Katrs radītais darbs man pašam ir kā mazs signāls. Tie satur informāciju, atklāti nolasāmu vai arī kodētu, kuru uztvert var tikai līdzīgi jūtošie, – līdz 15. martam Daugavas muzejā Doles salā ir skatāma starptautiski atzītā latviešu tekstilmākslinieka Rolanda Krutova personālizstāde Signāli. "Man kā māksliniekam ir svarīga telpa, kurā mani darbi tiek eksponēti – kā to kosmoss saskan ar apkārtējās vides kosmosu," sarunā ar KDi atzīst Rolands Krutovs. Viņa jaunākā ekspozīcija ir iekārtota 1898. gadā celtajā Doles muižas kungu ēkā, kura kopš pagājušā gadsimta 80. gadiem ir bijusi kā maza apslēpta mākslas telpa Daugavas un klusuma ieskautajā salā.
"Es mazliet satrūkos, kad ieraudzīju, ka Daugavas muzeja sienas ir nevis baltā krāsā, kā ierasts galerijās, bet gan olīvzaļā tonī, bet, piekarot darbus, mēs ieraudzījām, kā tas izceļ to kolorītu – balto, ultramarīnzilo un zeltīto," atklāj mākslinieks. Rolands piebilst, ka līdzīgā veidā visa Doles sala izceļ viņa mākslas darbu saturu. Tie ir veidoti ar iekšupvērstu skatījumu kā spogulis, kurā tu sevi ieraugi un mēģini saprast, kas tu esi (ne tikai pats mākslinieks, bet arī skatītāji). Jau ejot cauri kungu mājas iekļaujošajam parkam ar XIX gadsimtā stādītajiem kokiem, skatītāji iegūst citu iekšējo ritmu un noskaņojas uz vibrācijām, kas iekustinās padomāt par sevi izstāžu zāles telpās.
"Pēdējā laikā ir aktualizējies jautājums par robežām – gan fiziskām, gan garīgām. Mākslas darbs var palīdzēt saprast, kur ir tavas robežas, cik tālu tu esi gatavs apjaust Visumu. Galu galā definēt, kas tu esi. Ja katram no mums to pajautātu, ko mēs varētu atbildēt?!" jautā Rolands Krutovs. Bieži vien tie būtu kaut kādi šabloni par sevi, ko mēs esam pieņēmuši kā savas dzīves sastāvdaļu. Tas ir tāpat kā fotografēšana ar mobilo telefonu. "Es nejauši atklāju – kad tiek fotografēts ar mobilo telefonu tumšā telpā, mākslīgais intelekts neskaidrajās vietās piezīmē krāsu pikseļus un padara tās skaidrākas, jo, viņaprāt, tā būs labāk," saka mākslinieks.
Apsolītā zeme
Izstādē Signāli ir aplūkojami gan jauni, gan arī vairākas valstis apceļojuši darbi, kas nav bijuši skatāmi Latvijā. Tie ir pabijuši ASV, Itālijā, Francijā, Ukrainā, Krievijā, Serbijā, Lietuvā un citur, bet tagad veido vienotu izstādes kodolu. Pēc septiņu gadu ceļojuma pa pasauli mājās ir atgriezies Rolanda Krutova darbs Porcelāna krasti gluži kā Breda Pita varonis no Tibetas ar laika un ceļā pārdzīvotā atstātajām pēdām sejā. "Man patīk doma, ka mākslas darbam ir savs liktenis," akcentē mākslinieks, kurš pret mākslas darbu restaurācijas procesu izturas ļoti pārdomāti un bieži vien atstāj tos tādus, kādi tie ir, piemēram, šajā darbā uz baltajiem kontinentiem viņš ar melnu marķieri bija sarakstījis cilvēku vārdus, kas pa šiem gadiem bija mainījuši krāsu, izbalējuši vai izdzisuši pavisam (un savā ziņā ieguvuši papildu nozīmi).
"Mani izbrīna cilvēki, kam patīk dzīvot sterilā vidē un nomainīt nedaudz padzīvojušas lietas pret jaunām. Man patīk skrāpējumi, plaisas un tamlīdzīgas lietas, piemēram, vecmammas mājās mani vienmēr sajūsmināja īsta samta krēsli. Redzēju, cik skaisti noveco šis audums. Tas dilst, un veidojas pilnīgi cita faktūra, ko īpaši var sajust ar pieskārienu, tāpēc es saglabāju nelielu auduma daļu un iestrādāju to miniatūru triptihā Apsolītā zeme, kas ir skatāms izstādē," atminas Rolands Krutovs. Viņš šos pasauli pieredzējušos darbus ir papildinājis ar jauniem – to vidū ir arī izstādes tituldarbs, kas ir radies pēc izkristalizējušās idejas par signāliem. "Tā man ienāca prātā kādā karstā vasaras dienā, kad sēdēju dzīvoklī ar atvērtu logu. Vienā brīdī sapratu, ka apkārt visa kā ir tik daudz – lido bezdelīgas, paceļas lidmašīnas, runā radio, un televizorā stāsta par signāliem, kas mums ir jāsaprot. Kas ir tie signāli, kurus es pamanu, kurus ignorēju?"
Rolands vērš uzmanību uz to, ka mūsu ikdiena ir piepildīta ar signāliem no kaut kā tāda, kas tikai tuvojas vai ir kaut kādu notikumu atblāzma. Šie notikumi var būt satricinājuši cilvēci, nelielu sabiedrības daļu vai varbūt tikai vienu cilvēku. Mākslinieks tos izķer no daudzu nebūtisku signālu vidus, materializē tos un nodod tālāk, un šī matērija un tās netveramība pārdzīvo mūsu laiku. "Mākslinieks ir kā puika no izstādes tituldarba, viņa krūtis ir pilnas ar bezdelīgām, kuras raujas ārā, – mākslas darba radīšana tevi gan atbrīvo caur konkrētas idejas izteikšanu, gan arī tur pastāvīgā ieslodzījumā apkārt notiekošā dēļ," saka Rolands Krutovs.
Runājot par mākslinieku izjustajām priekšnojautām un tamlīdzīgām netveramām lietām, Rolands stāsta, ka atmiņā spilgti ir palikusi romantisma laikmeta vācu dzejnieka, rakstnieka un filosofa Novālisa (1772–1801) teiktais, ka ir iespējami izcili matemātiķi, kuri neprot skaitīt, – skaitīt prot katrs, bet sajust Visuma apslēptos izmērus, tā daudzslāņainās dimensijas, fizisko un metafizisko dabu spēj vien īpaši jutīgi instrumenti, tādi, kas ir dziļi iesakņojušies Visuma bezapziņā, – arī mākslinieki.
Oāze aiz mūra
Rolanda Krutova darbos ienāk jauni tēli un attīstās iepriekš pieteiktie, piemēram, dārza tēma viņa lielformāta jaundarbā Ieeja manā svētnīcā nav ielas pusē. "Skatījos televīzijas raidījumu par senām baznīcām. Vienai no tām ieeja bija no dārza puses, tā manī ieskanējās kā skaista ideja – arī ieeja katram savā iekšējā svētnīcā nekad nav no ielas puses, no pastāvīgās steigas puses," saka mākslinieks. Viņam šī doma uzreiz sabalsojusies ar kādreiz dzirdēto stāstu par Andalūzijas Bahīras dārzu – tu ej pa ielu un pat nenojaut, ka aiz mūra sienas slēpjas oāze, tāpat arī satiec cilvēku un nenojaut, kas viņā ir apslēpts. Vai kas slēpjas tevī pašā.
Savā daiļradē mākslinieks ir savijis vienā veselumā bērnības, šodienas un nākotnes sajūtas. Rolands Krutovs bieži domā arī par to, kā izskatīsies ne tikai pats mākslas darbs, bet arī tā mestā ēna: "Man ir daudz ažūru darbu, kuriem tieši ēna iedod papildu dimensiju – dažreiz tā var būt pat daiļrunīgāka vai dziļākas sajūtas raisošāka nekā pats darbs." Viņš piebilst, ka ar mākslas darbiem ir tāpat kā ar cilvēkiem, kas dažādās vietās un dažādā gaismā var atklāties dažādi.
"Īpašu vieglumu ievieš mākslinieka radītās miniatūras, kas liek aiz pārsteiguma ievilkt elpu un pieliekties mazliet tuvāk, ar katru mirkli atklājot arvien smalkākas detaļas," raksta izstādes kuratore Inese Kupšāne. Viena no Rolanda Krutova jaunradītajām miniatūrām saucas Levitācija, tās ideja ir radusies vecmammas dārzā. "Man patīk stundām sēdēt un skatīties, kas notiek apkārt, – tu it kā attīries no ikdienas lietām un trokšņiem un sāc pamanīt un dzirdēt citas lietas. Toreiz bija ceriņu ziedēšanas laiks, un pie ielas pusē augošajiem košumkrūmiem ik pa laikam pienāca cilvēki, un visi kā viens pacēlās pirkstgalos un pasmaržoja ziedus – man šķiet, ka maijā visa Latvija ir desmit centimetru virs zemes," skaidro autors.
Rolands Krutovs vērš uzmanību uz to, ka ikkatra ziedlapa dabā ir tik filigrāna un ideāla formā un saturā kā izcils mākslas darbs, ko var nenogurstoši pētīt un rast iedvesmu. "Tādos brīžos man ir sajūta, ka Dievs ir miniatūrists," atklāj Rolands. Viņaprāt, mākslinieks pirmām kārtām ir vērotājs – mums visiem apkārt ir ļoti daudz īsus laimes mirkļus sagādājošu lietu, bet kurām mēs ikdienas rutīnas maršrutos paejam garām un informācijas trokšņos nedzirdam ne vēja šalkoņu, ne jebkuru citu īstu lietu, kas mums būtu jāsaklausa, jo, kā uzskatāmi parāda izstādes darbs ar biti pirksta galā un roku, kas pārvēršas par šūnām, mēs visi nākam no vienas matērijas. Rolands tā pa īstam ir sācis pamanīt gadalaiku maiņu tikai Ķīpsalā (viņš strādā Žaņa Lipkes memoriālā par krājuma vadītāju), bet līdz tam Rīgas centrā ir bijis tikai viens gadalaiks – pilsētas centra steiga un rutīna. Iespējams, tieši tāpēc cilvēki dodas ceļojumos.
Atmiņas arhipelāgs
"Atceros, ka aizbraucu uz Lisabonu un uzreiz iemīlējos šajā pilsētā – es nevarēju paiet un domāju, kā lai šodien paspēj visu nobildēt, jo rītdien es jau varbūt būšu pie tā pieradis," stāsta mākslinieks. Ceļojumu iespaidi viņam var kļūt par iedvesmas avotu jauniem darbiem, piemēram, pastaigā pa Parīzi Rolands ir ieraudzījis milzīgu bronzas galvu, uz kuras bija uzkāpis zēns un nolaidies putniņš. Šī aina mākslinieku ir mudinājusi radīt darbu sēriju Atmiņas arhipelāgs ar vēsturiskām galvas un bistu skulptūrām, uz kurām ir uzkāpušas stilizētas mūsdienu cilvēku figūras, un katra no tām nodarbojas ar savām ikdienas lietām, pat neapzinoties, ka ir daļa no iepriekšējām kultūrām.
"Vienmēr esmu centies uzsvērt, ka mūsu valsts nesākās ar 1918. gadu – tās sazarojums un saknes ir daudz plašākas un dziļākas. Es nesaprotu cilvēkus, kuri cenšas to visu nocirst, jo tādējādi viņi kļūst nabadzīgāki," uzskata Rolands Krutovs. Viņa paša senču senči nāk no Sanktpēterburgas. Aizbraucot uz šo pilsētu, mākslinieks ir sajutis to kā ļoti tuvu vietu, par spīti tās slavenajam drēgnumam un pelēkumam. "Mani aizrauj doma, ka arī es pats nesākos ar savu dzimšanas gadu, bet ka manas apziņas sazarojums un sakņojums ietiecas daudz plašāk un dziļāk Visumā," skaidro Rolands.
Galvas motīvs parādās arī viņa jaundarbā Resurgo, kura nosaukums latīņu valodā nozīmē "es pieceļos atkal". Darbs tapis Covid-19 pandēmijas laikā, kad mākslinieku pārņēmušas dīvainas sajūtas, jau pašā darba tapšanas procesā tajā ir parādījušās plaisas, ko viņš "aizlāpījis" ar sudraba krāsas šķiedru – tās metāliskā mirdzuma faktūra negaidīti vēl precīzāk ir palīdzējusi atklāt mākslinieka sākotnējo – sakrālu noskaņu klātbūtnes – ieceri. Savos darbos Rolands spēlējas ar Visumu un pats ar sevi, meklējot līdzsvaru gluži kā virves dejotājs. "Līdzsvara sajūta ir svarīga arī sadzīvē, kultūrā, komunikācijā ar cilvēkiem – nebūt pārāk rupjam vai pārāk pieklājīgam, lai nezaudētu patiesumu," norāda Rolands Krutovs. Tas ir svarīgi īpaši šajā laikmetā, kad sociālie tīkli mūsu dzīvē ir ienesuši daudz ko labu, bet vienlaikus atvēruši neiecietības lādi savstarpējās attiecībās un radījuši ilūziju par šķietami bezgalīgu kompetenci jebkurā sfērā.
Rolands Krutovs
Personālizstāde Signāli
Daugavas muzejā Doles salā līdz 15. martam