Īres mājokļu paradīze. Intervija ar mājokļu politikas pētnieci Zuzanni Baueri

Arhitekta Osvalda Tīlmaņa XX gadsimta 20. gados radītais projekts pašvaldības īres dzīvokļu namam Jāņa Asara ielā tiek uzskatīts par vienu no vērienīgākajiem šāda veida projektiem Rīgas arhitektūrā. Iedvesmas avots un paraugs bija tajā laikā pašvaldības celtie gigantiskie dzīvokļu nami Vīnē. Rīgā uzbūvētā ēka ir apmēram tikai piektā daļa no iecerētā Tīlmaņa projekta. Sociāldemokrātus Rīgas pašvaldībā drīz vien nomainīja citi politiskie spēki. Jau 30. gados Rīgā tika apšaubīta pašvaldības īres namu nepieciešamība, turpretim Vīnē joprojām tiek celtas šādas dzīvokļu ēkas, un tās mājokļu politika ietur XX gadsimta 20. gados uzņemto kursu. Par to KDi saruna ar mājokļu politikas pētnieci Zuzanni Baueri no Austrijas. Viņu kā viesi uz konferenci par mājokļu politiku Rīgā bija uzaicinājis Rīgas pilsētas arhitekta birojs.

Medijs HuffPost rakstam par Vīnes dzīvojamo ēku arhitektūru devis nosaukumu Pieejamu mājokļu paradīze. Vai jūs piekrītat šādam Vīnes raksturojumam?

Jā, piekrītu, ka esam ļoti labā situācijā. Vairāk nekā puse Vīnes iedzīvotāju dzīvo tā sauktajos sociālajos dzīvokļos. Tas pie mums nozīmē, ka dzīvojamās ēkas pieder pašvaldībai vai bezpeļņas dzīvojamo ēku kooperatīviem. Šādiem dzīvokļiem ir regulēta īres maksa un ļoti aizsargātas īrnieku tiesības. Šāda mājokļu politika Vīnē tiek īstenota ilgāk nekā simt gadu.

Kā tas sākās?

Viss sākās pēc Pirmā pasaules kara. Starp citu, 1919. gada vēlēšanās pirmo reizi drīkstēja piedalīties sievietes. Varbūt tieši viņas ievēlēja Austrijas pirmo sociāldemokrātiskas ievirzes valdību, kuras prioritāte bija strādnieku un citu vienkāršo darbu darītāju dzīves apstākļu uzlabošana. Toreizējais Vīnes finanšu kanclers Hugo Breitners ieviesa īpašu nodokli luksusa segmenta precēm, piemēram, dārgiem dzirkstošajiem vīniem. Lai gan pēc kara valdīja briesmīga nabadzība, Vīnē bija arī bagāti cilvēki.

Man simpatizē uzskats, ka tie, kuriem ir platāki pleci, var nest vairāk. Ienākumi no šī luksusa preču nodokļa tika novirzīti pašvaldības dzīvojamo namu celtniecībai. Arī mūsdienās ir šis nodoklis un vēl arī papildu citas nodevas, no kurām ienākumi tiek izmantoti mājokļu būvniecībai. Ir būtiski, ka mājokļu politikas īstenošanai ir pastāvīgi finanšu avoti, ka pēc viena projekta beigām nav jādomā, kur dabūt naudu nākamā realizācijai. Protams, vienmēr šķiet, ka varētu būt vairāk līdzekļu, bet salīdzinājumā ar citām valstīm esam labā situācijā.

Jāatceras, ka pēc Pirmā pasaules kara Vīnē bija patiesi šausmīgi dzīves apstākļi.

Jā, bija milzīgs bezdarbs un neskaitāmi kara bēgļi. Dzīves apstākļi bija tiešām šausmīgi. Tolaik Vīnē labi zināms bija jēdziens Bettgeher – cilvēks, kuram nebija pat savas pastāvīgas gultasvietas. Viņš īres dzīvoklī varēja izmantot brīvo guļasvietu. Parasti vienu gultu dalīja divi cilvēki. Kamēr viens strādāja, otrs varēja gulēt. Par tādām sadzīves ērtībām kā tekošs ūdens un tualete lielākajā daļā mājokļu nevarēja pat sapņot. Tolaik tuberkulozi dēvēja par Vīnes slimību. Te valdīja arī spāņu gripa un sifiliss. Jaunā arhitektūra tika uzskatīta arī par līdzekli, kā cīnīties pret šo slimību izplatību.

Vai bija kaut kas, ko varēja pārņemt no XIX gadsimta arhitektūras?

Manuprāt, pēckara gadi Austrijā bija krasa robeža starp dažādiem laikmetiem. Austroungārijas impērija bija zudusi, un mēs no lielvalsts bijām kļuvuši par mazu valstiņu. Pirms tam bijām pieraduši būt starptautiski vērā ņemami spēlētāji, bet pēc kara bija problēmas pat ar pārtikas piegādi. Apbrīnojami, ka Austrija tik ātri spēja atgūties. Pēckara situācija pieprasīja jaunus un radikālus risinājumus. Jaunā mājokļu politika bija viens no veiksmīgākajiem problēmas risinājumiem.

Interesanti, ka pirmo Vīnes pašvaldības īres dzīvokļu namu sāka celt jau Pirmā pasaules kara laikā. Sākumā Metzleinstalerhof bija komerciāla rakstura īres nama projekts, bet tā celtniecībai pietrūka naudas. Pēc kara pašvaldība namu pārņēma un pabeidza jau kā savu jaunās politikas iemiesojumu. Pirmā kārta ar 103 dzīvokļiem tika nodota lietošanai 1920. gadā. Vēlāk namam piebūvēja vēl vienu spārnu ar 141 dzīvokli, kurā jaunie iedzīvotāji varēja ievākties 1925. gadā. Metzleinstalerhof jau bija visas tās pazīmes, kas raksturo tipisku tā saukto XX gadsimta 20. gadu Vīnes superbloku.

Kā jūs raksturotu, kas ir Vīnes superbloks?

Tagad šie milzīgie, pat gigantiskie dzīvokļu nami, kas tiek dēvēti arī par Vīnes superblokiem, šķiet pašsaprotama pilsētas ainavas daļa un tiem raksturīgās pazīmes – pašsaprotamas labas arhitektūras iezīmes, bet tolaik, XX gadsimta pirmajā pusē, tie bija radikāla inovācija. Pirmkārt, tik lieli nami tika celti, lai ar dzīvokļiem uzreiz varētu nodrošināt pēc iespējas lielāku skaitu cilvēku. Taču šie nami būtiski atšķīrās no XIX gadsimta īres namiem ar glītu fasādi, bet drūmiem iekšpagalmiem. Jaunajām ēkām bija plaši, zaļiem dārziem līdzīgi pagalmi. Ēkās bija ne tikai dzīvokļi, bet arī kopējas veļas mazgātavas, bērnudārzi, skolas, bibliotēkas un medicīniskās aprūpes centri. Pirmo reizi tika domāts par dzīvokļu izsauļošanu un dienasgaismas nepieciešamību. Jā, svaigs gaiss un saules gaisma strādnieku dzīvokļos tolaik bija kaut kas patiesi revolucionārs.

Taču šo namu arhitektūras izteiksmē ir arī kaut kas no iepriekšējo laiku arhitektūras valodas.

Jā, Vīne neaizrāvās ar modernistu citur piedāvātajiem standartrisinājumiem ēkām un rūpnieciski izgatavotām konstrukcijām. Vīnē jaunie dzīvojamie nami lielākoties tika celti, izmantojot tradicionālos būvniecības materiālus un amatnieku prasmes.

Tā bija noteikta valsts politika bezdarba mazināšanai amatnieku vidū.

Tiek uzskatīts, ka būvniecība ir dārga. Tā gan ir, gan arī nav, jo pašvaldības pasūtījumi rada arī jaunas darbvietas un mazina bezdarbu. Pēc Pirmā pasaules kara Vīnē tas bija ļoti svarīgi. Tieši tāpēc arī jauno namu dekorēšanai tika piesaistīti Vīnes mākslinieki un daiļamatnieki. Viņiem tā bija iespēja nopelnīt iztiku. Protams, neviens nekļuva bagāts, bet vismaz varēja izdzīvot. Joprojām Vīnes superbloku fasādēs, pagalmos un apkārtnē ir saglabājušies šie dekori – skulptūras, ciļņi, dekoratīvās flīzes un keramikas ielaidumi.

Jāatceras, ka dekoru klātbūtni arhitektūrā izkopa XX gadsimta sākumā dibinātās Vīnes darbnīcas – Wiener Werkstätte. To definētos uzskatus ietekmēja britu kustība Crafts and Arts, Viljams Moriss un Džons Raskins. Vīnes darbnīcas centās paturēt dekoru arī modernajā arhitektūrā un izmantot to nevis pašmērķīgi, bet kur tas ir nepieciešams. Turklāt pilsētas vadība uzskatīja, ka glīti dzīvojamie nami ietekmēs arī strādnieku morāli.

Kas bija tie arhitekti, kas projektēja jaunos Vīnes dzīvojamos namus?

Liela daļa bija slavenā jūgendstila arhitekta Oto Vāgnera studenti Vīnes Mākslas akadēmijā. Viņu vidū bija Ādolfs Loss, kurš 1910. gadā sarakstīja eseju Noziegums un ornaments, noliedzot ornamentu klātbūtni modernajā arhitektūrā un modernā cilvēka dzīvē. Piemēram, Loss rakstīja, ka ar tetovējumiem, ko viņš pielīdzināja dekoram arhitektūrā, sevi izrotā tikai mežoņi, nevis moderni un civilizēti ļaudis. Vienu no Vīnes slavenākajiem superblokiem Karl-Marx-Hof projektējis Oto Vāgnera skolnieks Karls Ēns, kurš nekādā ziņā pats nebija aktīvs sociālists. Diemžēl vēlāk, 30. gadu vidū, viņš strādāja arī pie austriešu nacistu pasūtījumiem, bet vēl vēlāk – arī vācu nacistiskā režīma apstākļos.

1934. gadā, kad varu Austrijā ieguva nacionālsociālisti, Vīnes superblokiem bija īpaša loma varas pārņemšanas procesā.

Ne visi turīgie cilvēki Vīnē bija apmierināti ar luksusa preču nodokli, no kura ienākumiem tika finansēta strādnieku dzīvojamo namu celtniecība. Tiek uzskatīts, ka šis nodoklis ir viens no iemesliem, kāpēc daļa bagātnieku pievērsās un atbalstīja nacistus XX gadsimta 30. gados. Viņi gigantiskās dzīvojamās ēkas uzskatīja par strādnieku cietokšņiem, kurus pavisam burtiskā veidā 1934. gada februārī centās ieņemt nacistiskie paramilitārie spēki. Izcēlās pilsoņu karš, un daļa no dzīvojamiem superblokiem, piemēram, Karl-Marx-Hof, kļuva par kaujas lauku. Slikti organizētie strādnieki, kuriem nebija ieroču, iebarikādējās namos. Viņi cieta sakāvi – daudzi tika nogalināti, daudzus jaunā režīma pārstāvji apcietināja. Pašmāju nacistu un vēlāk vācu nacistu režīma gadi ir vienīgais laiks, kad Vīne bija novērsusies no visiem pieejamu mājokļu būvniecības kursa.

Kā Vīnei izdevās šo kursu saglabāt visa XX gadsimta garumā līdz pat mūsdienām? Rīgā sociāldemokrātiskā mājokļu politika bija tikai dažus gadus un jau 30. gados tika apšaubīta. Briti 80. gados Mārgaretas Tečeres valdības laikā savu pašvaldības dzīvokļu fondu izpārdeva.

Jā, viņi izpārdeva un no šī lēmuma sekām cieš joprojām. Mēs varam būt priecīgi, ka Vīnes pašvaldība visos laikos ir bijusi tik gudra, ka nav sākusi sava mājokļu fonda izpārdošanu. Protams, dažādos laikos ir meklēti atšķirīgi risinājumi un darbības modeļi.

XX gadsimta 80. gados pilsēta sāka uzpirkt dzīvojamo ēku celtniecībai piemērotus zemes gabalus un tad rīkoja konkursu privātajiem attīstītājiem. Žūrija vērtē attīstītāju piedāvājumu pēc šādiem kritērijiem: arhitektoniskā vērtība, energoefektivitāte, sociālā ilgtspēja un ekonomiskie parametri. Izvēlētajam attīstītājam pašvaldība pārdod zemes gabalu par cenu, kas ir zem tirgus vērtības, un turklāt piešķir aizdevumu ar zemiem procentiem un izdevīgu samaksas periodu. Pašvaldība sadarbojas ar attīstītāju arī vēlāk. Pašvaldībai ir tiesības pusi no uzceltajiem dzīvokļiem izīrēt iedzīvotājiem ar zemiem ienākumiem. Dažreiz īrnieki jau sākumā piedalās ēku plānošanas, projektēšanas un celtniecības procesā un izsaka vēlmes, ko viņi vēlētos jaunajās ēkās.

Vai arī mūsdienās tiek domāts par eksperimentiem pašvaldības dzīvokļu namu arhitektūrā?

Mūsdienās, protams, galvenie ir draudzīguma videi un energoefektivitātes jautājumi, taču to ievērošana automātiski nenozīmē neglītas ēkas. Mēs esam ieviesuši jaunu dzīvokļu ēku tipu, ko saucam par smarthousing. Tas ir standartizēts ekonomisks modelis, kurā nav neviena lieka kvadrātmetra, par kuru būtu jāmaksā. Piedāvājumā ir 40, 60 un 100 kvadrātmetru lieli dzīvokļi, kuriem parasti ir viegli transformējamas sienas. Tiek piedāvāti trīs šādu dzīvokļu apdares varianti. Cilvēkiem joprojām ir iespēja izvēlēties sev piemērotāko variantu. Tas ir populārs mājoklis galvenokārt cenas dēļ. Gandrīz ideāls variants jaunu cilvēku pirmajai pastāvīgajai mājvietai, kurā nav daudz jāinvestē. Arvien vairāk cilvēku dzīvo vieni paši. Arī viņi labprāt izvēlas šāda tipa mājokli, pat ja varētu atļauties maksāt vairāk.

Tātad arī Vīnē nākotnes mājokļi būs arvien mazāki?

Socioloģiskie pētījumi rāda, ka mūsdienās pirmo reizi kopš XX gadsimta sākuma vidējā dzīvojamā platība uz vienu cilvēku sarūk, nevis pieaug. Jā, tā ir. Protams, mēs joprojām dzīvojam plašākos mājokļos nekā mūsu vecāki un vecvecāki. Negribētos atgriezties Bettgeher laikos, kad ar kādu būtu jādala viena gulta, taču ir skaidrs, ka nākotnē dzīvojamā telpa būs jālieto arvien ekonomiskāk. Tas ir arhitektu uzdevums, kā to kvalitatīvi atrisināt. Skaidrs, ka būs nepieciešams vairāk koplietošanas telpu, arī publiskās ārtelpas kvalitātei jāpievērš lielāka uzmanība, lai būtu kur pavadīt laiku ārpus sava nelielā dzīvokļa.

Vīne ir viena no retajām pilsētām, kurā pēc cilvēka dzīvesvietas pasta indeksa vai adreses nevar noteikt viņa sociālo statusu, ienākumu līmeni un izglītību.

Pašvaldības īres nami ir izkaisīti pa visu pilsētu. Mums nav tādu nevēlamo rajonu, kuros būtu bail spert kāju. Cilvēkiem nav kauns teikt, ka viņi dzīvo pašvaldības dzīvoklī. Tas nenozīmē sociālā neveiksminieka stigmu un nenorāda uz tavu sociālo statusu. Lai saņemtu iespēju dzīvot sociālajā mājoklī, tavi ienākumi nedrīkst pārsniegt noteiktu līmeni, bet vēlāk tas netiek moderēts un pašvaldības dzīvoklī var turpināt dzīvot arī tad, ja ienākumi ir ievērojami auguši. Arī tas dažādo iedzīvotāju sastāvu pašvaldības celtajās ēkās.

Kā jums šķiet, kāpēc mājokļi ir kļuvuši par vienu no lielākajām problēmām mūsdienu arhitektūrā?

Es vēl atceros laikus, kad mājoklis nebija problēma. Protams, par to bija jāmaksā, un vienmēr gribējās labākus dzīves apstākļus, bet tā nebija tik nomācoša problēma kā mūsdienās. Savu iespaidu ir atstājusi arī pēdējā globālā ekonomiskā krīze. Pilsētu ekonomikā arvien lielāku lomu ieņem lielie starptautiskie nekustamo īpašumu attīstītāji. Viņi investē naudu, lai gūtu no tās vēl lielāku peļņu. Dzīvokļi tiek celti ar vienu nolūku – iegūt pēc iespējas lielāku peļņu. Šādas attieksmes rezultāts ir arvien lielākas dzīvokļu cenas un arvien augstāka īres maksa, ko cilvēkiem ir arvien grūtāk samaksāt. Nav pat iespējas kaut kur pārcelties, jo visur ir dārgi.

Tā ir biedējoša situācija, kas visvairāk skar iedzīvotājus ar nelieliem ienākumiem. Viņi vairs nevar atļauties dzīvot pilsētās. Rodas jautājums: kam pieder pilsētas? Vai tās ir tikai bagātajiem? Man šķiet, ka normālā sabiedrībā ir jābūt izvēlei, kur tu gribētu dzīvot. Šo lielo investoru dēļ cilvēkiem tiek atņemta iespēja izvēlēties.

Vai globālie nekustamo īpašumu attīstītāji ietekmē arī Vīni?

Privāto mājokļu segmentā ietekmē. Bet, tā kā apmēram puse Vīnes mājokļu pieder pašvaldībai un bezpeļņas dzīvojamo ēku kooperatīviem, globālo investoru darbības sekas nejūt uzreiz un tiešā veidā. Pilsētā joprojām ir pieejami dzīvokļi.

Taču arī jūsu valdībā arvien lielāku vietu ieņem labējie un izteikti konservatīvie spēki.

Pašlaik notiek jaunas nacionālās valdības veidošanas sarunas. Diemžēl pirms tam mums bija labēja un konservatīva valdība ar dažiem ne pārāk patīkamiem starptautiskiem izgājieniem. Par laimi, pagaidām valdība nav ķērusies klāt mājokļu politikai principā, bet ir izteikusi vēlmi mainīt to attiecībā uz iebraucējiem Vīnē. Jāpiebilst, ka arī es pati neesmu dzimusi Vīnē, bet gan šeit ieprecējusies. Nezinu, kā būs, jo sabiedrībā populāra ir arī partija ar izteikti konservatīviem uzskatiem. Es vēlētos, lai līdzšinējā mājokļu politika Vīnē saglabātos arī turpmāk.