Piebalsojot jautājuma aktualizācijai par humanitāro zinātņu stāvokli Latvijā, jāteic, ka mūsdienu Latvijā arhitektūras zinātnes nav vispār. Nav nevienas institūcijas, kas sistemātiski nodarbotos ar arhitektūras teorijas, izpētes un vēstures jautājumiem. Arhitektūras zinātnē pat nav runa par nepieciešamību raitāk nomainīt paaudzes, jo nav ko nomainīt. Nav nevienas pozīcijas, ko varētu censties kāds jaunais pētnieks vai domātājs ieņemt. Vienīgi Latvijas arhitektūras vēstures fragmentāra pētniecība notiek mākslas zinātnes paspārnē.
Reiz sarunā profesors Jānis Krastiņš, kurš tiek uzskatīts par gandrīz vienīgo akadēmiskā līmeņa Latvijas arhitektūras vēstures pētnieku, situāciju skaidroja ar diviem iemesliem. Lai kāds no arhitektūru studējušajiem pievērstos tās vēstures izpētei Latvijā, ir jāzina vācu valoda, bet šīs valodas zināšanas ir arvien retākas studentu vidū. Otrs iemesls pavisam pragmatisks – pat studenta darba apmaksa jebkurā praktizējošā arhitektu birojā ir augstāka nekā jebkad paredzamais pētnieka darba atalgojums. Taču pats skumjākais, ka vietējos arhitektus nemaz neuztrauc jomas teorijas un pētniecības aspekta iztrūkums. Praktizējošo arhitektu sociālā aizsardzība, jomu regulējošā likumdošana un vietējā tirgus protekcija ir novilktais tēmu loks, ārpus kura profesionāļu interese un diskusijas lielākoties nesniedzas.
Mācības kaujas laukā
Latvijas dalība Venēcijas arhitektūras biennālē, kas notiek reizi divos gados, ir gandrīz vienīgā reize, kad tiek apjausta nepieciešamība pēc kaut kā vairāk nekā skaistāko ēku attēlu izlases eksponēšana. Taču bez ikdienā veiktu pētījumu un konceptuālās domas vingrinājumu iestrādēm īsā laikā radīt ekspozīciju par biennāles kuratora izvēlēto kopējo tēmu vai pieteikt kādu Latvijai aktuālu, būtisku vai tipisku problēmu vai risinājumu ir gandrīz neiespējami. Tāpēc Latvijā ir tik neliela konkurence Kultūras ministrijas izsludinātajā konkursā par idejas piedāvājumu valsts dalībai pasaulē vērienīgākajā arhitektūras domas notikumā.
Konkursā lielākoties piedalās entuziasti ar neprātīgām idejām, nevis nopietniem, konceptuāli skaidriem piedāvājumiem. Turklāt tie arhitektūras pētnieki un kuratori, kuri fragmentāri, tomēr nopietni darbojas Latvijā, savus pieteikumus nacionālajai ekspozīcijai vispār nepiedāvā. Tomēr, par spīti visiem šiem šķietami nepārvaramajiem šķēršļiem un mācoties uzreiz kaujas laukā, Latvijas ekspozīcija Venēcijas biennālē kļūst arvien pārdomātāka, idejiski skaidrāka un informatīvi bagātāka.
Vienotas telpas iespaids
Šogad Venēcijas biennālē trīs Baltijas valstis sevi piesaka vienotā ekspozīcijā kopējā Baltijas paviljonā. Tā gan nav reģiona kopēja valstiska apņemšanās, bet gan latviešu, lietuviešu un igauņu arhitektu draugu kopas ideja, kas uzvarēja visu triju valstu atsevišķi rīkotajos konkursos par nacionālo dalību Venēcijas biennālē. Kārlis Bērziņš, Jurga Daubaraite, Petrs Išora, Ona Lozuraitīte, Niklāvs Paegle, Dagnija Smilga, Johans Tali, Laila Zariņa un Jons Žukausks ir jaunie arhitekti, kuri studējuši ārzemju arhitektūras skolās. Tur iegūtās zināšanas, pieredzi un kontaktus viņi izmantojuši, lai radītu kopīgu ekspozīciju, kuras izpētes priekšmets ir pats Baltijas reģions.
Izvēlētā tēma konsekventi izturēta, sākot no kuratoriem, kuri pārstāv visas trīs valstis, līdz kopīgam paviljonam kā vienotas Baltijas telpas apliecinātājam. Par ekspozīcijas vietu izvēlēta Venēcijas pašvaldības sporta zāle Palasport, kas atrodas pavisam netālu no biennāles galvenās izstādes norises vietas – Arsenāla. 1977. gadā uzceltā betona būve ir raksturīgs tā laika arhitektūras aktuālā stila brutālisma piemērs. Sporta zāle nosaukta venēcieša Itālijas Komunistu partijas biedra un Venēcijas pilsētas mēra XX gadsimta 40. un 50. gadu mijā Džobatas Džankvinto vārdā. Tas ir asociācijām bagāts ekspozīcijas fons, savukārt pats Baltijas paviljons līdzinās brīnumu jeb retumu kabinetam ar dažādiem neparastiem brīnumiem no Baltijas valstīm, kas izstādes apmeklētājiem varētu šķist tikpat eksotiski kā reiz eiropiešu atvestie aizjūru gliemežvāki, ko viņi eksponēja mājas brīnumu kabinetā, lai raisītu līdzpilsoņu izbrīnu un varbūt arī apbrīnu.
Baltijas paviljonā šādi brīnumi ir vietējo derīgo izrakteņu paraugi, malkas kaudze, projekta Rail Baltica novērtējuma uz vidi dokumentu kaudzes, ēku maketi, padomju laikā tapušu video fragmenti, planšetes ar padomju laika daudzdzīvokļu namu projektiem un pat Hardija Lediņa zīmējums ar varavīksni pār iedomātiem debesskrāpjiem. Nezinātājam patiešām būtu grūti noteikt, kuru no Baltijas valstīm izstādītais priekšmets pārstāv.
Šajā ziņā kuratoriem izdevās radīt Baltijas kā vienotas telpas iespaidu. Taču saprast, kāpēc tieši šie priekšmeti izvēlēti, bez paskaidrojumiem ir grūti. Tikai saliekot kopā gluži kā mozaīkas gabaliņus Baltijas paviljonu kuratoru izteikumus dažādās intervijās un izlasot ekspozīciju pavadošo eseju krājumu The Baltic Atlas, var noprast, ka viņi ir aizrāvušies ar modīgo jēdzienu Anthropocene, kas iezīmē pasaules ģeoloģijā jaunu laikmetu, kurā cilvēka darbība ir atstājusi neizdzēšamu iespaidu uz klimatu un planētas ekoloģiju. Kuratori no šāda skatpunkta raugās uz Baltijas reģionu. Viņi kā Baltijas valstīm kopīgo saskata to infrastruktūru, kas lielākoties saglabājusies no padomju okupācijas laika un tikai lēnām tiek nomainīta, iezīmējot arī citu ģeopolitisko orientāciju. Dzimuši pašā padomju okupācijas gadu izskaņā, šo sistēmu jaunie arhitekti naivi salīdzina ar Eiropas Savienības kopīgajiem noteikumiem.
Erudīcijas pārbaude
Ekspozīciju pavada Sternberg Press (neliela Berlīnē dibināta izdevniecība, kas specializējas mākslas kritikas un teorijas grāmatu izdošanā) publicēts eseju krājums The Baltic Atlas. Šķiet, ka lielākā daļa uzaicināto autoru ir vai nu Baltijas paviljona kuratoru draugi un paziņas no viņu pašu paaudzes, kas lielākoties līdzīgi viņiem ieguvuši prestižu izglītību ārzemēs un/vai turpina pētniecisko darbu kādā no ārzemju universitātēm vai pētniecības institūtiem, vai respektabli pētnieki, filozofi un pasniedzēji, ar kuriem, visticamāk, Baltijas paviljona kuratoriem ceļi krustojušies kādā no augstskolām, kurās viņi studējuši.
Tīšuprāt vai nejauši eseju krājums kļūst par erudīcijas pārbaudi. Katras esejas autora vārds minēts tās beigās – parasti tā tiek parakstīta vēstule draugam –, un nav nekādas informācijas par autoru biogrāfiju, saistību ar Baltijas valstīm, viņu pētniecības lauku un akadēmisko zināšanu loku. Te daži no autoriem, kuru akadēmiskajai darbībai ir vērts pievērst uzmanību arī ārpus eseju krājuma The Baltic Atlas: Oksfordā angļu literatūru studējušais amerikāņu filozofs ar interešu loku ekoloģijā un objektu virzītā ontoloģijā Timotijs Mortons; amerikāņu arhitekte un urbāniste Kellere Īsterlinga; irāņu un britu izcelsmes arhitekte un École Nationale Supérieure d’Architecture de Paris-Malaquais dekāne Nasrīne Seraji, kura saņēmusi augstu Francijas valdības apbalvojumu par ieguldījumu franču izglītībā; arhitekte un arhitektūras teorētiķe Inese Veicmane; viens no šī gada Venēcijas biennāles Lielbritānijas paviljona kuratoru komandas, jaunais britu arhitekts un publicists Džeks Selfs; slovāku urbānists Marošs Krivijs, kura interešu lokā ir gan Austrumeiropas sociālistiskā arhitektūra, gan kiberurbānisms.
Baltijas paviljona mājaslapā ir uzsvērts, ka visi teksti ir rakstīti speciāli ekspozīciju pavadošajam krājumam. Taču esejās citādi interesantie un respektablie arhitekti un pētnieki Baltijas reģionam pieskaras tikai garāmejot, vai tas vispār tā arī palicis ārpus viņu interešu loka. Piemēram, Kellere Īsterlinga, kura tiek intervēta īpaši The Baltic Atlas, vairākkārt atzīstas, ka Baltijas reģions viņai ir neatklātā zeme. Šāds iespaids paliek pēc lielākās daļas autoru eseju izlasīšanas. Ja atmetam ar roku iespējai krājumā atklāt vēl kādu nezināmu Baltijas reģiona aspektu, būtiski šķiet Nasrīnes Seraji pārspriedumi par arhitektūras izglītību un pētniecības lomu. Viņa arhitektūras pētniecības un zinātnes centrus augstskolās salīdzina ar naftas platformām okeānā. Tiem jābūt autonomiem, ar drošiem pamatiem, un tiem jāspēj viegli sadarboties ar citām institūcijām un nozarēm. Ak, ja Latvijā būtu kaut viena šāda arhitektūras zinātnes naftas platforma...