Neliela melnbalta fotogrāfija rāda, ka Aijas Zariņas glezna Eiropas nolaupīšana (1. variants), kas iekļauta ABLV Bank kolekcijā topošajam Laikmetīgās mākslas muzejam, bijusi izstādīta improvizētā ekspozīcijā Jāņa sētā tajā pašā gadā, kad tā tapusi, – 1988. Turpat redzams arī Eiropas nolaupīšanas otrs – "plankumainais" – variants, taču ieraksts mākslinieces biogrāfijā liecina, ka šī varētu būt mākslinieku grupas izstāde, kas veltīta mitoloģiskām tēmām. Dēļu konstrukcija, pret ko atslieta glezna, arī ir Aijas Zariņas roku darbs.
Eiropas nolaupīšanas tēmu Aija Zariņa ir izvērsusi telpiskā instalācijā ne reizi vien. Piemēram, izstādē Viļņā 1989. gadā dēļi bija kā fons gleznojumam, savukārt izstāžu zālē Latvija no dēļiem bija veidota milzu skulptūra. Prominentais tā laika kritiķis Herberts Dubins, visumā atzinīgi izteicies par Zariņas mākslu, tomēr izrādīja nesaprašanu: "Tā es gribētu pajautāt A. Zariņai, vai tās tīši neveiklās dēļu konstrukcijas, kas aizņem visu Latvijas zāli, patiešām bagātina ar jauniem iespaidiem mītu par Eiropas nolaupīšanu?" (Latvijas Jaunatne, 15.02.1990.)
Labākā izstāde – Ņujorkā
Citā fotogrāfijā – šoreiz jau no izstāžu telpas (iespējams, no izstāžu zāles Latvija vai no daudzajām starptautiskajām izstādēm, kurās tolaik piedalījās Aija Zariņa) – Eiropas nolaupīšana I un II atkal redzamas kopā. Eiropas nolaupīšanas cikls sastāvēja vairāk nekā no desmit gleznām – daudzas no tām nekad nav bijušas skatāmas Latvijā, jo 1989. gadā māksliniece trīs mēnešus strādāja Ņujorkā, uz vietas radot eksponātus personālizstādei E. Nahamkina mākslas galerijā. Diemžēl gleznas tur arī palika. Izstāžu telpu apakšstāva grīdu klāja horizontāls lielizmēra gleznojums, līdzīgs tam, kādu tajā pašā gadā Zariņa izveidoja izstāžu zālē Arsenāls un kas aizsāka visu telpas plakņu apguvi viņas daiļradē.
Mākslas vēsturnieks un kritiķis Ivars Runkovskis, kurš tolaik bija ne tikai aktīvs grupas Holivuda biedrs, bet arī mākslinieces vīrs, atceras, ka šie mēneši māksliniecei bijuši īpaši radoši un izstāde – viena no Aijas labākajām (grupā Holivuda piedalījās Aijas Zariņas kursabiedri un ar viņiem saistīti mākslinieki; pēc 1990. gada izstādes tā tika iesaukta par Maigo svārstību grupu, taču drīz vien beidza pastāvēt). Ivara Runkovska arhīvā jau kopš pirmajiem Eiropas nolaupīšanas darbiem krājušies cikla gleznu interpretāciju pieraksti, tāpēc viņa komentāri par Aijas Zariņas mākslu arī šodien raisa īpašu uzticību. Par cikla Eiropas nolaupīšana ideju Ivars Runkovskis raksta: "Tā ir lielu spēku glezniecība, ko skatīties ilustrāciju izmērā būtu nepieļaujami. Gleznu izmēru norādīšana ir obligāta, un tieši izmēri varbūt ir pat svarīgāki nekā nosaukumi, te – Eiropas nolaupīšana. Saturs nāk caur līniju ritmiku, krāsmasu sadursmi.
Krāsas lielās masās sajaucas nevis uz virsmas, bet skatītāja acīs/emocijās/prātā, tā savienojot nesavienojamas personīgās pieredzes jaunā veselumā. Krāsu masas ir kontinenti (tektoniskās masas), kas "peld" uz plaknes. Mēs esam kā vērotāji no augšas (kā no kaut kāda "personiska satelīta"). Tāpēc dabisks ir krāsu masu laukumu simbolisms, līniju dzīvīgais tiešums un nosacītība. Ne jau par Annu vai Pēteri te runa un pat ne par Eiropu un Zevu, bet par cilvēka kā kosmiskas būtnes sajūtu šajā kosmisko spēku virpulī. Par nāvi un atdzimšanu. Vai, ja gribat sadzīviskā tuvplānā, par vīrišķā un sievišķā attiecību metastāzēm, kuras principā ir universālo likumu ikdienišķs pietuvinājums."
Vairāki nozīmju līmeņi
Eiropas nolaupīšanas saturu Ivars Runkovskis interpretē šādi: "Ir vairāki nozīmju līmeņi. Pirmo, šaurāko, varētu aprakstīt aspektos – sieviete/vīrietis, spēks/pakļaušana/ kaisle un pakļaušanās/pretestība/ saglabāšana. Ar visu to saistītas emociju peripetijas – sāpes, romantiska jūsmība, kri tiena izmisums, naids, mīlestība, brutalitāte, vardarbība, maigums. Skaistums un neglītums, groteskums un tiešums, harmonija un disharmonija savijas viena tēla kamolā.
Plašākā līmenī – cilvēks kļūst būtne, pirmatnējība, iracionālie spēki kļūst kosmiski. Cilvēka eksistence ir mistērija un noslēpums, traģika un gaviles, fatāla neizbēgamība un nolemtība, drāma un cirks."
Pie līdzīgiem secinājumiem nonākuši arī citi Aijas Zariņas mākslas pētnieki. Piemēram, Anita Vanaga rakstā Aijas Zariņas mīts katalogā Aija (izdevējs Blankenfelde, 2007, 12. lpp.) raksta: "Antīkā Eiropas nolaupīšana sagriež kopā vīrišķā un sievišķā pretstatus, mīlestību un naidu, seksualitāti un vardarbību. Saikne ar dabu primāri izpaužas fizioloģijā, ķermeniskumā. Pārnestā izteiksme pieļauj dažādas interpretācijas, pat paredz, ka tēma netiek izsmelta ar mākslinieces ieceri. Pēc Aijas domām, Eiropas nolaupīšana rāda, kāda ir kultūras nozīme sabiedrības attīstībā un civilizācijas veidošanā. Un ne velti šo civilizāciju sauc par Eiropas kultūru."
Jāatzīmē, ka lielformāta gleznojumus māksliniece darināja, izklājot uz grīdas presētā kartona loksnes un pati pa tām pārvietojoties kā pa karti, kurā ar līnijām tiek ievilktas laukumu robežas. Trūkstot iespējai atkāpties, kompozīcijas tika saradītas, sasprindzinot intuīcijas spējas. Šāda pieeja novērojama arī vēlākajos Aijas Zariņas darbos, kulminācija tika sasniegta objektā Dievmātes galva, ko veidoja zaļā laukā uzarta līnija, kas pretskatā bija redzama tikai no putna vai lidotāja skatpunkta. Ivars Runkovskis iesaka arī skatītājam iejusties tādā kā pārlidojumā pār gleznas virsmu, nevis ieņemt statisku distanci pret vertikāli novietotu gleznu.
"Aija neglezno konkrētības, viņa glezno zemapziņas un apziņas kontinentus (kādas garīgas zemes tektoniskās plates) ar to saskarsmes un lūzumu vietu tektoniku, struktūru," turpina Ivars Runkovskis. Līnijas ir kā rētas, izkapts asmeņi, kā gravas, no kurām tūlīt sāks plūst lava. Līnijas, kā ar nazi grieztas brūces, precīzi un reizē nedroši ievilktas pa Aijai vien redzamām spēka līnijām. Intuīcija un maģija, pirmatnēja un meditatīva atklāsme. Šajā gleznā līnijām ir vēl īpašs asums un skaudrums, kas liecina par atklātību. Daudz vēlāk tās pārtaps bezgalības zīmju un apļu ēteriskajā valodā. Tad, kad Aija, iespējams, sajuta, ka vispārējie likumi darbojas ne tikai kā traģiskas sadursmes, bet ka tie ir iekšēji nobeigti, ka galējības ir savienotas un atrodas mainīgā plūstamībā.
Krāsu laukumi ietver reizē plakanību un iekšēju dziļumu. Vienmēr ir kāds kopējs fons (kosmiski bezgalīga telpa), uz kura darbojas, sarunājas figūru krāsu laukumi. Reizēm šo fonu – visumu – veido pamatnes (preskartona) dabiskais, materiālais brūnums (arī šajā gleznā), tā radot vēl vienu nozīmju un emociju slāni.
Kaisle ir smieklīga un īsa
Gleznas kompozīcijā, krāsu laukumos un līnijās izteiktā nozīmes Ivars Runkovskis tulko šādi: "Gleznas centrālais elements neapšaubāmi ir baltā kleita – kā balts kliedziens un reizē notikuma tīrības zīme. Kliedziens redzams arī Eiropas sejā. Tomēr viņas kleita atgādina sagāztu vāzi – šī forma bieži sastopama Aijas Zariņas agrīnajos darbos, kad viņa gleznoja klusās dabas. Arī baltā kleita izskatās pēc stilizētas vāzes – ar kājiņām. Lai gan Aijas darbi atstāj dramatisku iespaidu, tie bieži ir komiski, joku pilni. Arī šeit aizkustinošās kājiņas ir it kā iespraustas vāzē. Vēl interesanti, ka Aija nekautrējās kleitu vienā pusē piekrāsot lielāku, tajā pašā laikā neizdzēšot sākotnējo līniju. Tādējādi veidojas vēl viena intriģējoša forma, kas dzīvo atsevišķu dzīvi. Kleitu varētu dēvēt par pozitīvo kliedzienu, kas simbolizē nolaupīto tīrību. Šī krāsa dominē, kaut arī saspēlējas ar brūno fonu, kas ir neapgleznota preskartona tonis. Lai gan glezna ir risināta plaknē, tajā tomēr dabūta iekšā telpa, dziļums. Raksturīgi, ka Aijas darbiem neko nevar padarīt skrāpējumi, nobružājumi – arī šis preskartona fons kļūst tikai dzīvāks. Tas ir kā fona troksnis, materiāla būtība. Zariņas kosmogonija sasniedz līmeni, kurā viss iekļaujas.
Spēcīgu kontrastu pāri veido melnās un dzeltenās krāsas attiecības. Tajās redzama brīdinoša saskarsmes traģēdija. Pretī gaišumam likts "melnais caurums" – vērša figūra. Šajā gleznā Zevs ir kā melnā enerģija, tas iesūc, nolaupa sievietes enerģiju, citās Eiropas nolaupīšanas cikla gleznās viņš mēdz būt rotaļīgs, reizēm trakulīgi zvērīgs.
Jāpievērš uzmanība līnijām. Tās ir tipiskas Aijai šajā periodā – taisnas vai plūstošas un tad asi lauztas.
Eiropas garais kakls ir kā straume, kas līst ārā no trauka pa otru galu. Patiesībā tas varētu būt pat sarkans, dzeltens kā nelaimes straume – tas ved uz otrādi apgriezto galvu, kuru vēl apvij sīkās, bezpalīdzīgās rociņas – vēl viena trāpīga detaļa.
Sarkana ir vērša galva, kaisles apliecinājums. Taču tā ir maziņa, kas norāda, ka kaisle ir pēkšņa un īsa. Visā figūru zīmējumā ir milzīgas deformācijas – vērša galva, piemēram, veido paralēli ar sievietes kaklu. Melnā krāsa ir ienākusi arī sievietes sejā – mutē, acīs. Figūru risinājums vēsta, ka nekas nespēj mainīt vīrieša un sievietes motivāciju – mīlestība un naids ir vienā pusē, bet otrā – nekas.
Vērša kājiņas gan ir kā komentārs galvai. Tās ir neveiklas, smieklīgas, kas neko nevar balstīt. Arī vērsis nav visuvarens... Tas izaug no fundamentāla balsta labajā pusē, bet ir atstutēts uz šīm tievajām kājiņām! Situācija nav bezcerīga."
Kosmisku spēku sadursme
Ivars Runkovskis uzsver, ka pie gleznas, lai uztvertu tās formu valodu, jāpavada laiks – tas ir līdzīgi kā lasīt grāmatu. Vispārīgi raksturojot Aijas Zariņas daiļrades posmus, viņš norāda, ka gleznotāja nekad nav baidījusies no lieliem vispārinājumiem. Viņa veidoja savu, Runkovska vārdiem runājot, kosmogoniju, kurā viss, kas notiek mikrolīmenī – gleznas formu valodā, detaļās, sižetos –, lasāms kā kosmisku spēku sadursmes. 80. gadu darbos dominēja lielas pretspēku cīņas, taču, laikam ejot, Aija pārgāja uz plūstošām, noapaļotām formām, par viņas filozofijas galveno simbolu kļuva bezgalības zīme – savienota, nebeidzama līnija. Stūrainība un konflikti izzūd, apliecinot, ka "viss ir viens".
Dažā ziņā Aiju Zariņu var salīdzināt ar Ilmāru Blumbergu. Atziņu, ka pretstati ir vienoti, Aija Zariņa izteica, apgleznojot telpu sienas un grīdu vairākās izstādēs, uzbūvējot Raiņa galvas instalāciju, kas bija skatāma, tikai braucot pāri dzelzceļa tiltam (1995), kā arī savos land art jeb zemes mākslas darbos, kuru vidū ir jau pieminētā Dievmātes galva. Ivars Runkovskis, kurš bijis vairāku Aijas Zariņas izstāžu kurators 80. un 90. gados, konstatē, ka pašreiz Aija Zariņa pievērsusies nacionālo mītu un arhetipu tēmām – dziļumā, kādā tās vēl nekad nav skartas.