Kad nonācu metro, dabūju kā ar mietu pa pieri. Es ieraudzīju dežūrējam vīrus ar automātiem, militāros tērpos. Tādu tur nebija pirms kino. Un tad es atcerējos to, ko biju aizmirsusi uz kino baudīšanas laiku. To, ka Irākas valdībai pieteiktā ultimāta laiks ir beidzies un karš Irākā sāksies kuru katru brīdi. ASV nacionālās gvardes kareivji metro stacijā mani tik pēkšņi un skaudri atgrieza īstenībā. Aizmirsusi par kino, steidzos mājās kā apmāta. Man nezin kādēļ bija sajūta, ka aiz tālām jūrām un zemēm sāktā bombardēšana ir ļoti tieši skārusi mani šeit, Ņujorkā. Nacionālās gvardes kareivji šeit dežūrēja piesardzības nolūkos pret iespējamām provokācijām.
Sekojot līdzi diskusijai pirms Irākas kara no Atlantijas okeāna otras puses, manī bija nostiprinājusies nepatika pret to, ka kara sludināšana tika vadīta kā mārketinga kampaņa. Arī Latvijas varas vīru un sievu aktīvais atbalsts sabiedrotajiem šķita mulsinošs, vismaz es viņu vietā būtu izvēlējusies godīgu atzīšanos un argumentus, ka mums jāpalīdz amerikāņiem, ja gribam, lai viņi palīdz mums, kā to jau ne reizi vien ir darījuši un darīs. Saukļi par masu iznīcināšanas ieročiem un demokrātijas trūkumu nebija īsti vietā.
Taču atzīšos, ka aizstāvēju arī viedokli, ka Sadamam Huseinam nevar ļaut gadiem vazāt aiz deguna visu pasauli. Jautājums bija par to, vai bija vēl kādas citas metodes izmantojamas, pirms sākt bombardēšanu un iekulties karā, kuram neredz galu un kurš radījis tik daudz zaudējumu.
Kāpēc es šodien par to rakstu? Tāpēc, ka jūtos nelāgi. Nevaru ar pilnu pārliecību sist pie krūts un teikt, ka es jau paredzēju tādu iznākumu. Man no sirds ir žēl arī tos trīs Latvijas kareivjus, kuri zaudējuši savas dzīvības Irākā, un es jūtos daļēji atbildīga par viņu likteni, jo nebiju pārliecināto kara pretinieku rindās. Savu vainu izpirkt esmu mēģinājusi, apmeklējot viņu pēdējā gaitā izvadīšanas ceremonijas Pēterbaznīcā.
Kā jūtaties jūs šodien, Irākas kara piektajā gadā ieejot?