No 13. marta kinoteātros visā Latvijā ir skatāma jaunā režisora Armanda Zača debijas spēlfilma Mūžīgi jauni. Tās centrā ir divdesmitgadnieku draugu grupa, kas joprojām nav atradusi savu vietu pasaulē. Kad Ieva un Alekss kļūst par vecākiem, viņu draugu grupiņa pamazām savstarpēji atsvešinās – startē ceļojums pretim briedumam. "Stāsts, kas sākas kā ironisks portretējums, sabiezē psihodēliskā bedtripā," pirms kāda laika savu darbu raksturoja režisors. Viņš savā komandā ir aicinājis jaunos aktierus Emīlu Ralfu Zagorski, Kārli Dzintaru Zahovski, Sabīni Tīkmani, Elzu Gauju, Antonu Baronu, Janu Herbstu, Rihardu Sniegu un citus. Iepriekš Armands Začs ir radījis vairākas dokumentālās filmas un strādājis par montāžas režisoru. Viņš ir sadarbojies ar režisoriem Ivaru Selecki un Lieni Lindi. Armands Začs divas reizes ir ieguvis Lielo Kristapu par montāžas režiju – Ginta Grūbes un Jāka Kilmi dokumentālajā filmā Spiegs, kurš mans tēvs (2019) un Viestura Kairiša spēlfilmā Janvāris (2022). Pirms diviem gadiem Armands Začs pieteica sevi spēlfilmas žanrā ar īsfilmu Resistance Is Futile.
Vai jūsu minētais formulējums par "bedtripu" joprojām ir aktuāls?
Izvēloties daudzus varoņus un paralēlus stāstus, kas visu laiku krustojas, man bija vēlme radīt galvu reibinošu sajūtu. Tas ir stāsts par cilvēkiem, kuri ir iesprūduši greizo spoguļu zemē. Šo sajūtu ir grūti formulēt vārdos. Nezinu, vai tas ir izdevies kinovalodā, bet tā ir sajūta, kas man ir bijusi, kad viss ir aizgājis šķībi, līdz ar to vārdu savienojums bad trip ir atbilstošs filmai par cilvēku psiholoģisko stāvokli, atkarībām un apziņas mainīšanu.
Bad trip jau ir pašā filmas sākumā.
Diemžēl jā, bet skatītājs to vēl nezina. Lai arī stāsts ir tumšs un smags, tomēr mēs centāmies panākt, lai tas būtu gaišs un viegls. Kā pēc filmas noskatīšanās uzrakstīja mana kolēģe režisore Alise Zariņa: veidojot filmu par savu paaudzi, ir svarīgi neieiet tās glorificēšanā vai – tieši pretēji – žēlošanā – redz, cik mums, nabadziņiem, ir grūti. Tāpēc mēs lavierējām, lai atrastu īsto toni. Man šķiet, ka ir svarīgi paskatīties uz sevi un savu paaudzi kritiski un ironiski, bet tomēr ar mīlestību.
Kāpēc nevar žēlot?
Man šķiet, ka nav ko žēlot. Žēlošana padara varoņus traģiskus un nolemtus. Mūžīgi jauni ir stāsts par pieaugšanu, par to, ka, par spīti tam, cik smags ir sainītis, ko nest, mūsu atbildība ir kārpīties no visām bedrēm ārā. Gribēju parādīt, ka varoņos notikušais ir atstājis dziļas pēdas, bet vienlaikus radīt skatītājiem pēcgaršu, ka dzīve turpinās un jāiet uz priekšu.
"Izvēloties daudzus varoņus un paralēlus stāstus, kas visu laiku krustojas, man bija vēlme radīt galvu reibinošu sajūtu," filmu Mūžīgi jauni raksturo režisors Armands Začs. Publicitātes foto
Viena filmas varone pēc atgriešanās no ārzemēm saka – par spīti vietas maiņai, problēmas nemainās.
Tā bija reāla saruna ar kādu manu draudzeni, kura teica: tumsiņa nāk līdzi, no tās nevar aizmukt. Tu vari tajā ieskatīties un iemācīties ar to sadarboties.
Vai scenārijā ir daudz šādu sarunu?
Viss scenārijs ir sarunas ar draugiem, paziņām un citiem man apkārt, paša novērojumi un izdomājumi, kuru saknes tāpat aug reālos notikumos un cilvēkos. Tā ir sava veida ķīmiķošana, lai to visu saliktu kopā un radītu filmu.
Vai var uzskatīt, ka pilnmetrāžas spēlfilma Mūžīgi jauni ir jūsu īsmetrāžas spēlfilmas Resistance Is Futile izvērstāka versija?
Mūžīgi jauni ieguļas kopējā kontekstā tajā ziņā, ka tie ir tie paši tēli ar tiem pašiem vārdiem un ietver atsauci uz vienu notikumu, kad varonis Mārtiņš apņemas doties uz laukiem un atgūties no atkarībām, taču kopumā tie ir radikāli atšķirīgi darbi. Resistance Is Futile ir veltījums konkrētam cilvēkam. Mans mērķis bija rekonstruēt vienas dienas notikumus un mēģināt tos pārstrādāt sevī, jo scenārijs radās īsi pēc traģēdijas bez īpašas apsvēršanas. Tā bija nepieciešamība. Savukārt Mūžīgi jauni ir fikcija, kas runā par līdzīgām problēmām, bet plašāk.
Vai īsfilma Resistance Is Futile bija veids, kā tikt pāri šim notikumam jums pašam?
Nezinu, kā tas notiek: kaut kas noklikšķ, un rodas vajadzība uzņemt šādu filmu. Vai tas palīdz tikt pāri? Iespējams, tas tikai sarežģī situāciju, jo tu vēl vairāk izdzīvo šo notikumu. Man šķiet, ka veidot filmu nav labākais terapijas veids. Labākais ir iet pie psihologa, taču šī stāsta izstāstīšana īsfilmā ļāva neaiziet tumšā un konkrētā virzienā šajā pilnmetrāžas spēlfilmā, kuras scenārijs bija uzrakstīts pirms traģiskajiem notikumiem un kurai bija cits mērķis.
Kad tas tapa?
Scenārijs radās pirms kādiem sešiem septiņiem gadiem pirms pandēmijas un Krievijas iebrukuma Ukrainā un piedzīvoja dažādas dīvainas versijas atbilstoši laikam, no kurām mēs atteicāmies. Šobrīd man būtu grūti iedomāties rakstīt šādu stāstu.
Kāpēc?
Nedomāju, ka tas ir mazāk svarīgi vai aktuāli, bet šie satricinājumi ir daudz ko mainījuši manī. Jāpadomā, ko tieši, bet daudz ko. Varbūt ir labi, ka ir šī distance?
Varbūt kaut ko var redzēt skaidrāk no attāluma?
Man šķiet, ka nekas nekļūst skaidrāks, viss kļūst arvien duļķaināks šo notikumu dēļ – ir sajūta, ka visa pasaule atrodas vienā vienīgā "bedtripā" un neskaidrībā.
Kāpēc jūsu paaudzei ir bijis tik grūti pieaugt un atrast vietu pasaulē?
Man nav atbildes uz jautājumu, kāpēc ir bijis tik grūti. Pats esmu novērojis, ka problēmas ir sagādājušas pat šķietami elementāras lietas, lai dzīvotu patstāvīgi, līdz pat tādai pakāpei, ka cilvēki domā, ka viņi nav spējīgi iederēties šajā pasaulē un ka viņiem nesanāk, patoloģiski nesanāk dzīvot tā, kā vajadzētu dzīvot. Tas ir saistīts ar cilvēka mentālo stāvokli, kas padara apkārtējo pasauli sarežģītāku, baisāku un neizprotamāku, nekā tā ir, bet es nezinu iemeslu. Esmu dzirdējis vairākas versijas, bet tās visas ir aizdomīgas un nešķiet visu izskaidrojošas: vai tā būtu milzīgā informācijas plūsma vai deviņdesmito gadu bērnība ar savu nenoteiktību, nabadzību un stresu.
Vecākas paaudzes cilvēkiem ir tāda aiz kaitināta neizpratne: "Ko jūs ņematies?! Saņemieties!" Taču svarīgi ir saprast, ne vis nosodīt un sacīt, ka jūs esat tizli. Filmā es nesniedzu atbildes, es cenšos novērot un konstatēt to, ko esmu redzējis savā burbulī.
Ko esat novērojis?
Viens no novērojumiem ir sajūta par neskaitāmām izvēles iespējām un vienlaikus – ka neviena nav pareizā. Visspilgtāk tas parādās filmas varonī operatorā Dainī, kurš filmē pārvērtību šovu, atnāk mājās noguris un saka: man šis sūds būs jāfilmē visu rudeni! Viņš šo darbu uzskata par kaut ko sliktu un viņu nepiepildošu, bet viņam nav mērķa un vēlmes taisīt kino Andreja Tarkovska stilā, kā to dara Viestura Kairiša filmas Janvāris varoņi deviņdesmito gadu sākumā. Manas paaudzes cilvēkiem ir sajūta, ka tas, ko viņi dara, nav īsti un ka ir kaut kas labāks, bet viņi nezina, kas tas ir. Esmu saticis cilvēkus, kuri nedara neko vai dara daudz un veiksmīgi, bet tik un tā viņiem ir sajūta, ka zāle kaut kur citur ir zaļāka.
Vispār nesapņo?
Varbūt tu sapņo, bet sapņo piezemētāk un kļūsti nepamierinātāks – ja izvirzi nesasniedzamu mērķi, tu priecājies par katru nākamo soli, bet šajā gadījumā katrs solis ir mērķis. Pēc studiju beigām es sēdēju pie viena drauga virtuvītē un teicu, ka gribētu samontēt dokumentālo filmu. Pēc diviem gadiem es sēdēju tajā pašā virtuvītē, biju sasniedzis šo mērķi un biju aizmirsis to kā savu sapni, un vēlējos montēt spēlfilmas, ne tikai doķenes. Visu laiku ir rušināšanās sajūta, kas tevi nepārtraukti bīda uz priekšu, bet vajadzētu arī iemācīties apstāties un papriecāties par sasniegto, citādi nav nekādas apmierinātības.
Vai šī neapmierinātība ir saistīta arī ar nākamo veicamo soļu neapmierinātību, piemēram, pirmās pilnmetrāžas spēlfilmas process ir ārkārtīgi sarežģīts?
Pārsteidzošā kārtā pirmās pilnmetrāžas spēlfilmas uzņemšanas process bija skaists laiks. Kopš esmu kino industrijā un strādāju, šī romantizēšanas plūsma bija norimusi, bet filmā Mūžīgi jauni tā uzsitās uz augšu kā vilnis, jo scenārija rakstīšana, gatavošanās un it īpaši filmēšana tevi pilnībā ierauj iekšā un vienlaikus izrauj ārā no ārpasaules. Kopā ar radošo grupu esi saplānojis visu līdz pat minūtei. Pēc tam kļūst pat nedaudz skumīgi, ka tas ir beidzies.
Nezini, ko darīsi tālāk.
Ir jāsāk plānot vienam (smejas). Filmēšanas procesā tu nepārtraukti domā, risini problēmas, izspēlē nākamās situācijas un mēģini adaptēties. Tas ir intensīvs process, kas patērē daudz iekšējo resursu. Tā dzīvot ilgi nevar, bet, kā jau teicu, filmēšanas mēnesis ir skaists brīdis.
Kāpēc pats nemontējāt Mūžīgi jaunos?
Es negribu montēt savus darbus, jo kā montāžas režisors zinu, cik režisoriem ir noderīgs skats no malas un ka bieži vien viņi paši nepamana elementāri atrisināmas lietas šajā procesā. Mūžīgi jaunajos man tā bija kā grožu palaišana vaļā un mācīšanās uzticēties, kas man ļāva gūt bagātinošu pieredzi gan kā režisoram, gan kā montāžas režisoram. Jorgs Zafeiris no Grieķijas saskatīja manā filmā to, ko es pats tajā neredzēju, turklāt viņš uzdeva jautājumus par mūsu kultūrā pašsaprotamām lietām un ierosināja domāt par to saprotamību citiem.
Dažreiz montāžas režisors paņem un izmet ārā pašu veiksmīgāko epizodi, jo tā neiederas.
Man kā montāžas režisoram ir bijusi pieredze, ka šīs sliktās ziņas ir jānodod režisoram. Šoreiz es biju tas, kas tās saņem. Tu visu redzi un saproti, bet kaut kādu laiku spītējies un meklē citus variantus, bet galu galā pieņem: tev ir taisnība, griežam ārā! Mums nācās izmest vienu no manām iemīļotākajām epizodēm, jo iepriekšējā kadra aktieru emocijas nesaslēdzās ar nākamā kadra emocijām.
Vai montāžas režisora rokās nav milzīga vara?
Viņš var radīt piecas atšķirīgas filmas! Nav jau tik traki. Dokumentālajā kino tas ir izteiktāk nekā spēlfilmā, kurā nepastāv šīs piecas versijas, jo ir viena ideālā, kuru tu nekad nesasniedz, bet uz kuru pastāvīgi tiecies. Bieži vien tas nozīmē atgriezties pie režisora sākotnējās idejas vai sākuma impulsa, kas filmas veidošanas laikā ir aizmiglojies, un to ir jāmēģina atrast no jauna.
Kas notiek uz dokumentālā kino montāžas "galda"?
Šausmas tur notiek (smejas). Tas ir daudz sarežģītāks process nekā spēlfilmas gadījumā, it īpaši, ja filma nav būvēta no intervijām, bet ir vērojošs dokumentālais kino, jo katrs nākamais kadrs var būt gandrīz jebkas, bet tieši no montāžas ir atkarīgs, kas un kā tiks uztverts. Tas ir process, kurā montāžas režisoram ir jāizprot, kāda ir bijusi patiesība aiz kadra, un jāmēģina to restaurēt uz ekrāna, tāpēc milzīga nozīme ir sadarbībai ar režisoru, kuram ir visa informācija. Kas tur notika? Ja tu to nezini un būvē nepatiesi, tu melo. Tā ir atbildība ne tikai pret varoņiem, bet arī pret skatītājiem, kuri jebkam ar birku "dokumentālais kino" automātiski uzticas kā realitātei.
Ko jūs esat iemācījies, strādājot kopā ar Ivaru Selecki?
To, ko es biju intuitīvi sagrābstījis savā līdzšinējā pieredzē, Ivars Seleckis ir noformulējis vārdos: uz varoņu likteņiem nedrīkst būvēt savu karjeru. Viens no dokumentālā kino galvenajiem aspektiem ir attiecības ar cilvēkiem ne tikai filmēšanas laikā, bet arī pēc tās. It īpaši šī doma manī iedēstījās pēc tam, kad mēs strādājām pie cikla Turpinājums otrās daļas Pieaugšana (tajā filmas veidotāji pēc vairāku gadu pārtraukuma turpina sekot līdzi piecu bērnu gaitām dažādās Latvijas vietās – I. A.). Tu redzi, kā dokumentālais kino ir ietekmējis viņu dzīvi.
Ivaru Selecki izceļ ne tikai smalkjūtīga attieksme pret varoņiem, bet arī kolosāla enerģija, ar kādu viņš darbojas: atnāk uz montāžu, apsēžas pie datora, pavada pie tā astoņas stundas un pēc tam smaidīgs aiziet. Tās ir milzīgas darbaspējas un aizrautība. Esmu pamanījis, ka dokumentālā kino veidošana pastiprina interesi par dzīvi – maina to, kā tu skaties uz lietām, ko tu meklē un ko atrodi. Tu ieraugi skaisto un tēlaino, varoņu motivāciju un likteņus, piemēram, es vairākkārtīgi esmu braucis pa ceļu, kas ved uz Kusu (Madonas novadā), kur dzīvo viens no Turpinājuma varoņiem, un tikai pēc filmēšanas sāku pamanīt daudzas lietas: kā spēlējas saule, kā mainās ainavas. Viss ir pilnīgi citādi nekā iepriekš, jo tu esi pārslēdzis prātu dokumentālā kino režīmā.
Vai jums ir kādas autoritātes kino?
Neesmu interesējies par režisoru dzīvesstāstiem vai lasījis intervijas ar viņiem, līdz ar to man nav izveidojusies saikne ne ar vienu režisoru, lai es varētu teikt – lūk, šis ir mans dvēseles brālis. Taču ir filmas, kas ir bijušas svarīgas dažādos dzīves posmos. Tie ir bijuši Stenlija Kubrika darbi un Šona Beikera filmas, pirms viņš pievērsās stāstiem par krievu oligarhiem (šogad Šons Beikers ieguva četrus Oskarus par filmu Anora – I. A.). Milzīgu iespaidu uz mani ir atstājusi filma Oslo, 31. augusts un skolas laikā – Gredzenu pavēlnieks, kas toreiz noteica manu gaumi un realitāti.
Vai ir kāda filma, kas ir noteikusi jūsu profesijas izvēli?
Manā gadījumā tā nebija filma. Tas bija vēstures priekšmets vidusskolā. Desmitās klases beigās mums bija uzdevums radīt filmu vai izrādi par Spartaka tēmu. Vienā brīdī pieķēru sevi pie domas, ka stāvu ar kameru rokās un dodu norādījumus, kas kuram ir jādara. Pēc tam es pieteicos montēt, bet man nebija domas, ka vēlos veidot kino, taču šīs sajūtas krājās, un pēc skolas beigām aizgāju uz Latvijas Kultūras akadēmiju.
Jūsu pirmā filma ir Spartaks. Iespaidīgi.
Jā, vienpadsmitajā klasē bija Asiņainās kāzas par franču vēstures peripetijām, un divpadsmitajā bija īsts meistardarbs (smejas). Es spēlēju sātanu, kura ellē bija nokļuvuši Hitlers un Staļins.
Kas ir jūsu tuvākās nākotnes darbu sarakstā?
Viena dokumentālā filma ir sagatavošanā, otra – montāžā, tai uz ekrāniem vajadzētu iznākt šogad. Tas ir dokumentālais kino ar pagaidu nosaukumu Kā salabot sevi. Tas iet roku rokā ar īsfilmu Resistance Is Futile un pilnmetrāžas darbu Mūžīgi jauni. Tie ir pieredzes stāsti par mentālo veselību un to, kā cilvēki tiek vai netiek galā ar savām problēmām.
Par ko būs filma, kura ir sagatavošanas procesā?
Šis projekts vēl ir pavisam zaļš. Tas būs dokumentālais kino par patvēruma tēmu. Tas iesākas kā vēstījums par bumbu patvertnēm Latvijā un izvēršas plašākā pētījumā par to, kas ir patvērums. Kādas ir mūsu attiecības ar drošību – kur ir robeža starp paranoju un racionālu reakciju uz to, kas notiek pasaulē.
Kā situācija izskatās no režisora skatpunkta?
Man ir sajūta, ka valsts līmenī šī tēma nav kļuvusi par aktualitāti: sakārtosim, jo ātrāk, jo labāk! Daudz kas Latvijā notiek, balstoties uz cilvēku entuziasmu, nevis uz sistēmu. Pašlaik civilā aizsardzība ir skumja tēma.
Turpināsiet darboties gan spēles, gan dokumentālajā kino?
Man patīk kino kā tāds, turklāt dokumentālo un spēlfilmu veidošana sniedz pilnīgi citas sajūtas un papildina viena otru. Negribas atteikties ne no vienas.