Dzīve pensijā. Kā ir tagad, un kā būs nākotnē?

Ņemot vērā mūsu valsts vadības neapdomīgo un tuvredzīgo nodokļu, sociālās apdrošināšanas politiku, esmu nolēmis aktīvāk iesaistīties 3.pensiju līmenī. Ir maz ticības valsts spējās nodrošināt pat minimālu pensiju nākotnē. Papildu vēl varu no valsts saņemt atpakaļ daļu 3.pensiju līmenī iemaksāto līdzekļu.

ko taupa taupitājs, to laupa laupītājs.

:) ko brukat gunai virsū ne jau tikai lati ir nauda. varbut esat dzirdejuši -pastāv tādi dolāri, eiro. brīvi iespējams nopirkt zeltu un juvelierizstrādājumus. nevarast sakrāt ko smajaties par tiem kas prot. notralināt naudu katrs māk. un es esmu dzivojis padomju sistēmā, nu un. domu gajiens daudz neatšķiras. nu vienigi atgādinu ka tā nu gluži nav ka visi rietumu pensionāri braukā apkārt ceļodami. lielākā daļa to tomēr nevar atļauties, vai ari ceļo kā mugursomnieki. un naudas viņiem nav vairāk kā kad strādāja, vienigā atšķiriba ir ka mājas krediti ir izmaksāti, bērni izskoloti, un principā visa nauda ir tērējama, krāt vairs nav jēgas, pienācis laiks tērēt:)

Gunīt, tev vēl ir laiks "parūpēties" un tamlīdzīgi. Ja būtu dzīvojusi padomju sistēmā, tad varbūt kaut ko saprastu, bet tagad iznāk vistīrākā ņirgāšanās.

Guna, Jūs laikam neesat dzīvojusi tajā laikā, kad sakrāto naudu apēda inflācija saucamā. No masīnai, mājai vai vecumdienām krātās naudas pāri palika čiks. Toties miljonāru skaits savairojās tieši tajā laikā. Arī patreiz nabagie pensionāri ir zaudējuši savus iekrājumus un nu cīnās par savu eksistenci

sliktāk, kā bija, bet labāk, kā būs

Krāj vien, saulīt, savus 10%... līdz nākamajai naudas reformai. Viss jau ir bijis, neko jaunu nevar izdomāt.

Bērni atkārtojot savus vecākus. Un mēs, savu vecāku, tagadnes pensionāru bērni, redzam šos cilvēkus slīkstam nabadzībā – materiālā un bieži vien arī ... garīgā. Mēs gandrīz nekad neesam redzējuši, ka pensionārs ir aktīvs, darbīgs, zinātkārs, ceļojošs, atvērts jauniem izaicinājumiem. Tagadnes pensionārs Latvijā čīkst un žēlojas, atbalstīdamies uz savu bērnu sarūpētajām vecumdienām. Aktīvos pensionārus mēs redzam tikai Vecrīgā, vācu tūristu izskatā, Alpos, slēpjot, sirmās galvas zem ķiverēm paslēpuši, Adrijas jūrā uz jahtām, un tamlīdzīgās vietās. Protams, vairums no šodienas Latvijas pensionāriem to nevar atļauties, un to arī nevar pārmest. Saprotot, ka vidējais Rietumeiropas pensionārs ir savu dzīvi vadījis, nepaļaudamies uz valsti, bet gan krādams un taupīdams, racionāli domādams par savu attīstību, un tieši tāpēc tagad var atļauties slēpot, ceļot, baudīt dzīvi, zinām, ka nekas tāds mūsu vecākiem lielāko dzīves daļu nebija iespējams padomju iekārtas dēļ. Bet jautājums ir par mums. Vai mēs turpināsim dzīvot ar iemācīto „no algas līdz algai”, par nākotni nedomājot, atstājot to valsts pārziņā un pēc tam čīkstot, ka viss ir slikti? Vai arī lauzīsim savus, ar mātes pienu iezīstos paradumus tērēt visu nost, un varbūt tomēr mācīsimies atlikt 10% no katras algas, lai cik liela vai maza tā būtu, savas paša nākotnes vārdā? Vai gribēsim turpināt senču iesākto nabadzības ceļu, kad vienīgais atbalsts ir pelnošie bērni? Galu galā, sociālisma laiki ir pagājuši, un laiks beidzot katram sākt domāt un rūpēties par savu pensijas labklājību jau laikus.

Esmu pensijā,īpašnieks piemājas saimniecībai,savu iespēju robežās nodarbojos ar lauksaimniecību,lai gan lielu jēgu tam neredzu,jo-nav kur realizēt savu saražoto ekologiski tīro produkciju.Kolhozu laikā katrs pensionārs turēja lopus,audzēja saknes,privātais sektors toreiz satādīja 45% no valstī saražotā piena!Sevišķi pēckara gados ar lauku palīdzību pilsētnieki bija paēduši!Tagad veikali pārpildīti ar importa pārtiku,bet valsts lauciniekiem maksā pabalstus!

Pamatojiet saprotamā valodā, kam tādi koeficienti kalpo. Katru gadu mainās ar lielu starpību. Cilvēks taču strādā un to pašu algu vien saņem. Nevienam alga uz pusi nav palielināta.

Ir sapnis, ka es savos pensijas gados varēšu pa ziemu dzīvot Spānijā, Kanārijās vai Rodas salā, kā to dara lielākā daļa Vācijas, Zviedrijas, Anglijas pensionāru. Un tagad ar bailēm jādomā, ka nekas no šī sapņa neiznāks, jo kāds uzskatīs, ka pensija būs par lielu?? Un vēl - es 3 gadus dzīvoju UK un redzēju, ko tur dara vietējie pensionāri, dāmītes staigā pa zeltlietu veikaliem, shopingo nonstopā, apmeklē frizētavas un dažādus pasākumus, Kad atgriezos LV, no dusmām biju šokā, kad pirms manis RIMI veca pensionāre lasīja pēdējos melnos santīmus no maka! biju gatava atdot savu naudu, bet viņa neņēma...

Pensijā esmu no 1992.g.Tā kā 35 gadus biju nostrādājusi ražošanā bez pārtraukuma,cerētās maksimālās pensijas 132rbļ vietā ar I.Godmaņa gādību man piesprieda 22Ls35sant. mēnesī. 2oo5.gadā mana pensija bija identiska tam naudas apmēram,ko RD tērēja 1kaķa uzturēšanai Juglas dzīvnieku patversmē mēnesī.Ja godīgi, tad tomēr lielāka,jo mani nav nepieciešams atblusot,attārpot, sterilizēt un potēt pret trakumsērgu.Pirms krīzes tiešām pie pensijas par katru līdz 1996.g. nostrādāto gadu pielika 0,70Ls.mēnesī.Lai varētu veģetēt,nācās tīrīt Jauno latviešu mājas,kopt dārzus u.c. Tā nu kopā līdz šai dienai esmu rukājusi 49 gadus.Mana pensija šodien ir 171Ls.mēnesī. Divi pensionāri var izdzīvot, vienam jāgaida palīdzība no radiniekiem.Šobrīd mana pensija ir Neiedomājami stulbā 1991.g.aprēķinātā iztikas minimuma līmenī, tas ir apmēram tāds,ar kādu var iepazīties OKUPĀCIJAS muzejā.Salaspils darba nometnē ieslodzītajiem dezertieriem 1944.g.pārtikai,medicīnai un baraku apkurei kara beigās vācieši tērēja apmēram tikpat, cik paredzēts man 2011.g.,saskaņā ar šo minimumu.2009.g.pieprasīju I.GODMANIM, kad beidzot saņemšu pensiju tādā apmērā,kā viņš solīja 1991g.,uz ko saņēmu rakstisku atbildi "pēc būtības". Tajā teikts, ka Padomju Savienībā pensiju sistēma bija pārāk dāsna. Punkts! Vajag piedzimt pareizā laikā,pielāgoties pareizajai valsts sistēmai,slaistīties, dzerstīties,,un gan jau vecumdienās kautkā varēs dzīvot.Manā gadījumā -cenšanās mūža garumā ar darbu praktiski bez brīvdienīm , būt vecumdienās neatkarīgai no bērnu palīdzības-ir cietusi pilnīgu krahu. Kad 2005.g. lūdzu 81.p. kārtībā vismaz pieņemt Likumu PAR EITANĀZIJU, no MK saņēmu atbildi, ka, tā kā nu mēs esam ES, tūlīt pensionāriem iestāsies nebeidzamas pārticības un laimes dienas.ZZS ir bijusi visās valdībās.Beidzot ir pienācis laiks atteikties no "sarkanajām līnijām" un sakārtot pensiju sis'tēmu,jo esošā acīmredzot nestrādā.Un vēl: varbūt vienīgi žurnālistiem varētu palūgt nolaisties tik zemu un dažas dienas savā profesijā strādājot, tomēr pavadīt ražotnēs, un pavērot, kā pensijas pelna strādnieki, kuri saņem algu par padarīto darbu, nevis darbā pavadītajām stundām.LM ierēdņiem un Pensionāru Federācijai par to nav pat nojausmas.

Ļoti gribēt ,lai FINANSU ministrs man pateikt ,kur es savos 75. gados ar divām speciālām tehniskajām izglītībam varu LIEPĀJĀ atrast darbu ,lai nebūtu jādzīvo no pesijas līdz pesijai ,bet varēt aiziet ari uz kādu kultūras pasākumu. Šaubos vai viņš uz šo jautājumu atbildēs,jo laikam jau naudu saņem tikai par muldēšanu, varbūt ari kļūdos. ATBILDI GAIDOŠAIS LIEPĀJAS PENSIONĀRS.

Būt pensionāram ir ļoti forši - daudz brīva laika un var ceļot pa visu pasauli. Vēl neesmu tikai bijis Antarktīdā, Dienvidamerikā un Āfrikā.

Ja kas, jāstrādā visu mūžu, kamēr var, nav ko te raudāt kā pēdējiem mīkstmiešiem. Tikai aktīva dzīve un darbs nevis pensija ļaus pagarināt mūžu. Visilgāk pasaulē dzīvo tie, kas pensiju vispār nesaņem.