Fišera sapņu ainavas

Džingls jāuztver ar kripatiņu sāls, tas orientēts uz jaunatni. M.Fišera jaunajā personālizstādē atsauce uz viņu kādreiz interesējošajām tēmām ir vairāk nekā sirreāls humors, nevis izsmeļošs izstādes raksturojums. Loģisks turpinājums Daļa darbu ir tapuši M.Fišera Parīzes rezidences laikā, pārējie — Latvijā. "Tas ir loģisks turpinājums dabas ainavām," stāsta mākslinieks, kurš pirms diviem gadiem pēc pāris gadu pārtraukuma radošajā darbībā mākslā atgriezās ar spilgtām ainavām no Latīņamerikas un citiem ceļojumiem. "Pērn savukārt bija izstāde Pārdaba, kur jau dabā gleznotās ainavas bija pārstrādātas un atrautas no realitātes. Šajā izstādē vairs neizmantoju dabu par izejas materiālu. Ja nenopietni mēģinām runāt, tad uzreiz gribas piesaukt čenelingu... Tu zini, kas ir čenelings?" iesmejas Fišers. Viņš paskaidro — čenelings (chanelling — angl.) ir stāvoklis, kad caur jums runā kāds gars, citplanētietis, u.tml. Piemēram, viens darbs saucas Pirmās nehumanoīdu kristības NATO karabāzes baznīcā Ādažu poligonā. "Uz to iedvesmoja vasarā Latvijas Radio 1 atskanējusī ziņa, ka Romas pāvests ir paziņojis, ka nav problēmu, ja ticīgs cilvēks tic ārpuszemes civilizācijām. Vārdu sakot, slūžas ir vaļā, ha, ha," smejas Fišers. Viņš agrāk daudz strādājis ar tēmām, kas veltītas citplanētiešiem. "Es negribu teikt, ka es pie tām atgriežos. Šī tēma jau ilgu laiku ir meinstrīms, un es tos izņēmu no dienas kārtības. Tāpēc šo izstādi vajadzētu citā aspektā skatīties. Neesmu kopš tiem ziedu laikiem, kad visas tās ezotēriskās grāmatiņas sāka tulkot krieviski, tās vairs lasījis. Senāk jau lasīju, baigi interesanti. Kaut kur laikam tas nosēžas un nedod mieru," Fišers atkal iesmejas. Eļļas krāsu reibums Pirmajā glezniecības izstādē Bez cilvēkiem (2006) Fišeru interesēja spēks un enerģija, kas piemīt vietām, kurās viņš nonāca ceļojot. To viņš centās uzlikt uz audekla. Kopš tā laika viņš vairāk pievērsies iekšējai ainavai. "Daudzas no lietām, ko tu te redzi, redzētas sapnī. Tāpēc es tā nenopietni pieminēju čenelingu...," Fišers iesmejas. Instalācijas Miķelis Fišers vairs netaisa, jo vislabāk patīk gleznot. "Es domāju, ka arī turpmāk spiedīšu uz to. Pie instalācijām neliels mīnuss šķita, ka uztaisi, beidzas izstāde, un viss — izjauc pa daļām, nekas nepaliek pāri. Gleznas vismaz var salikt kastēs (iesmejas). Kad tu uzglezno, tu uzreiz redzi — ir vai nav, nekur tas nepazūd. Esi tikai tu un audekls, un tu vari uzgleznot vai nē. Tas man sniedz gandarījumu. Baigi patīk arī ar eļļas krāsām strādāt, tā smarža vien izraisa tādu eiforiju," viņš secina. Parīzē Fišeram veicies īpaši labi. "Nav brīnums, ka tur tik daudzi mākslinieki strādā un dzīvo, — kaut kas tur ir, kas palīdz. Tur arī ir tā māja, kur dzīvo 500 visdažādāko profesiju mākslinieki, Sēnas krastā, pašā centrā. Milzīga rezidence. Katrai valstij ir studija. Turklāt brīvbiļete uz muzejiem," Fišers slavē savu šāgada rezidenci. Viņš ir arī mākslinieks Gaļinas Poļiščukas Teātra observatorijā. "Viņa pati skaidri zina, ko grib," atbild Fišers uz jautājumu, vai tur daudz vietas iztēlei. Pagaidām viņš ir taisījis tikai vienu scenogrāfiju — Tenesija Viljamsa Ilgu tramvajam. Nācās braukt uz Berlīni pēc 70.gadu "hlamiem", mēbelēm. "Pirmkārt, Rīgā nekā no septiņdesmitajiem nav, otrkārt, to, kas ir, visi pazīst kā rūgtu nāvi, ne ar ko citu, kā padomju laikiem tas neasociējas. Vismaz manai paaudzei. Cik ventilatoram bija dizainu? Divi varbūt. Un telefonam?" vaicā gleznotājs. Gaisma ir noteicošā M.Fišera gleznas ir kļuvušas tumšākas. "Es domāju, ka tas ir saistīts ar to, ka es šeit strādāju, tas ietekmē kolorītu. Gaisma ir noteicošā, gaismas krišanas leņķis," viņš spriež. Gleznās redzami tādi klasiski motīvi kā Pireneji, kas ietiecas Vidusjūrā, Krimas klintis, kā arī jau sirreālākas tēmas gleznā Lācis, vilks un zaķis vai tituldarbā Pie jauniem vārtiem. Tas viss ir piedzīvots — vai nu dabā, sapņos, vai meditācijā, kas kļuvusi par Fišera palīgu, sadzīvojot ar realitāti (pretēji "mākslinieka dzīvesveidam", kas konfliktēja ar realitāti). Piemēram, motīvs gleznai Pie jauniem vārtiem, kur redzams cilvēks — vingrošanas "buciņš", ir nosapņots. "Es kopā ar mazāko savas klases zēnu stāvu sporta zālē, ir augstlēkšana. Mēs divi un vēl fizkultūras skolotājs. Zāle ir šaura, gara. Es skrienu, bet noskrienu garām. Tad otrreiz stājos ieskrieties, koncentrējos un skatos — pakaļējās kājās normālas kedas, bet priekšējās esmu uzvilcis sandales. Es domāju, kā tik stulbs var būt — šodien augstlēkšana, bet priekšējās kājās uzvilcis sandales," stāsta Fišers. "Pārējais tajā bildē ir no citas operas."