"Kā gleznoju no dabas, tā arī turpinu. Emocijas un noskaņas nav mainījušās," komentē Neonilla un piebilst, ka, iespējams, kļuvusi vēl gaisīgāka un pozitīvāka. Viņa uzsver, ka Dievam un dabai viņas darbos ir vissvarīgākā nozīme. "Dievs, daba un krāsa. Gaisma un gaiss. Tas ir viss, ko gleznoju!"
Lai taptu glezna, ir vajadzīgs impulss. Sižetus māksliniece meklē dabā. "Dažreiz, esot plenērā, nonāc apstākļos, kad gaisma nav tāda, ko būtu gribējies. Esmu iecerējusi gleznot saulainu dienu, bet pēkšņi debesīs parādās melns mākonis. Man ir jāpielāgojas apstākļiem. Gadās, ka ir lielisks sižets – veļa žāvējas vējā, plandās, plivinās, gandrīz var just, kā tā smaržo, bet atnāk saimniece un to noņem... Taču citreiz jau uzreiz pēc pirmā triepiena ir skaidrs, ko gleznošu," stāsta N. Medvedeva. Un zīmīgs ir viņas personālizstādes nosaukums Neostāsti. "Plenērā man sanāk uztvert noskaņu un dzīvāk parādīt etīdes. Gaiss, ūdens, saule..." Viņas gleznās ienāk arī cilvēki, un viņus māksliniecei ļoti patīk gleznot. "Kāds arī papozē. Visbiežāk jau bērni un dzērāji grib, lai viņiem pievērš uzmanību," smejas gleznotāja. Viņa glezno ar eļļu un cenšas gleznu pabeigt vienā piegājienā.
Izstādē, kas bez maksas skatāma izdevniecībā – mākslas telpā Aminori K. Valdemāra ielā 69 Rīgā, dominē dabas ainavas un pilsētskati. Tā ir kā turpinājums iepriekšējai izstādei. "Manās gleznās visvairāk ir Rauna, Bauska, Valmiera. Man patīk tur, kur esmu satikusi labus un atsaucīgus cilvēkus. Katru gadu braucu uz Valmieru. Gleznoju jūrmalas pilsētās, gleznās var redzēt jūru. Ļoti skaista vieta ir Zvejniekciems – mašīnas un laivas. Gleznaina pilsēta ir Krāslava. Protams, Rīga. Dzīvoju Maskavas forštatē, un ir bildes no turienes. Viena glezna tapusi mūsu dīvainajā ziemā, kad tikai divas dienas bija sniegs. Tikko iestājās karantīna, bija viena diena, kad sniegs uzsniga martā. Tā bija saulaina diena – izgāju ārā gleznot. Sniegs ir balts ar zilām ēnām. Tā krāsu kombinācija man ļoti patīk," savā skatījumā dalās N. Medvedeva.
Un puķes? Izstādē Neostāsti ir tikai divas gleznas ar ziediem. "Viena liela un viena maziņa," smaida gleznotāja. "Šoreiz man ir neliela formāta darbi. Ekspozīcijas kompozīcijā vajadzēja tikai vienu lielu, krāsainu laukumu ielikt," izstādes scenogrāfiju galerijā Aminori mazliet atklāj N. Medvedeva. "To var redzēt, ejot galerijai garām, pa logu." Un tas ir kā aicinājums – ieiet un apskatīt izstādi. Tajā ir vasaras sezonai raksturīgi spilgti, saules pielieti toņi