Pasaulē nozīmīgākās arhitektūras prēmijas – Prickera balvas – žūrija, šogad balvu piešķirot kataloņu arhitektu birojam RCR Arquitectes, tā darbus raksturoja šādi: "Ar saknēm vietējā zemē un zariem pasaulē." Šķiet, šādu attieksmi pašmāju arhitektūrā ir meklējusi un izcēlusi arī Latvijas Arhitektūras gada balvas starptautiskā žūrija. Šogad tās sastāvā ir ļoti respektabli arhitekti. Viens no japāņu arhitektu biroja Atelier Bow-Wow dibinātājiem Josiharu Cukamoto pieder pie Japānas mūsdienu arhitektūras pazīstamākajiem intelektuāļiem. Viņa uzmanības lokā ir pētījumi par Tokijas ikdienišķo un anonīmo arhitektūru, kā arī pilsētvides paradoksiem. Lietuvietis Toms Grunskis ir viens no Lietuvas nopietnākajiem un interesantākajiem arhitektūras teorētiķiem, kura uzmanības lokā ir laikmetīgās pilsētplānošanas teorija un prakse. Mārja Kaska ir viena no igauņu arhitektu biroja Salto dibinātājiem. Salto veiksmīgi strādā ne tikai Igaunijā: tas ieguva otro vietu Latvijas Nacionālā mākslas muzeja pārbūves konkursā. Jakobs Kureks ir viens no dāņu lielākā arhitektu biroja Henning Larsen Architects partneriem, kura galvenā atbildība ir projekti Vidējos Austrumos un Āzijā.
Zelts lidojošiem mūkiem
Latvijas Arhitektūras gada balvas starptautiskās žūrijas galveno atzinību Zelta ananass šogad saņēma arhitekta Austra Mailīša komanda par Šaoliņas lidojošo mūku teātri Ķīnā. Tā ir būve ar neparastu funkciju – vieta gaisa akrobātu uzvedumu vērošanai (viņi lido virs vēja tuneļa) un šādas lidošanas prasmju apguvei. Šaoliņas lidojošo mūku teātris iemieso mūsdienu tehnoloģiju un izklaides ienākšanu Ķīnas vidienē – vietā ar bagātu kultūras vēstures mantojumu, kas atrodas UNESCO aizsardzībā. Taču Austra Mailīša izpildījumā tā nav brutāla dažādu gadu tūkstošu un atšķirīgu pasauļu sadursme, bet gan meditatīvas pārdomas par paradoksālo situāciju, ka vietā, kurā radušās leģendas par lidojošajiem mūkiem, kas vēlāk ekspluatētas gan Austrumu, gan Rietumu kino un izklaides kultūrā, tagad var lidot virs mehāniski izraisītas gaisa plūsmas.
Latvijas arhitektūras kontekstā Šaoliņas lidojošo mūku teātris ir nepārprotama zīme par robežu paplašināšanos. Pirmo reizi balvas 22 gadu vēsturē tai tika pieteikta Latvijas arhitektu būve, kas uzcelta ārpus valsts robežām. Nacionālā žūrija šaubījās un prātoja, ko šādā situācijā darīt un kā vērtēt teātri, kuru neviens no žūrijas nav redzējis klātienē, jo tieši šis aspekts pēdējo gadu balvai iesniegto pretendentu vērtēšanā tiek uzsvērts kā ļoti būtisks. Taču starptautiskā žūrija arī bez objekta apskatīšanas klātienē Šaoliņas lidojošo mūku teātri novērtēja kā gada labāko Latvijas arhitektu veikumu.
Pagājušajā gadā Zelta ananasu saņēma lietuviešu arhitektu birojs ProcessOffice par Latvijas Nacionālā mākslas muzeja pārbūvi, savukārt Sudraba ananasu – austriešu arhitekts Folkers Gīnke par Liepājas koncertzāli Lielais dzintars. Līdz tam Latvijas arhitektūras vide ir bijusi ļoti noslēgta. Mūsu arhitekti reti piedalījušies starptautiskos konkursos ārzemēs, un vietējie pasūtītāji reti rīkojuši starptautiskas ideju sacensības, kurās varētu startēt arī ārzemju arhitekti. Latvijas arhitektu vidū neapmierinātību raisīja arī Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja veidotāju vēlme aicināt to projektēt pieredzējušus ārzemju arhitektus un vietējiem profesionāļiem atvēlēt tikai sadarbības partnera vietu. Taču acīmredzami, ka arvien biežāk arī Latvijas Arhitektūras gada balvā vajadzēs vērtēt ārzemju arhitektu tapušos darbus Latvijā un, cerams, arī biežāk priecāties par Latvijas arhitektu paveikto ārpus valsts robežām.
Mazais var būt liels
Viens no gada balvas pārsteigumiem bija starptautiskās žūrijas izvēle vienu no diviem Sudraba ananasiem pasniegt ekspozīcijas Grāmata Latvijā veidotājiem – arhitektu birojam GAISS un grafikas dizaina studijai Associates, Partners et Sons sadarbībā ar Latvijas Nacionālo bibliotēku. Jau Latvijas Dizaina gada balvā Latvijas Nacionālā bibliotēka sevi pieteica kā nozīmīgu dizaina pasūtītāju. Divdesmit balvas finālistu vidū bija vairāki bibliotēkas iniciēti izstāžu dizaina projekti. Arhitektūras gada balvas starptautiskā žūrija novērtēja, ka ekspozīcijas iekārtojums var būt arī arhitektūras notikums, turklāt tas nevis ekstravaganti izceļas pats, bet priekšplānā liek pastāvīgās ekspozīcijas Grāmata Latvijā bagāto saturu.
Pēdējos gados Latvijā tikusi pabeigta vairāku lielu un nozīmīgu kultūras infrastruktūras objektu būvniecība vai pārbūve. To klātbūtne gada balvas pretendentu vidū lika raizēties, ka izmēros mazāki veikumi varētu palikt žūrijas nepamanīti. Taču arī iepriekš gan nacionālā, gan starptautiskā žūrija izcēlusi gan nelielu, gan arī īslaicīgu būvju arhitektūru. Piemēram, 2015. gada balvā, kad starptautiskās žūrijas īpašu atzinību ieguva Latvijas Nacionālās bibliotēkas jaunā ēka un Rundāles pils kompleksa restaurācija, viens no žūrijas izceltajiem Latvijas arhitektūras veikumiem bija arī arhitekta Didža Jaunzema Dabas koncertzāles paviljons – izmērā samērā neliela un pavisam īslaicīga, tikai vienas vasaras Dabas koncertzāles koncertam paredzēta arhitektūra.
Nozīmīguma atgūšana
Otru Sudraba ananasu no starptautiskās žūrijas saņēma arhitekta Pētera Blūma komanda par Ludzas Lielās sinagogas restaurāciju. Gan nacionālās, gan starptautiskās žūrijas sastāvā reti kad bijuši vēsturisku ēku restaurācijas speciālisti, kuri spētu novērtēt restaurācijas darbiem specifiskus risinājumus, paņēmienus un problemātiku, tāpēc abi žūrijas sastāvi vairāk vērtējuši mūsdienu arhitektu pienesumu vēsturiskajam, tā nozīmi un saskaņu ar laikmetīgo. Šogad starptautiskā žūrija ir izcēlusi Lielās sinagogas restaurācijas nozīmi Ludzas iedzīvotājiem kā piemēru, ka ilgu laiku par necilu un nevērtīgu uzskatīta ēka var atdzimt un atgūt nozīmīgumu. Tā ir balva arhitekta Pētera Blūma zināšanām un attieksmei, ka vērtīgas ir ne tikai vides dominantes – baznīcas un muzeji –, bet arī ikdienas apbūve.
Ludzas Lielā sinagoga ir šī gada starptautiskās žūrijas vienīgais izceltais veikums Latvijas reģionos. Taču tā – tāpat kā Zaļās sinagogas restaurācija Rēzeknē pagājušajā gadā – apliecina interesantu tendenci: pēc lielajiem reģionu koncertzāļu būvniecības projektiem tur notiek arī nelielu vēsturisku ēku restaurācija un sakopšana. Arī šo projektu realizācijai lielākoties tiek piesaistīts Eiropas Savienības fondu finansējums.
Ne tikai ēkas
Starptautiskā žūrija ar īpašu atzinību sveica arī Baltijas paviljona 2016. gada Venēcijas biennāles 15. starptautiskās arhitektūras izstādes kuratoru komandu – Kārli Bērziņu, Jurgu Daubaraiti, Petru Išoru, Onu Lozuraitīti, Niklāvu Paegli, Dagniju Smilgu, Johanu Tali, Lailu Zariņu un Jonu Žukausku. Triju Baltijas valstu kuratoru komanda Venēcijas biennāles publikai piedāvāja palūkoties uz Baltijas reģionu, nevelkot nacionālo valstu robežas. Uzmanības centrā bija kopīgie dabas resursi, bijusī un nākotnes infrastruktūra, kā arī līdzīgais risināmo problēmu loks. Pēc biennāles beigām un Baltijas paviljona slēgšanas palika jautājums, vai kopīgai dalībai Venēcijas biennālē būs turpinājums vai šī reize būs izņēmums.
Latvijas Arhitektūras gada balva pirmajos gados vērtēja tikai ēkas vai to projektus, taču ārpus uzmanības loka palika izstādes, grāmatas, akcijas un citi ar arhitektūru saistīti notikumi. Kategorija Procesi, kuru pārstāv arī Baltijas paviljons Venēcijas biennālē, ir nesens ieviesums un joprojām raisa diskusijas, vai šīs kategorijas darbi ir cienīgi saņemt Arhitektūras gada balvu. 2010. gadā starptautiskā žūrija par galvenās balvas ieguvējiem izvēlējās izstādes Aiz priekškara. Arhitekte Marta Staņa veidotājus – kuratori Ievu Zībārti, arhitektu Mārtiņu Pīlēnu un grafikas dizaineru Edgaru Zvirgzdiņu. Daļā praktizējošu arhitektu sašutumu raisīja fakts, ka galvenā balva tikusi nevis kādai ēkai, bet gan izstādei par arhitektūru. Tagad Latvijas Arhitektūras gada balvas nolikumā ieviestas izmaiņas, kas nosaka, ka galveno balvu kategorijas Procesi darbi nevar saņemt. Tāpēc īpaši vērtīgs ir šā gada starptautiskās žūrijas atgādinājums, ka pētījumi, sadarbība un skatījums uz lokāliem procesiem no starptautiskas perspektīvas arhitektūras nozarei ir ļoti svarīgi.
Aiz svītras palikušie
Starptautiskās žūrijas pārstāvis Toms Grunskis apbalvošanas ceremonijā runu sāka ar triju pazīmju uzskaitījumu – kādos gadījumos kaut kas nav laba arhitektūra. Viena no šīm pazīmēm: "Lai cik skaists un pārsteidzošs kaut kas būtu, ja tam nav sociālas nozīmes un saistības ar vietējo kopienu, tā nav laba arhitektūra." Tā Toms Grunskis netieši paskaidroja žūrijas izvēli ārpus apbalvoto saraksta atstāt gada balvai pieteiktās modernās villas ar izcilām proporcijām, augstvērtīgiem materiāliem un dzīves telpu kā to īpašnieku ikdienas baudu. Starptautiskā žūrija izvēlējās neizcelt arī elitārās Ekziperī starptautiskās skolas ēku, kas neapšaubāmi ir pārdomāta, ērta un kvalitatīva vide bērniem, kuru vecāki to var atļauties.
Ķīna ir tālu, un Venēcijas biennāles arhitektūras izstāde sen ir beigusies, taču Ludzas Lielā sinagoga un ekspozīcija Grāmata Latvijā Nacionālajā bibliotēkā ir ikvienam pieejami šā gada labākie arhitektūras sasniegumi Latvijā.