Edvarda Grūbes gleznas viegli padodas tādiem skanīgiem un pievilcīgiem apzīmējumiem kā latviskā mentalitāte vai zemnieciskais pamatīgums, kas savā ziņā nodrošina mākslinieka reputāciju visplašākajās aprindās. No profesionāli analītiskāka skatpunkta var nonākt pie abstraktā ekspresionisma, "brīvā žesta" tradīcijas pārkausējuma vairāk priekšmetiskā toņkārtā. Šāda pieeja rosinājusi pētniekus daudziem latviešu māksliniekiem, Grūbi ieskaitot, pielāgot pasaulē labi zināmo, mazāk radikālo figuratīvā ekspresionisma terminu. Lai arī Grūbes individuālais stils var šķist gan tematiski, gan stilistiski ļoti noturīgs un atpazīstams, tas nešaubīgi ir piedzīvojis arī pārmaiņas – individuālas pašattīstības mijiedarbi ar laikmeta fonu.
Vienkāršības turpinājums
Edvards Grūbe pieskaitāms nākamajai paaudzei pēc t. s. "skarbā stila" ieviesējiem, kas bija pirmie mākslas valodas modernizētāji kopš staļiniskā naturālisma norieta. Ierastajam vietējās mākslas izglītības ceļam – Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolas (1949–1955) un Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļas (1955–1961) absolvēšanai – seko agrīnie 60. gadu darbi, kuros pieeja vēl ir tuvāka tumsnēji piesātinātas, lēnas, metodiskas daudzslāņu glezniecības tradīcijai (Lomu vīri, 1963; Māte ar bērnu, 1965; Kurzemes baroks, 1968; u. c.). Noskaņu veido visai precīzi definēti laukumi un asākas vai maigākas pārejas starp tiem. Tādi ir arī strēlnieku tēmai veltītie darbi (Cauri pilsētas vecajiem vārtiem, 1967; Karavīrs, 1968; triptihs Zem karoga, 1975; u. c.), kas izceļas ar poētisku lakonismu, liecinot par alternatīvām "skarbā stila" deklaratīvi ideoloģiskajai monumentalizācijai un atbalsojot arī klasisko modernistu Jēkaba Kazaka un Jāzepa Grosvalda stilistiku. Tajā kultivētais sintezējošās vienkāršības princips, šķiet, gūst turpinājumu, Grūbem pakāpeniski atrodot arī citas sev tuvākās tēmas galvenokārt klusās dabas un portreta žanra laukā (Logs, 1971; Māte; Maize, abi 1974; Sēnes; Lauskas, abi 1979; u. c.).
Atšķirībā no samērā populārajiem hiperreālistiskas izteiksmes meklējumiem 70. gados Grūbe šādiem impulsiem nepievēršas un 80. gadu gaitā turpina veidot dramatiski nospriegotus darbus ar izteiktiem gaismēnu kontrastiem un mēreni modernistisku ģeometrizāciju, ko destabilizē akcentēto triepienu radītā krāslaukumu neviendabība (Mājas, 1981; Āboli, 1982; Lauskas, 1985; Intas Celmiņas portrets, 1987; u. c.). Turpmākajās desmitgadēs palete kļūst gaišāka, gleznojums – dinamiskāks un kompozīcijas – atektoniskākas.
Viens no Grūbes audeklu savdabības un noteikti arī pievilcības elementiem varētu būt "zināmais nezināmajā". Proti, piezemētie, reālistiskie objekti (trauki, ziedi, maize, sēnes, vijoļu lauskas, lelles, figūras utt.) iegremdēti sedzošu un lazējošu, pastozu un plūstošu krāsu matērijā, tomēr tikai tiktāl, lai neizzustu pavisam. Sausas otas saru atstātās švīkas uz neaizgleznotām vietām saspēlējas ar šķidriem plūdinājumiem, grumbuļainas faktūras – ar caurspīdīgiem slāņiem, spoži laukumi – ar matētām virsmām, tumsnēji dziļumi – ar spilgtiem, ekspresīviem vilcieniem, akcentēta līnija – ar platu sareņu joslām, lai acij un prātam ne mirkli nebūtu garlaicīgi. Vertikālu un horizontālu virzienu ģeometriskā noteiktība strukturē un stabilizē brāzmaināku ekspresiju.
Nojaušamās ainavas
Kopš 70. gadiem Edvards Grūbe sarīkojis vairākus desmitus personālizstāžu gan Rīgā, gan citviet Latvijā (daudzas kopā ar dzīvesbiedri Intu Celmiņu), jau kopš 60. gadu sākuma piedalījies arī neskaitāmās grupu izstādēs. Savulaik plašo retrospekciju izstāžu zālē Arsenāls (2010) mākslas zinātniece Kristiāna Ābele aprakstīja kā svētnīcu, "kuras īpašā monumentalitātes un intimitātes, gleznieciska vispārinājuma un patiesa pārdzīvojuma kopība spēj ieviļņot skatītāju satricinošā un apskaidrojošā pamatvērtību apcerē kā ērģeļkoncerts katedrālē" (K. Ābele. Latviešu glezniecības lielās ērģeles, Studija, 2010, nr. 71, 12. lpp.).
Zināmas motīvu un formveides izmaiņas vērojamas citās izstādēs, piemēram, Gaismas lauks (2015) un Gaisma (2018) galerijā Māksla XO un citās skatēs. No brāzmaini uztrieptiem, gandrīz barokāliem priekšmetiem akcenti pārvirzās uz krāslaukumu attiecībām un triepienu blīvējumiem ar dažkārt aptuveni nolasāmu horizonta robežšķirtni (Logs, 2014; Ūdens, 2014; Jūra, 2013; Rīts, 2014; Gaiss, 2014; Saules gaisma, 2014; u. c.). Grūbes nojaušamās ūdeņu ainavas ir gluži akvareliski plūstošas, otu šķietami nejaušie vilcieni mijas ar kaligrāfiskiem notecējumu režģiem un vietām cauri spīdošo baltā audekla pamatu. Caurspīdīgu un pastozu krāsas slāņu satikšanās, neparedzami plūdinājumu ornamenti un aprauti, gandrīz skulpturāli sabiezinājumi tiecas aizskart kādas saulainu, plenērisku emociju stīgas tikai ar gleznieciskās formas līdzekļiem – krāsu, ritmu un faktūru.
Atspēriena punkts
Ierakstot Grūbes mantojumu plašākā mākslas vēstures kontekstā, līdzību šķietami netrūkst. Aizklejot to meklējumos var pietiekami tālu un visvairāk pāri okeānam (Franca Klaina, Hansa Hofmaņa, Pjēra Sulāža u. c. darbos), tomēr abstraktais ekspresionisms ir būtiski transformējies un nobriedis lokālo motīvu konkrētībā. Daudzkārt gleznoto logu un durvju aprises (Durvis, 1985; Telpa, 2003; Logs, 2005; u. c.) neizbēgami asociējas arī ar slavenā daugavpilieša Marka Rotko meditatīvajiem audekliem, taču svarīgi ieraudzīt arī atšķirības. Ar joslām atdalītu vai ierāmētu, mīksti paplūdušu četrstūru kompozicionālais princips ir radniecīgs, tomēr krāsas uzliciens Grūbem ir daudz brīvāks un lazējošāks un arī pats motīvs pieļauj reālistiskāku interpretāciju, nerādot četrstūrus kā sevī noslēgtas, enigmātiskas vienības ar neskaidru spriedzi raisošām figūras un fona attiecībām.
Grūbi noteikti var vērtēt kā šo abstrakcijas tendenču noenkurotāju latviešu mākslā, kurš pārveidojis tās dabas impresijām tuvākās un hibrīdākās versijās. Daba kā atspēriena punkts, kas ļauj neatkārtoties, Grūbes glezniecībā šķiet ļoti nozīmīgs, mākslinieks atrod vidusceļu starp mimētisku atdarināšanu un tīri spirituālu jaunradi, kā arī pārceļ tā dēvēto latvisko pamatīgumu no pieticīgas smagnējības artistiska viegluma teritorijā.
Gleznotāja darbi atrodami daudzos Latvijas un ārvalstu muzejos, bet viņa modernistiskais kredo "Ja gleznas saturu var uzzīmēt, uzrakstīt vai izstāstīt, nav jāglezno" (Edvards Grūbe, sast. L. Slava, Rīga: Neputns, 2010, 64. lpp.) iedrošina saglabāt pārliecību un interesi par glezniecības citādi netveramo maģiju, kas izriet no tās specifisko līdzekļu potenciāla.