Veco zēn, še ierauj vien aliņ! Tu redzēs, kā viss uzreiz būs lab', – tā, vēlīgi smaidot un putainās dziras skārdeni man pie deguna snaikstot, mēdza mudināt krietnais bomzis ar iesauku Montieris. Montierim aliņš bija galvenais brīnumlīdzeklis pret visām kaitēm, likstām un depresijām, daudz svarīgāks nekā linu maisiņā glabātā Bībele. Montieris zīmējās kā intelektuālis un prātvēders, lai gan praktisko dzīves iemaņu jomā līdzinājās misteram Bīnam. Tomēr bija virtuozs specs visu vernisāžu, bezmaksas zupas virtuvju un humpalu centru apguvē. Allaž tērpts second hand Hugo Boss uzvalkos, kurus nekad nenovilka un nodzīvoja mēneša laikā. Bomzību nodeva vienīgi neķemmētie mati, nobristās kedas un ieskābā smaka, kuru Montieris saldināja ar lētu odieri.
Kopš deviņdesmito vidus mēs kopā epizodiski padzīvojām kādus desmit gadus. Jo Montieris ar savu interesantumu bija mani iežēlinājis un pārziemošanai allaž atvēlēju viņam kādu savas Mežaparka rezidences stūrīti. Mani centieni pierādīt pretējo un nostādīt noklīdušo avi uz kājām un drošas dzīves takas pilnībā bankrotēja. Projekts Montieris bija un palika tikai un vienīgi kā neparasta un gana vērtīga dzīves pieredze.
Sociālais eksperiments
Paša piedzīvoto atcerējos sakarā ar cita, daudz gudrāka sociāleksperimentatora un īpaši izcila mākslinieka Ginta Gabrāna līdzīgo projektu Starix, kas spoži uzplaiksnīja šī gadsimta ievadā un uzreiz guva manas visdziļākās simpātijas. Tā sakot, sajutos gara radniecības mākonī. Gints kaut kad 2001. gada gaitās, klimstot Rīgas bomžatņiku labirintos, saķekselēja kādu it kā pagalam bezcerīgu un ar biezu nabadzības patinu apsūnojušu, nedaudz jetijam līdzīgu bezpajumtnieku, kura personība caur mākslinieka projektu savijās vismaz divās identitātēs – Valerijs Ņikolajevs alias Igors Grigorjevs.
Notika kāda dīvaina miršanas un reinkarnācijas mistērija. Iecerētā sociāli mākslinieciskā action projektā Valerijam/ Igoram tika dots mākslinieka pseidonīms – Starix. Divnozīmju kombinācija, kur vārdā asprātīgi vienojās krieviskais старик jeb vecis (kā patiesi priekšlaicīgi izskatījās de facto gana pajaunais bomzis) ar anglisko Star X – nezināmā zvaigzne. Projekta iecere nosacīti arī līdzinājās slavenā mūzikla Mana skaistā lēdija/My Fair Lady varoņu – profesora Higinsa un pulkveža Pikeringa – iecerei caur labas valodas mācīšanu pārvarēt puķu tirgotājas un Londonas koknija meičas Elīzas Dūlitlas vulgaritāti un iecelt to augstākās sabiedrības saulītē. Kā jau šādos uzvedumos pienākas, tur tas viss beidzās triumfāli laimīgi. Dzīve gan šādu happy end piedāvā nesalīdzināmi retāk.
Gints Gabrāns savaņģoja Stariku iesaistīties sabiedriskās aktivitātēs un nostāties uz masu mediju, galvenokārt TV, skatuves. Stariks tika kārtīgi dezinficēts un mazgāts, safrizēts, manikirēts, pedikirēts un visādi citādi gludināts, pabarots un uzbarots, eleganti viss baltā saģērbts. Ar melnām brillēm nu izskatījās kā varen biezs un svarīgs biznesa boss, aiz kura teju stiepās kādu mafiozu grupējumu tumšā aste. Stariku visa nācija caur TV ekrāniem varēja iepazīt kā aktīvu piketētāju, realitātes šovu un konkursu dalībnieku, dziļdomīgu spriedelētāju... Pār popularitātes apņemto eksnabadziņu nolija dāvanu un balvu birums. Rīga pildījās ar Starika plakātiem. Jaunā zvaigzne nu bija dzimusi.
Starika dižprojekts turpināja fontanēt veselā Ginta Gabrāna diriģētu subprojektu kaskādē: Mūsdienu utopija 2001. gadā Rīgā. Tad 2002. gadā – projektos Pilsēta. Stāsti par Rīgu, arī Rīgā, un Centre of Attraction Viļņā. 2003. gadā Rīgā – projektā re:publika, kur videolektorijā vienkāršie ļaudis smēlās mediju ekspertu padomus Kā nokļūt televīzijā. Še kā dzīva ilustrācija lieti noderēja mediju kaskadiera Starika piemērs: popularitāte patiesi var radikāli mainīt cilvēka dzīvi – un ne tikai Fortūnas celtā augšupejā, bet arī raut dēmonu atvaros.
2002. gadā Gintam Gabrānam piešķīra Teātra gada balvu scenogrāfijā, un viņš izspēlēja burvīgu joku, uz skatuves savā vietā laižot Stariku. Gan balvas svinīgā sniedzēja, gan daļa publikas – otrai zinātāju daļai izraisot lielu jautrību – slaidi norija šo āķi, jo tautā un arī teātra specu aprindās reti kurš zināja, kā īsti izskatās kaut kāds Gabrāns. Tālab balvas saņemšanai labs izrādījās arī pseidogabrāns Stariks, pat ar visu savu smagi krievisko akcentu īsā pateicības frāzē.
2004. gadā videodarbs Kā nokļūt TV nonāca izstādē Faster than History mūsdienu mākslas muzejā Kiasma Helsinkos. Šīs videoinstalācijas versija bija skatāma arī 26. Sanpaulu biennālē.
Starix Gintu Gabrānu padarīja par īstu sociālreālistu, kas gan tikai skan līdzīgi sociālistiskajam reālismam, bet še nekādi nav apgrūtināts ar kādām ideoloģiskajām konstrukcijām. Tā ir bijusi īsta, zinātniski paradoksāla sociālā pētniecība, līdzīgi kā izmeklējošā žurnālistika – še izmeklējoši analītiskā māksla. Un arī sabiedrību uzbudinoša provokācija, kas kārtīgi izventilē iestāvējušos stereotipu gaisotni.
Gabrāns bez Starika
Pieņemot, ka Gints Gabrāns (1970) joprojām kādiem domās varētu saplūst ar Stariku, jālāgo tās nedaudz dzidrināt. Nu vairs galīgi ne jaunais, bet pusmūžā iegājušais mākslinieks ir valmierietis, kurš profesionālās prasmes kaldinājis latvju zemes malu malās – gan Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolā, gan Latvijas Mākslas akadēmijas scenogrāfos. Šāda daudzpusīga sagatavotība tikai veicināja viņa piederību multimediālas mākslas domāšanai un pasaulei – instalācijas, objekti, videomāksla, action art un, protams, arī akadēmiskākas formas, kā glezniecība, skatuves dizains... Savu pozīciju meistars definējis, ka ".. mākslā ir svarīgi ieraudzīt noteiktas lietas savā vienreizībā – ārpus noteiktajām, zināmajām un jau iemācītajām kategorijām". Kā tas, rau, notika ar Stariku, kurš tika izcelts no viņam ierastās vides un dažādots pilnīgi citā.
Gintam Gabrānam piemīt uzsvērti eksakta zinātnieka domāšana un īsti leonardisks vēriens. Universālajā daudzveidībā viņš salīdzināms ar renesanses cilvēku tipu. Radošais nemiers dzen šo mākslinieku kā "Figaro šurp – Figaro turp". Zīmīgi, ka sociālpētnieciskie projekti Gabrānam gan atnesa internacionālu atzinību, taču lielākā tiesa no viņa mākslas aktivitātēm saistās tieši ar atspērienu zinātnes pasaulē, ar tur dīgušiem artefaktiem. Viņš operē ar objektīviem dabas procesiem un likumiem – tā var būt cilvēku nervu sistēmas atklāsme kādā gaismas instalācijā vai aļģu kolonijas dzīve, ko uztur izstādes apmeklētāju saelpotā ogļskābe, vai asins piles atspulgi, vai baktēriju un molekulu darbība...
Klaidi mākslas laukos Gintu Gabrānu nemitīgi noved pie zinātnes džungļu robežām, un viņš ar teju kaķisku interesi nekavējas tās pārkāpt un izpētīt. Kādā intervijā meistars pauž: ".. darba pamatnostādne ir, kā pabarot deviņus miljardus. (..) projektu uztaisīju arī galerijā Alma [Molekulārās dzīves metamorfozes, 2014.] (..), pielāgojot to ASV Aizsardzības ministrijas Militāro inovāciju departamenta konkursam, kas bija tieši par to, lai karavīri varētu vairākas dienas veikt kaujas misijas, nenesot līdzi pārtiku. Te mana ideja ir ārkārtīgi piemērota (..) Ja celulozes šķelšanas process mūsu ķermenī patiešām notiktu, pēc vērā kaloriju skaita grāmatas varētu ēst. Īstā papīrā ir vairāk kaloriju nekā maizē. Bet, domājot plaši, tas nozīmē – ieraudzīt to, ka pārtika ir visapkārt." Šādi Ginta Gabrāna māksla un tās daile ir 100% naturāla un no mākslinieka gribas it kā minimāli atkarīga. Klāt tiek pievienota tikai kāda intelektuālā virsvērtība, metaforiska nozīme, kā Jaungada sagaidīšanās to reizēm dara svina laimes lējēji – sastingušā metāla kleksī un tā projekcijās lūkojot simboliskas norādes par nākamības gaitu. Gintam Gabrānam savas mākslas procesi ir tikai jāiestartē, jāuzstāda programmatiska virzība, un tad tās norises un materiālās substances pašorganizējas – nereti pilnīgi neparedzamā attīstībā. Notiek dabiska formveide, negaidītas atklāsmes pārsteigums.
Antidaiļrade
Lielā Ginta Gabrāna atšķirība un savdabība atklājas faktā, ka viņš un viņa māksla neķēpājas ar estētiku, ar aprakstošiem sižetiem un pastāstiņiem. Šī mākslinieka darbībai vismazāk piemērojams jēdziens "daiļrade". Pretēji izplatītajam pieņēmumam, ka māksla vienmēr nodarbojas ar estētiku un daili, še, kā to dziļi formulēja kāds reiz bijis latvju politiķis, "skaistums nāk no iekšām". Piemēram, olas formu arī katrs mākslas mīļotājs atzīs par izcili skaistu un pilnīgu, lai gan ar daili tai nav nekāda sakara. Formu nosaka funkcija, un dabā viss kārtojas tieši šādi. Skaistums un estētika ir attīstītāka cilvēka apziņas auglis – faktiski spēles noteikumus priekšā pasaka Dieva doti dabas paraugi. Tiem mēs piešķiram tēla nozīmi.
Ginta Gabrāna šķietami tik elitārā māksla negaidīti izrādījusies pieprasīta, atzīta un allaž ar bijību un interesi tverta. Tieši viņš nu nekādi nevarētu pretendēt uz nesaprasta ģēnija statusu, kālab būtu dusmīgi jāšņāpj nost sava auss, ja atskatāmies uz dižā van Goga piemēru. Gints Gabrāns ir četras reizes nominēts Latvijas augstākajai atzinībai laikmetīgajā mākslā – Purvīša balvai. Ar savu neskaitāmo izstāžu aktivitāti izvērties pāri pārēm planetāri. Atpazīstamību pasaulē visaugstāk cēlis un vairojis ar dalību 2007. gada 52. Venēcijas mākslas biennālē (projekts Paramirrors). Viņa darbi Asinsgaisma un Ne vilnis, ne daļiņa publicēti Vācijas Mākslas un mediju centra ZKM zinātnisko rakstu grāmatā Molekulārā estētika līdzās slaveniem pētniekiem un Nobela prēmijas laureātiem.
Nu meistaram, kas Fortūnas mīlēts un lolots, vairs atliek laisties Dantes elles lokos? Vai kontrprojektā Anti Starix – Gints Gabrāns kā bomzis stacijas tunelī? Tik viedais un racionālais Ginta prāts sola mums aizvien jaunus mākslinieka jūtās diedzētus ceļojumus nezināmajā.