Nepilna kilometra attālumā no padomju monumentālās tēlniecības zvaigznes Veras Muhinas dzimtajām mājām Rīgā kim? Laikmetīgās mākslas centrā ir atvērta viņas 125 gadu jubilejai veltīta izstāde Mazā Vera, kuras autori ir divi Amerikas Savienotajās Valstīs dzīvojoši mākslinieki – Saņa Kantarovskis un Ella Krugļanska. "Tā ir veidota, domājot un atceroties Veras Muhinas daiļradi," teic kuratore Zane Onckule, kurai doma par izstādi radusies pirms diviem gadiem sarunā ar mākslas vēsturnieci Alisi Tīfentāli.
"Man šķita, ka Saņu Kantarovski šī tēma varētu ieinteresēt, jo viņš savos laikmetīgās mākslas darbos inkorporē tā laika estētiku," piebilst kuratore. Tieši viņš Zani Onckuli iepazīstinājis ar Rīgā dzimušo un Amerikā dzīvojošo Ellu Krugļansku. "Šīs izstādes pamatā ir saruna jeb vairākas sarunas reizē. Tās sākumpunkts ir divu mākslinieku mijiedarbība, kurai pievienojās projekta galvenās varones Veras Muhinas balss, kas tālāk noteica izstādes būvēšanas gaitu, "darba grupā" pieaicinot gan mākslas vēsturniekus, teorētiķus, gan tēlniekus, grafiķus, filmētājus un fotogrāfus," akcentē kuratore.
Nosaukums kā joks
Vera Muhina (1889–1953) padomju monumentālajā tēlniecībā kļuva pazīstama pēc uzvaras 1937. gada konkursā, kurā ieguva tiesības veidot skulptūru, kas greznoja padomju paviljonu Parīzes Starptautiskajā mākslas un tehnikas izstādē. Viņas darbs Strādnieks un kolhozniece drīz vien kļuva par vienu no ikoniskajiem Padomju Krievijas simboliem un kolektīvā sociālistu ētosa iemiesojumu. "Pablo Pikaso bija sajūsmā," skatītājiem atklāj Ilonas Brūveres 2010. gada dokumentālā filma Versija Vera, par kuru režisore saņēmusi Latvijas nacionālā kinofestivāla balvu Lielais Kristaps. Savukārt ikviena Padomju Savienības pilsoņa mājā Vera Muhina ienāca ar "graņonku" (250 ml stikla glāze ar skaldnēm – red.).
"Es pat nezināju, ka viņa ir dzimusi Rīgā," godīgi atzīst māksliniece Ella Krugļanska, kura Veras Muhinas daiļradē iedziļinājusies, pateicoties kim? realizētajam projektam. Slavenās tēlnieces radītais apjomīgais nerūsējošā tērauda tēls Strādnieks un kolhozniece varētu būt ļoti labi pazīstams visiem padomju kino faniem – tieši šī skulptūra pagriežas ar seju pret skatītājiem pirms katras studijas Mosfiļm filmas. Arī izstādes nosaukumam ir saistība ar kino – tas ir aizgūts no perestroikas gadu grāvēja Mazā Vera (Maļeņkaja Vera, 1988), kura kļuva par vienu no tā laika simboliem. "Sākumā tas radās kā joks," par nosaukumu teic Ella Krugļanska, taču izstādes kontekstā šis vārdu savienojums aicina aizdomāties par sabrukušās sabiedrības zudušajām iespējām.
Viss ir nestabils
"Es esmu uzaudzis, ejot uz Puškina Tēlotājmākslas muzeju Maskavā un šķirstot padomju laika mākslas enciklopēdiju," stāsta Saņa Kantarovskis, kura daiļrades uzmanības centrā ir figūru reprezentācija. "Socreālisms mani vienmēr ir aizrāvis kā komplicēta un interesanta tēma, no kuras var atsperties, nevis aizmirst vai agresīvi ar to strīdēties," viņš paskaidro. Izrādes Mazā Vera pirmajā daļā ir skatāmi abu mākslinieku radītie plakāti, kuros ir izmantoti citāti no 1960. gadā izdotās Veras Muhinas rakstu krājuma un kurā parādās abiem māksliniekiem tīkamas tēmas. "Es savā darbā ļoti daudz domāju par sieviešu apģērbu," kāda citāta izvēli paskaidro Ella Krugļanska.
Jau kopš 18 gadu vecuma viņa dzīvo Amerikas Savienotajās Valstīs, kur ieguvusi augstāko izglītību. "Es nejūtos kā māksliniece imigrante," saka Rīgā dzimusī gleznotāja, kura uzskata, ka neatšķiras no saviem vienaudžiem. "Tikai ar to, ka man ir citā valstī un citā kultūrā iepriekš gūta pieredze," viņa uzsver. Uz jautājumu, vai ar mākslu var sevi pabarot, Ella Krugļanska atbild: "Tas ir tāpat kā aktieru profesijā – ir zvaigznes, kas strādā televīzijā un pelna sev iztiku, taču ir cilvēki, kuri vēlas kļūt par aktieriem un strādā par oficiantiem, tā ir ļoti nestabila lieta, bet tas ir normāli." Par projektu trūkumu viņa nesūdzas – nesen māksliniecei ir bijusi izstāde Londonā, gada beigās būs Dalasā.
Kolektīvisma atbalss
Izstādes Mazā Vera otrajā daļā uz darba galdiem ir skatāmi deviņi Latvijas Mākslas akadēmijas tēlniecības apakšnozares absolventu un studentu darbi. Viņiem visiem tika dots uzdevums izveidot Veras Muhinas 1951. gadā radītās bronzas galvas Partizāne kopijas – tikai to, ko viņi redz no sava skatpunkta. "Es gribēju reanimēt un no jauna pievērst uzmanību šim tēlnieces darbam," Saņa Kantarovskis norāda uz Partizāni, kura daudzus gadus "slēpusies" Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājumos. "Lai jaunie mākslinieki uz šo objektu paraudzītos caur savām rokām," viņš atklāj, jo tieši tādā veidā ir iespējams daudz lielāks vērīgums, nekā vienkārši skatoties.
Tēlniecības šedevra kopēšana atgriež pie dzīvības akadēmisko metodoloģiju, ko atbalstījusi arī pati Vera Muhina, kura savulaik izglītojusies Parīzē pie Emīla Antuāna Burdela. "Rietumos neviens pēc tās vairs nemācās," saka māksliniece Ella Krugļanska, kura ir ļoti apmierināta ar iegūto rezultātu. Viņa norāda, ka, no vienas puses, katrs iegūtais darbs ir kaut kas subjektīvs, no otras – tajā ir dzirdama kolektīvisma atbalss. Šis process ir iemūžināts arī video, kas mijas ar mākslas zinātnieka Jāņa Borga stāstījumu un kas ir atrodams izstādes trešajā daļā. "Vaļsirdīgā manierē un lietojot runas metaforām piesātinātu valodu, viņš atklāj tādas nianses, ko mākslas vēsturnieki interpretētu kā amizantus vai pat noklusējamus faktus," ieintriģē Zane Onckule.
Izstāde Mazā Vera
kim? Laikmetīgās mākslas centrā
Līdz 27. jūlijam