Saulgriežos, 21. jūnijā, līgos gan pie Gaujas un Daugavas, gan – Sēnas. Muzejs būs atvērts no pulksten 18.30 līdz pat 22.30, jo šeit svinēs vasaras saulgriežus! Franču augu pētniece, kura īpaši labi pazīst Igauniju, stāstīs par jāņuzālēm. Augus diemžēl muzejā nedrīkst ienest. Orsē muzeja kafejnīcā Campana (5. stāvā) tiks piedāvāta īpaši šim vakaram gatavota ēdienkarte, un turpat notiks zīmēšanas darbnīca freskas veidā uz sienas (uz milzīga papīra).
Tematisko pasākumu kopa nosaukta par "zālēm jaunām un zinātkārām dvēselēm". Apmeklētāji ir aicināti "gada īsākajā naktī, kad daba piesaka savas tiesības, atbrīvot ārpus laika savu nepieradināto dvēseli". Orsē muzejs piesola "mākslu ziemeļblāzmas krāsā", kas nāk "no tautas ar dzīvības eliksīru". Līdz ar citu Baltijas jauno mākslinieku darbiem līdz pulksten 18.30 būs skatāmi arī Daigas Grantiņas gaismu absorbējošie darbi. Izstādi var apmeklēt vēl līdz 15. jūlijam.
Koordinācijas centrs Rīgā
Vasaras saulgrieži Orsē muzejā ir viens no daudzajiem pavadošajiem pasākumiem, kas muzeja profesionāļu mērķtiecīgi organizētā izzinošā pasākumu kopā notiek jau kopš izstādes Âmes sauvages. Le symbolisme dans les pays baltes/Nepieradinātās dvēseles. Simbolisms Baltijas valstīs atklāšanas 10. aprīlī. Muzejā koncertējuši mūsu spožākie mūziķi: vijolnieks Gidons Krēmers, divkārtējais Grammy balvas laureāts Andris Nelsons, a capella vokālā grupa Latvian Voices, Radio koris Kaspara Putniņa vadībā u. c. Baltijas vēsturi palīdzējusi izprast publiskā intervija ar Latvijas eksprezidenti Vairu Vīķi-Freibergu, kura, kā vienmēr, bija spoža gan domā, gan elegantajā franču valodas prasmē. Baltijas vēsturi skaidrojis erudītais vēsturnieks, XX gadsimta sākuma speciālists un Baltijas lietu eksperts, Strasbūras Nacionālās bibliotēkas pētnieks Dr. hist. Žiljēns Gelēns, kurš specializējies Baltijas un Austrumeiropas valstu vēsturē, sevišķi starpkaru periodā.
Vācijas un Francijas kultūras kanāls ARTE izveidojis izstādei pieskaņotu dokumentālo filmu par Baltijas valstīm Māksla, leģendas un ainavas (pieejama arī angļu valodā). Tas ir ļoti poētisks skatījums uz mūsu labāko daļu – "spēju skatīties dabā kā spogulī", kā rakstījis kāds recenzents, – un var just – tas frančus tiešām ir iejūsminājis. Mežu un purvu kopplāns, fonā kora mūzika. Nākamais kadrs – dziedošu un koklējušu skaistu baltu sieviešu ezeru dziļās acis. Kāds anonīms latvietis komentārā iebildis, ka tas ir pārāk idillisks skatījums, un atgādinājis, cik mazas ir Latvijas pensijas. Tas gan nešķiet īsti vietā, jo ARTE simbolismam pieskaņoti ir interesējies par cilvēka iekšējām dvēseles ainavām, nevis mazajām pensijām. Kā atceras izstādes projekta vadītāja, LNMM Latvijas Vizuālās mākslas departamenta vadītāja Dr. art. Ginta Gerharde-Upeniece un Francijas Institūta sabiedrisko attiecību koordinatore Dita Podskočija, ARTE radošā grupa, kā atbraukusi, tā uzreiz meklējusi Purvīša sidrabainos bērzus. Reizēm runājam par to, ka paši vien tikai saprotam savus sidrabainos pelēkā un vēl pelēkākā salikumus, bet tā nav. Izrādās, ka to ļoti precīzi spēj uztvert arī lielā Francija. "Viņi ir ļoti iedziļinājušies," saka Ginta Gerharde-Upeniece.
Svaigs vējš no Baltijas
Francijas prese par izstādi ir rakstījusi daudz vienbalsīgā cildinošā patosā. Ginta Gerharde-Upeniece pieļauj, ka šis labvēlīgais vilnis mums, kas pieraduši sevī vairāk meklēt kļūdas un trūkumus, ir nedaudz mulsinošs, bet, protams, pacilājošs. "Franču puse visā projektā ir ielikusi ļoti pozitīvu enerģiju." Jaunatklāsmes aizraušanos un profesionālu entuziasmu varējis just no visiem Orsē muzeja iesaistītajiem profesionāļiem.
"Orsē muzejs visā krāšņumā ievada simtgadi ar simbolismam veltītu izstādi, kas palīdz iepazīt Baltijas valstu kultūras vidi, sākot no 1890. gada līdz pat XX gadsimta 20. un 30. gadiem. Apziņas emancipācija, kas ir šo triju Baltijas valstu virzītājspēks, ir neatdalāms lielums no šo valstu neatkarības. Izstādītie mākslas darbi svin līdzeno mežu pilno zemju skaistumu, izceļot sidrabainos bērzus," recenzijā Svaigs vējš no Baltijas valstīm raksta Figoroscope, īpaši izceļot Vilhelma Purvīša gleznu Pavasara ūdeņi. Maestoso. 1910. Tālāk: "Izstādes kurators Rodolfs Rapeti tēmai ir pieķēries ar diplomātisku tvērienu. Viņš ir atturējies mums sniegt ģeopolitisku lekciju, kurā tiktu dalīti kroņi vieniem vai otriem, bet izvēlējies šos darbus kā erudīts profesionālis, lai apmeklētāji iepazītos, brīnītos un baudītu." Visas recenzijas sākas ar lakonisku, tomēr pietiekami nozīmīgu Baltijas valstu vēstures kontekstu. Visbeidzot Figoroscope secina: "Vairākums no šiem māksliniekiem, izņemot pasaulē pazīstamo komponistu un gleznotāju Konstantinu Čurļoni, atkal ir izcelti gaismā, pirmo reizi ārpus savas valsts. Nepieradinātās dvēseles un sapņotāji par dabu. Šeit ir par ko priecāties."
Tā gluži vis nav. Francijā dzīvojošie latvieši vienkopus pulcējušies jau pagājušā gadsimta pirmajā pusē. No 1929. līdz 1940.gadam Francijā darbojās Parīzes Latviešu biedrība. Ginta Gerharde-Upeniece atgādina, ka Latvijas māksla Parīzē jau reiz ir bijusi: "Vērienīgajai mākslas manifestācijai ir simboliska nozīme, jo šāda mēroga vienota Baltijas valstu kultūras reprezentācija ir notikusi tikai tālajā 1937. gadā, kad Starptautiskajā mākslas un tehnikas izstādē Parīzē Baltijas valstīm bija kopīgs paviljons." Tikko to mums skaisti atgādināja arī Kristīnes Želves filma Mērijas ceļojums.
"Pēteris Krastiņš, Konrads Megi, Adoms Varns, Kristjans Rauds vai Janis Rozentāls – šie uzvārdi mums neko neizsaka. Tomēr viņi pieder pie XIX gadsimta beigu un XX gadsimta sākuma lielāko mākslinieku plejādes. Viņi augstu ir turējuši Baltijas simbolisma krāsas. Tas ir bijis izšķirīgs laika periods, kurā Pirmā pasaules kara noslēgumā Igaunija, Latvija un Lietuva tapa par neatkarīgām valstīm. Neatkarība, uz kuru Baltijas valstis ir gājušas, nav atdalāma no viņu mākslas. Tas, kas Orsē muzejā tiek rādīts, skaistā veidā slavina šo neatkarības simtgadi un atklāj brīnišķīgus nepazīstamus darbus. Aicinājums iepazīt māksliniekus, kas ilgi (pārāk ilgi) nav bijuši pazīstami," apskatā Ceļojums Baltijas krastos un laikā raksta izdevums L’Express, aicinot "iegremdēties baltiešu dvēseles līkločos" un "iepazīt tik ilgi (pārāk ilgi) neatklātos māksliniekus".
Mīti. Dvēsele. Daba
2015. gadā Latvijas Nacionālais mākslas muzejs nāca ar iniciatīvu veidot sadarbības projektu kopā ar kolēģiem Baltijā, kā arī uzrunāja franču kuratoru un simbolisma pētnieku Rodolfu Rapeti radīt vienotu mākslas skati, kuras eksponēšanas vieta būtu Eiropas kultūras metropole – Parīze.
Francijai Baltijas valstu vidū vienmēr ir bijusi īpaša vieta, jo daudzi mākslinieki uzturējuši ciešas saites ar franču kultūru. Kopš 2016. gada projektu sadarbībā ar Franciju intensīvi gatavoja Latvijas Republikas Kultūras ministrija, Kultūras ministrijas Latvijas valsts simtgades birojs, triju Baltijas valstu četri nacionālie mākslas muzeji, Francijas vēstniecība un Francijas Institūts Latvijā, kā arī Latvijas Republikas rlietu ministrija, Latvijas, Igaunijas un Lietuvas vēstniecības Francijā.
Izstāde Nepieradinātās dvēseles. Simbolisms Baltijas valstīs veidota, lai iepazīstinātu Francijas skatītājus ar igauņu, latviešu un lietuviešu tēlotāju mākslu, kas tapusi XIX un XX gadsimta mijā līdz valstiskās neatkarības iegūšanai 1918. gadā. Projekta galvenā ideja – atklāt Rietumeiropai, ka topošā Baltijas valstu māksla atradusies profesionāli augstā līmenī un tās rakstura īpatnības iekļaujas kopējā Eiropas mākslas sniegumā. Simbolisms, kas dzimis Francijā XIX gadsimta otrajā pusē, iespaidoja visu Eiropas kultūru, arī Baltijas mākslas kopainu. Šī virziena tēmu loks, kas ietver mitoloģijas, folkloras, fantāzijas, sapņu un vīziju pasauli, dekadences noskaņas, uzskatāmi atspoguļojas izcilo latviešu mākslinieku Jaņa Rozentāla, Vilhelma Purvīša, Johana Valtera, Riharda Zariņa, Gustava Šķiltera, Teodora Zaļkalna, Pētera Krastiņa, Rūdolfa Pērles, Teodora Ūdera, Aleksandra Romana, Sigismunda Vidberga darbos. Lietuvu ekspozīcijā pārstāv tādi spilgti simbolisma klasiķi kā Mikalojs Konstantins Čurļonis, Ferdinands Ruščics, Petrs Kalpoks, Adoms Varns, bet Igauniju – Kristjans Rauds, Oskars Kalliss un Konrads Megi. Vairākums no izstādē pārstāvētajiem autoriem Francijā tiek celti gaismā pirmo reizi. Apjomīgā ekspozīcija, par kuras ierīkošanu Orsē muzejs rīkoja konkursu, sadalīta trīs sadaļās: Mīti un leģendas, Dvēsele un Daba. Ekspozīcijā iekļauti 167 darbi no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (Rīga), Igaunijas Mākslas muzeja (Tallina), Lietuvas Nacionālā mākslas muzeja (Viļņa) un M. K. Čurļoņa Nacionālā mākslas muzeja (Kauņa) kolekcijām.
Latvijas nacionālās mākslas skolas panākumus simbolisma valodas kultivēšanā apliecina 60 eksponāti – 51 mākslas darbs (gleznas, akvareļi, pasteļi, zīmējumi, oforti, litogrāfijas, skulptūras) un deviņi periodikas izdevumi, kas aptver laikposmu no 1890. gada līdz XX gadsimta 20. gadiem. Atsevišķi darbi datējami ar 30. gadiem. Zīmīgs ir fakts, ka no minētajām 60 vienībām 17 darbu ņemti no LNMM pastāvīgās ekspozīcijas simbolisma zālēm – trīs skulptūras un 14 gleznu. Starp tām ir tādas Latvijas mākslas vēstures ikonas kā Vilhelma Purvīša Pavasara ūdeņi (Maestoso), (ap 1910), Jaņa Rozentāla Arkādija (ap 1910) un Princese ar pērtiķi (1913), Rūdolfa Pērles Saule (1916). Kopumā izstādē iekļauti 49 mākslas darbi no LNMM krājuma, divas gleznas deponētas no privātās kolekcijas.
Termins nav korekts
Čurļoņa Nacionālā mākslas muzeja direktors Osvalds Daugelis par lielāko ieguldījumu no šīs vairāku muzeju starptautiskās sadarbības atzīst "pieredzi, tik cieši strādājot kopā ar tik augsta līmeņa simbolisma speciālistu kā Rodolfs Rapeti". Līdzīgās domās ir arī Igaunijas Mākslas muzeja vadītāja Sirje Helme un Ginta Gerharde-Upeniece. Kurators bieži vien izvēlējies pavisam citas gleznas, nekā piedāvāja paši muzeju speciālisti, bet visi viņu respektējuši, līdz ar to rezultāts ir negaidīti oriģināls. "Hronoloģija un mākslinieku izvēle bija izaicinoša, un mums uz savu vēsturi, īpaši mākslas vēsturi, nācās palūkoties ar gluži svaigu skatu." Līdzīgā pieredzē dalās arī citi Baltijas valstu muzeju kuratori.
"Es vienmēr esmu par sadarbību. Bet neesmu droša, ka iespējams runāt par tādu "Baltijas mākslu", jo mēs esam pārāk atšķirīgi pēc būtības. Pieļauju, ka kopīga Baltijas mākslas prezentācija var būt auglīga ārzemju kuratoriem atraktivitātes griezumā, bet kā profesionāls termins tas nav korekts. Tas ir kaut kas līdzīgs kā postsovetiskā un Austrumeiropas māksla," vērtē Sirje Helme.
Labā ziņa ir tā, ka izstāde būs skatāma arī Igaunijā un Latvijā.
*Paldies Francijas Institūta sabiedrisko attiecību koordinatorei Ditai Podskočijai par palīdzību tulkošanā