Berlīnē atklāta franču mākslinieku dueta Pjēra un Žila retrospektīvā izstāde

Pjērs un Žils, īstajos vārdos Pjērs Komuā (1950) un Žils Blanšārs (1953), ir pasaulē visatzītākie kiča meistari, ievietojami vienā rindiņā ar amerikāni Džefu Kūnsu (nu, to, kas zeltā atlēja Maiklu Džeksonu ar mērkaķīti un bija Itālijas parlamenta pornoaktrises Čičolīnas vīrs) un japāni Morimuru (nu, to, kas pasauli apsēdušo japāņu tūristu miljonu patēriņam ar spilgtākām krāsām pārmālēja un pavairoja plakātos Eiropas klasiskās glezniecības šedevrus) un, protams, leģendāro britu pāri Gilbertu un Džordžu, kas glezno/fotografē ļoti dzīvelīgus, krāsainus cilvēku un lietu "portretus", kurus vēlāk sagraiza glītos kvadrātiņos un salipina atkal kopā milzu panno. Droši var teikt — šie četri "brendi" (un seši cilvēki) ir XX/XXI gadsimta modernā kiča klasiķi.**Kiča kustības grandi** Protams, vienmēr pastāv iespēja skābi saverkšķīt ģīmi un vaicāt — bet vai tad kičs vispār ir māksla? No vācu vārda patapinātais Kitsch — lēta, bezgaumīga masu produkcija, kas paredzēta spilgta ārišķīga efekta radīšanai, parasti tā ir haltūra mākslā — nopietnu dzīves un kultūras vērtētāju prātā asociējas ar labas gaumes un mākslas antonīmu. Tomēr pat autoritatīvās Britu enciklopēdijas sastādītāji vēl 2004.gadā atzina, ka tieši vārds "kičs" ir viens no desmit visgrūtāk tulkojamām un interpretējamām mākslas parādībām angļu mēlē. Vēl sarežģītāk ir saprast un paskaidrot, kurā brīdī mākslā kičs no lamuvārda pārvēršas par komplimentu. Tādā gadījumā no izklaides un patīkamo emociju saraksta jāiznīdē arī latviešiem tik sirdij mīļie feijerverki un debesīs palaisto balonu simti — jo tie ir vistīrākais kičs! Tāpat kā Maijas Tabakas un Imanta Lancmaņa glezniecība vai Andra Brežes — Žebera un Kārļa Vērdiņa dzeja (un tieši šis kvartets ir spilgtākie ironiskā kiča ģēniji latviešu mākslā), jau sen par "nopietno mākslu" atzītā komiksu kultūra utt. Asprātīga spēle ar "ārišķīgo", formu, tēlu čaulu, kultūras un apziņas klišejām, eksistenciālu situāciju novešana līdz paradoksālai neiespējamībai, "bezjēdzībai", — tas viss kopā ar labdabīgu, sirsnīgu personisko attieksmi pret mākslas patērētāju raksturo kiča kopējus starptautiskajā mākslu scēnā, vai tā ir literatūra vai mūzika, vai bildes. Tieši tādēļ kiča kustības grandi Pjērs un Žils joprojām iemanto milzīgu popularitāti: huligāniskais gleznotāju/fotogrāfu pāris gadā rīko vismaz divas personālizstādes visriņķī pasaulei un visprestižākajos muzejos, viņu darbu reprodukcijas ir visvairāk pārdoto "pastkartīšu" sarakstos un mērāmas miljardu tirāžās.**Eņģeļi kārdinātāji** Viņu darbu kolekcionētāji un fani ir ne tikai Modernās mākslas muzejs un Gugenheims Ņujorkā vai Teits Londonā, jo, piemēram, pasaulē ietekmīgākais mākslas kolekcionārs miljardieris Fransuā Pino (nu, tas džeks, kurš tikko atklāja savu jau otro grandiozo privātmuzeju Venēcijā, Jūras Muitas ēkā) ne tikai iepirka duci Pierre & Gilles "nepieklājīgo bilžu", bet palūdza arī uztaisīt savu portretu māksliniekiem raksturīgajā salkani ellišķīgajā manierē. Šķelmis Pino, pjēržilprāt, ir viltīgs buks ar sarkaniem radziņiem un apkārt lidojošu pliku sievieškārtas eņģelīšu elfiņu baru. Madonna, Nina Hāgena, Marks Almonds, Katrīna Denēva, Seržs Gensbūrs, Mireja Matjē, Monako valdnieks Žeremijs Renjē un Romas pāvests (nu, tas poļu džeks, kam vismaz bija humora izjūta), Amerikas iespaidīgākā locekļa īpašnieks pornozvaigzne Džefs Straikers, Letīcija Kasta, Dita fon Tīsa — viņi visi nav spējuši atteikties no kārdinājuma pārtapt glamūrīgi kičīgos un pavisam smieklīgos Pjēra un Žila bilžu varoņos. Un kur tad vēl P&G aizraušanās ar Bolivudas filmām, puskailiem saldkairiem jaunekļiem eņģeļu kārdinātāju lomās, sievietēm vampiem, visādu laikmetu vēstures personāžu grēciniekiem un mocekļiem, Svēto Sebastjanu, Žannu d"Arku un Māti Terēzu ieskaitot... Vai tad tā nav tikai dabiska vēlēšanās atvilkt elpu šajā krāšņo ļautiņu karnevālā?