sūdzībām nav. Īpaši iespaidīgs ir dažādās kategorijās apbalvoto dokumentālo filmu komplekts – Pētera Krilova Uz spēles Latvija, Viestura Kairiša Pelikāns tuksnesī, Dāvja Sīmaņa Escaping Riga un Pēdējā tempļa hronikas un Kristas Burānes Māra ir varenākais, kas mūs pēdējā laikā piemeklējis.
Producenta feierverks
Apskatot spēlfilmu lauciņu, visvairāk jādomā par filmu producēšanas darbu, un ne tāpēc, ka šogad tika izgudrota jauna balvas kategorija Labākā minorā kopprodukcijas filma – tas droši vien vismaz tuvākajā laikā tomēr paliks Lielā Kristapa vēsturē tāds pats vienreizējs piedzīvojums kā 2007. gadā ieviestā kategorija Labākā pilnmetrāžas animācijas filma. Vislieliskāko šovu, bet arī vielu pārdomām noslēguma ceremonijā sagādāja producents Roberts Vinovskis, piecas reizes kāpdams uz skatuves pēc dažādu kategoriju Kristapiem gan pats savā, gan klāt neesošo kolēģu vietā, un būtiskākais šajā feierverkā ir tas, ka vairākas balvas saņēma trīs pilnīgi dažādas ar studijas Lokomotīve līdzdalību tapušas filmas, nevis viens nejauši izdevies hits. Turklāt Roberta Vinovska vadītā Lokomotīve 2014. gadā iegājusi Latvijas (un pasaules?) kinovēsturē ar faktu, ka uzreiz divas šajā studijā līdzproducētās filmas tika pieteiktas ASV Kinoakadēmijas Oskara nominācijām par labāko ārzemju filmu – Akmeņi manās kabatās no Latvijas un Spēlmanis no Lietuvas.
Vārdu sakot, producents ar savu prasmi izvēlēties vērtīgākā potenciāla projektus un sapulcināt pareizo talantu kombināciju kļūst arvien svarīgāks arī Latvijas filmu nozarē, ne tikai Holivudā, un tas nenozīmē, ka iznīcībai lemta režisoru autorkino potence (Latvijā bieži realizēta kā "katrs pats sev producents"), bet gan tikai to, ka nostabilizējas veselīgs līdzsvars.
Pieaugoša loma producentam ir tieši šajā laikā, kad Latvijas kino arvien vairāk ir vērsts uz starptautisku sadarbību, piemēram, abas būtiskākās un Kristapā visvairāk apbalvotās pilnmetrāžas spēlfilmas Mammu, es tevi mīlu un Modris ir civilizēti starptautiski produkti ar citvalstu kinoprofesionāļu un finansējuma piesaisti, un tas ir vienīgais saprātīgais ceļš mūsdienu Latvijas un Eiropas kino situācijā.
Skatītājs piecēlies no krēsla
Abas minētās spēlfilmas ir arī patīkama liecība tendencei, ka Latvijas kinoskatītājs arvien vairāk iemācās novērtēt labu pašmāju kino – filmas Mammu, es tevi mīlu skatītāju skaits jau pirmajā gadā pārsniedza 30 000, Modris pirmajā mēnesī sasniedza 13 000, un par šādu interesi vēl pirms dažiem gadiem lielākā daļa Latvijas spēlfilmu varēja tikai sapņot. Turklāt 2014. gads paliks atmiņā arī kā Andra Gaujas filmas Izlaiduma gads uzvara pār latvju kinoskatītāja inerto dabu – Lielajā Kristapā gan filma palika tikai nomināciju sarakstā, tomēr tās autoru neatlaidīgi un ar izdomu realizētā reklāmas kampaņa piecēla no datorkrēsliem un iedabūja kinoteātros rekordlielu skatītāju skaitu.
Ļoti gribētos cerēt, ka līdz nākamajam Lielajam Kristapam un arī turpmāk šī skatītāju skaita dinamika neatslābs, jo arī festivāls vislielāko publikas ievērību var izpelnīties nevis ar individuālu reklāmas kampaņu, bet ar faktu, ka tajā par balvām cīnās skatītājiem labi pazīstamas filmas. Priecē fakts, ka arī Nacionālā kino centra projektu konkursu sistēmā parādās jauni avoti, kas tālākā nākotnē var solīt filmas ar skatītāju intereses potenciālu, – gan 2014. gadā sāktā Latvijas simtgades filmu projektu attīstīšana, gan konkurss režisoriem debitantiem.
Par to, ka lielisku rezultātu var sniegt arī neliela apjoma konkursi, šogad Kristapā liecināja Signes Birkovas spēles īsfilma Es atgriezīšos kā kvēlojoša roze – 2013. gadā NKC eksperimentālo filmu konkursā atbalstītais projekts šogad Lielajā Kristapā saņēma sešas nominācijas (ieskaitot labāko debiju, labāko spēles īsfilmu, labāko aktrisi un labāko operatora darbu) un FIPRESCI balvu. Un, kā zināms, Starptautiskā Kinokritiķu asociācija apbalvo nevis vienkārši labas filmas, bet izcilus un novatoriskus mākslinieciskus sasniegumus.
Par Eiropas kino profesionāļu mobilizējošo klātbūtni šajā decembrī ir jau gana daudz runāts un rakstīts, Latvijas kinovidei visbūtiskāk ir tas, ka iesaistītās institūcijas prata šo iespēju pilnībā izmantot vietējo profesionāļu bagātināšanai. Cik katrs pats pratis no tā visa paņemt, to redzēsim jau drīz – nākamajos Lielā Kristapa festivālos.