Izstādes #dienasvaronis gleznas ir rezultāts daudzslāņainai un tiešai tēlveides satiksmei, aktierim Vilim Daudziņam un gleznotājai Sandrai Krastiņai veidojot savu versiju par to, kāds šodien ir Varonis.
Izvēlētos personāžus vispirms iemieso aktieris, jo skatuves mākslinieka meistarība paredz spontāni precīzu reakciju uz jebkādu piespēlētu situāciju, šoreiz jautājumu “Kas tev ir varonis?” un spēju to parādīt mirklīgā pozā. Tad topošā “tēla ceļā” iesaistās fotogrāfs Jānis Deinats, pildot it kā tradicionālu uzdevumu: dokumentē modeļa pozu. Taču arī šajā tehniskajā posmā īstenojas korekcijas, jo fotoaparāta slēdzis jānospiež izteiksmīgākajā brīdī.
Gleznotāja Sandra Krastiņa tēlveidē šoreiz izmanto tādu glezniecības tehniku, kurā būtisks ir zīmējums un gaistoši trausls materiāls, piemēram, krīts. Tāfeles motīva kultūrvēsturiskā nozīme tūliņ pagaisīs no datorizētajām klasēm, tomēr krīts un tāfele izceļ ne vien mirklīgumu un zūdību mūsdienu varoņa statusā, bet arī mācību procesu kā būtisku mākslas prakses un mūsdienu cilvēka iezīmi.
Izstādes #dienasvaronis nosaukums liecina, ka runa ir par varoni dienas, ne desmitgades, gadsimta, kur nu gadu tūkstoša mērogā. Varbūt labi, ka tā? Varbūt gadsimtu varoņi pieder pagātnei, tie ir smagnēji un cilvēkam nepanesami? Bet varbūt pavisam bez varoņiem nevar vai ir grūti? (Tāds jautājums varētu rasties pie varoņkultu kritikas.) Varbūt ir nepieciešami tādi varoņi, kuros skaidrāk iemiesojas laikmetam raksturīgais, ko ikviens var saskatīt un tajā atpazīt daļu sevis? Un varbūt arī varoņa kā parauga izpratne nav nemaz tik peļama? Ja tā, tad varoņu gaisīgais, plašsaziņas mediju noteiktais viendieņa statuss var nospēlēt par sliktu? Šos un citus jautājumus #dienasvaronis risina, nedodot viennozīmīgas aprises tam, kas un kādi ir varoņi, bet piedāvājot atvērtus tēlus katra paša pieredzei.
Sandra Krastiņa mācījusies Latvijas Mākslas akadēmijas Monumentālās glezniecības nodaļā (1976–1982), profesora Eduarda Kalniņa meistardarbnīcā (1982–1986). Izstādēs piedalās kopš 1980. gada. Regulāri rīko personālās izstādes Rīgā, citviet Latvijā, arī ārvalstīs. Autores darbi glabājās Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (Rīga), Ludviga muzeja (Ķelne, Vācija), Valsts Tretjakova galerijas (Maskava, Krievija) krājumā, kā arī daudzās citās muzeju un privātās kolekcijās Latvijā un ārvalstīs.
Vilis Daudziņš mācījies Latvijas Valsts Konservatorijā dramatiskā teātra aktiera specialitātē (1989–1993), studējis Latvijas Mākslas akadēmijas Scenogrāfijas nodaļas maģistrantūrā. Spēlējis vairāk kā 80 lomas teātros: Jaunais Rīgas teātris (kopš 1997. gada), Dailes teātris ( 1996–1997), Daugavpils teātris (1993–1996). Spēlējis kinofilmās: Ar putām uz lūpām, režisors Jānis Nords; Segvārds vientulis, režisors Normunds Pučs; Sapņu komanda –1935, režisors Aigars Grauba; Seržanta Lapiņa atgriešanās, režisors Gatis Šmits; Rīgas sargi, režisors Aigars Grauba. Vairākkārt saņēmis Teātra skates balvas un valsts apbalvojumu – Trīszvaigžņu ordeni.