Kāpēc ir jārāda neprognozējamība. Saruna ar izstādes Academia projekta vadītāju Antru Priedi

Septembra otrajā pusē ziņu portālus un sociālos medijus pāršalca diskusiju, neizpratnes un apvainojumu vētra, kas tika veltīta mākslinieces Ances Vilnītes performancei, kas risinājās izstādes Academia atklāšanā. Tika piesaukta nodokļu maksātāju naudas tērēšana, nepiedienība, mākslas nāve utt. Sabiedrības reakcija uzrādīja vairākas problēmas, kas skar būtiskus izglītības jautājumus. Tāpēc šis likās piemērots brīdis, lai uz sarunu aicinātu Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) maģistrantūras un izstādes Academia projekta vadītāju Antru Priedi. LMA simtgades ekspozīcija Academia izstāžu zālē Arsenāls būs skatāma līdz 17. novembrim.

Antra Priede ir arī kuratoru kursa veidotāja un lektore. Jau vairākus gadus viņas pētniecības interešu lokā ir trimdas kuratora un meilārta mākslinieka Valža Āboliņa radošais un intelektuālais mantojums. 2019. gadā Antra Priede un Ieva Astahovska izdeva autoram veltītu apjomīgu pētījumu.

Kāpēc nolēmāt Latvijas Mākslas akadēmijas vidi pārcelt uz muzeju? Kas ir šīs idejas pamatā?

No simtgades izstādes lielākā daļa sabiedrības gaidītu zināmus tās absolventus, piemēram, Purvīti kā akadēmijas dibinātāju. Un varbūt nav skaidrs, kāpēc ir jārāda process, jaunie studenti, neprognozējamība. Šeit palīgā nāca profesors Jānis Taurens, kurš brīnišķīgi formulēja, kāpēc mums jānāk skatīties uz izstāžu zāli to, ko mēs varam ieraudzīt pašā akadēmijā. Ieliekot kādu jaunu, svaigu un līdz galam vēl nepieņemtu parādību institūcijā, tā tiek leģitimēta. Procesualitāte, nebēdnības, eksperimenti, izdošanās un neizdošanās tiek manifestēta, institucionalizēta un pieņemta kā normāla mākslas prakse.

Visi zina, ka akadēmijā radošais process ir studiju sastāvdaļa, un šajā projektā izstāžu zālē Arsenāls notiek pāreja no šī studiju procesa uz mākslas vidi. Mākslas procesam nav nepieciešams būt pabeigtam un skaistam, tas var atklāt arī mākslinieka meklējumus un šaubas.

Vai šī ideja par nebeidzamo procesu ir īstenojusies?

Redzot ažiotāžu sociālajos medijos, domāju, ka noteikti ir īstenojusies. Tas parāda, ka cilvēki, kuri ikdienā tik bieži nesastopas ar laikmetīgo mākslu, šo procesualitāti pieņem. Pirmajā izstādes ekskursijā pie manis bija senioru grupa. Tas bija izaicinājums, jo senioram tomēr ir jāspēj artikulēti un pamatoti paskaidrot, kāpēc tā ir māksla. Kad izgājām cauri izstādei, izvērtās lieliska saruna, kurā viena dāma teica, ka viņa ilgu laiku nav bijusi pārliecināta, kāpēc ir tādas diskusijas ap laikmetīgās mākslas muzeju un kāpēc tāds vispār ir vajadzīgs. Bet, aktīvi apmeklējot izstādes un runājot ar izstādes veidotājiem, viņa ir sapratusi, ka šāds muzejs ir nepieciešams.

Šajā pašā grupā bija arī kāda dāma, kura uzstāja, ka to var saukt jebkā, tikai ne par mākslu, jo tā nav skaista. Es mēģināju ievirzīt sarunu, ka skaistais nav meklējams tikai formā vai eksponēšanā, bet tā ir arī doma un pieredze. Sarunas gaitā es viņu nevarēju pārliecināt, tāpēc, ejot ārā no izstāžu zāles, aicināju viņu apmeklēt Jāņa Taurena minimālismam veltīto lekciju, kas tieši tobrīd notika. Es aicināju viņu caur mākslas vēsturi izzināt, ka šādas mākslas formas Rietumos ir aprobētas, pieņemtas un eksponētas laikmetīgās mākslas muzejos un ka šajā izstādē būtībā nekā jauna nav. Dāma atbildēja, ka nevēlas doties uz šo lekciju. Lūk, te arī ir atslēga – negribēšana uzzināt. Ir grūti pārliecināt cilvēku, kuram jau ir izveidojusies stabila vērtību sistēma, ka šāda māksla ir māksla un ka tai ir jābūt redzamai un interpretējamai, tā ir veiksme, ja tas izdodas. Ar šo izstādi mēs varam pavērt iespēju dialogam un izzināšanai.

Arī mākslinieces Ances Vilnītes performance norāda uz neizpratni par laikmetīgās mākslas procesiem.

Ances Vilnītes piemērs parāda, ka dialoga veidošana un skaidrošana ir nepieciešama. Mani pārsteidz, ka sabiedrība pieņem Saimnieku šovus un Ērkšķu pārvērtības, bet Ances performanci – ne. Zināmā mērā varētu teikt, ka šeit parādās problēma, kas ir saistīta ar laikmetīgās mākslas muzeja neesamību. Tā varētu būt platforma, kur skaidrot mākslas vēstures attīstību. Protams, uz laikmetīgās mākslas muzeja neesamības pleciem nevar noguldīt šo nezināšanas villainīti, bet šādas platformas tik ļoti trūkst lokālajā mākslas vidē, ka pat fragmentāru zināšanu deķītis vairs nesilda.

Māksliniece pati gan ir brīnišķīgi iesaistījusies, runājot par šo mākslas darbu gan forumos, gan sociālajos medijos. Domājot un analizējot sabiedrības rezonansi, viņa kopā ar Elīnu Semani ir izveidojusi nākamo performanci, kurā savā ziņā atbildēs uz radīto neizpratni. Performance tiks realizēta pēdējā izstādes dienā, 17. novembrī.

Tu runāji par procesu, kas ir sācies diskusijās par un ap šo izstādi, bet arī pati izstāde ir process, jo katru dienu kaut kas tajā mainās, studentiem radot darbus uz vietas.

Izstādes vīzija bija skaidra – tas ir process, kurā tiek nojauktas hierarhiskās sistēmas, kas ir raksturīgas institūcijām. Parasti, piemēram, lai saglabātu glezniecības nodaļas tēlu, tu automātiski dotos pie nodaļas vadītāja vai pasniedzēja pēc ieteikumiem, kurus studentus izvēlēties.

Šajā izstādē Ojārs Pētersons veic pilnīgi atgriezenisku pieeju, iniciējot studentos pašiniciatīvu. No vienas puses, studentam tiek uzlikta atbildība, bet, no otras puses, tiek dota arī pilnīga brīvība. Tas ir studentu virzīts process. Tas, protams, ir sarežģīti, jo daļai tā ir pirmā izstāžu pieredze, kurā no idejas līdz realizētam projektam ir daudz šaubu un meklējumu. Bija arī mākslinieki, kuri beigās neizstādījās, jo nevarēja realizēt ideju līdz galam. Vērojot arī savu darbību, ierasts, ka izstāde ir pabeigts veselums, kurā viss ir tehniski nostrādāts, kurā katram ir savs skaidrs pienākums un tituls. Mums likās, kāpēc gan, piemēram, Ojāru nenodēvēt par spēlējošo treneri, nevis kuratoru?

Atsevišķi darbi nav tikai skatāmi, savā ziņā tie nojauc atsvešinātās vērotāja un objekta attiecības, aicinot tajos piedalīties un būt klātesošiem to radīšanas brīdī, kā tas, piemēram, ir ar Ingrīdas Ivanes zaļo istabu, kurā nemitīgi tiek pārkrāsota sienas plakne, ļaujot krāsas sajūtai uz mums iedarboties ķermeniski, taču ne patīkamā veidā, jo tumši zaļā krāsa kopē padomju laika interjerus un ornamentus un māksliniecei atgādina bērnību, kurā valda sajūta, ka šīs krāsas klāj ne tikai sienu, bet itin visu, kas ir apkārt.

Vai ir kādas konkrētas tendences, kuras tu novēro jauno mākslinieku darbos?

Tas arī ir viens no izstādes mērķiem – fiksēt tēmas un problemātiku, kas ir aktuālas šobrīd. Iezīmējas kapitālisma, patērētājsabiedrības kritika, kas novērojama Miķeļa Mūrnieka IKEA instalācijā un mākslinieku Rūdolfa Štamera un Alises Sondōres kopdarbā, kurā katru dienu tiek sašķaidītas vairākas glāzes. Mākslinieka ego kritika atspoguļojas Ances Vilnītes un Andra Kaļiņina darbos. Tāpat ir vērojamas mākslinieku pārdomas par pasaules atrašanos globālās krīzes priekšvakarā, pārtaujājot cilvēka spēju pakļaut dabu vai modulējot utopisku nākotni, kurā vairs nebūs pieejams dabisks ēdiens.

Ir patīkami vērot vēstures atsegšanas mēģinājumus, tas raisa cerību, ka jaunie mākslinieki arvien vairāk pievērsīsies vēstures pētniecībai kā integrālam mākslas radīšanas procesam. Tas ir skatāms lieliskajā Kristiānas Švābes instalācijā. Ieva Kaula un Anete Skuja aicina pārskatīt neskaitāmos vēstures un notikumu uzslāņojumus, kas nemitīgi ir jāuzirdina, lai atcerētos.

Iebūvētās ēkas apakšā rosās studenti, bet augša atvēlēta domas telpai. Kāpēc šīs divas pasaules ir nošķirtas?

Tas nāca pēc idejas izbūvēt izstāžu zālē ēku. Man bija svarīgi, kā šo izstādi nokomunicēt. Minēju, ka izstādē nav vēstures atsegšanas, tādēļ, lai izvairītos no izploterētas laika līnijas uz sienas, mēs nonācām pie idejas par otro stāvu kā platformu akadēmijas vēstures izzināšanai caur absolventu stāstiem un meistarklasēm.

Man bija interesanti uzzināt, kā akadēmijā iegūtās zināšanas ir formējušas cilvēku kā personību, un attiecīgi ienest šo personīgās vēstures daļu. Arī izstādē ir svarīgs katra studenta individuālais stāsts. Personisko stāstu stāstīšana kā kopējās vēstures atsegšana. Somu rakstnieks un viens no Somijas mākslinieciskās pētniecības skolas veidotājiem Mika Hannula rakstījis par pieredžu demokrātiju, par to, ka mēs nedrīkstam hierarhizēt mūsu pašu pieredzi un zināšanas. Manas mākslas vēstures zināšanas nav augstākas par kāda cita zināšanām politikas vēsturē. Savā vērtību sistēmā ir jādarbojas horizontālā pārvaldībā. Personiskais stāsts ir tikpat svarīgs kā statistika, cik cilvēku gājuši bojā Otrajā pasaules karā.

Neslēpšu, ka publiskajā programmā centos likt akcentu uz sievietēm, jo arī studiju laikā procentuālais sadalījums ir 70–80% sieviešu, tāpēc ir interesanti vērot, kā pēc tam notiek šī pārmaiņa profesionālajā dzīvē pēc akadēmijas beigšanas. Protams, tas ir saistīts ar bērnu ienākšanu dzīves ciklā un kā to pēc tam salāgot ar profesionālo dzīvi. Manuprāt, par šiem jautājumiem ir skaļi jārunā, un ir svarīgi, ka tas notiek muzejā, jo tā ir sadzirdamāka platforma.

Tu esi bijusi viena no iniciatorēm, lai maģistra studiju ietvaros izveidotu kuratoru kursu. Pastāv dažādi viedokļi par šāda kursa nepieciešamību. Pastāsti, kā radās šis kurss un kādi ir tā mērķi.

Akadēmijā šī nepieciešamība ir bijusi jau gadiem ilgi – gan no studentu, gan pasniedzēju puses. LMA rektors Kristaps Zariņš vienā brīdī teica – taisām. Portālā Arterritory bija attiecīgajai tēmai veltīta diskusija pagājušā gada augusta beigās, kurā izskanēja jautājums, vai vispār akadēmiskā sistēmā var iemācīties būt par kuratoru. Man atbildes nav vēl līdz šim brīdim, jo laika nogrieznī ir pagājis tikai gads, pirmais iesaukums ir pabeidzis pirmo mācību gadu.

Nākamā gada pavasarī studenti šo programmu beigs, un tad būs skaidrība par modeli, kas darbojas un kas nedarbojas lokālajā vidē. Jāsaka – es jau redzu lielu progresu, un mēs esam tajā unikālajā situācijā, kad šo programmu var būvēt arī procesā, nav konkrēta rāmja vai skolas, kurai mēs sekojam, tās studenti var kļūt par satura veidotājiem, un tas pat būtu aicinājums viņiem būt līdzatbildīgiem jaunas skolas veidošanā. Tā ir zināmā mērā mana intuīcija, ko pieaicināt par lektoriem, kā vadīt studiju procesu.

Man pēdējā laikā nemitīgi ir jādomā par terminu "empātiskā kūrēšana". Pirmkārt, tā ir kuratora saruna ar mākslinieku, kurā kurators neizmanto mākslinieku kā instrumentu savas karjeras veidošanai, tas ir kopdarbs. Empātija kā iedziļināšanās sabiedriskajos un politiskajos procesos, ka tev, piemēram, rūp, ka sievietes nevar realizēties pēc akadēmijas beigšanas profesionāli, jo viņas nomoka bioloģiskais pulkstenis, budžeta plānošana un pavarda sildīšana.

Domājot par mūsu mākslas vidi, gribas atsaukties uz Gija Debora "izrādes sabiedrību", pārfrāzējot to par "fasādes sabiedrību". Varbūt utopiski, bet, ja mēs pieņemtu, ka mūs neinteresē, ko kāds domā, kā realizēt kādas shēmas, kā apiet kādu, lai iegūtu kaut ko sev, kā radīt intrigas. Protams, šajā jēdzienā ir zināma cinisma deva, bet, no otras puses, varbūt naivs optimisms, ka mēs varētu izkāpt no šīs sistēmas ārā.

Spilvens vai jaunās sistēmas veidotāji varētu būt jaunie mākslinieki. Man nesen bija saruna ar mākslinieci Ievu Kaulu, kura stāstīja, ka cinisms un nihilisms ir raksturīgs pēdējām postpadomju paaudzēm, kas ir dzimušas vēl 80. gados. Jaunajai paaudzei šīs īpašības nav tik raksturīgas, līdz ar to tās pārstāvji ir atvērtāki jaunām izpausmes formām un iespējām. Kuratora studiju pieeja ir balstīta dialogā un diskusijās. Programmas mērķis ir aicināt lektorus, kuri ir gatavi uzklausīt, gatavi diskutēt, pat ja students nepiekrīt pasniedzēju teiktajam.

Kādā veidā šī programma ir organizēta?

Sākotnējā ideja bija pirmajā un otrajā semestrī aplūkot kuratora iespējas Latvijā – izstāžu veidošana, festivāli, institūciju darbs, neatkarīgā kuratora darbs. Tādā veidā students tiek iepazīstināts ar dažādām pozīcijām, lai izvēlētos, kur tālāk darboties. Pirmais gads tika veidots pieredzes stāstu formātā, jo jau pēc trešā vieslektora lekcijām secināju, ka ir iespēja iepazīt katra individuālo metodi, kas studentiem kļūst par pārliecinošu zināšanu avotu, ko var pieņemt vai nepieņemt. Ar metodes apgūšanu, piemēru, kā arī kļūdu apzināšanu mēs tuvojamies izpratnei par kuratora darbu. Par vieslektoriem es aicināju Solvitu Kresi, Ingu Lāci, Maiju Rudovsku, Stefāniju Vēberi, Polu O’Nīlu, Andri Brinkmani, Helēnu Demakovu, Kasparu Groševu, Kitiju Vasiļjevu un citus.

Studiju ietvaros un domājot par vieslektoru piesaisti arī citos priekšmetos, kas ir svarīgi topošajiem kuratoriem, ir vēlme piedāvāt tādu zināšanu kopumu, kas ļauj izkopt patstāvīgu domāšanu un kritisku skatījumu uz lokāliem un globāliem mākslas procesiem, kā arī esošās laiktelpas apzināšanos. Kāpēc mēs esam tieši šajā politiski un sociāli veidotajā vidē, kādi ir bijuši vēsturiskie notikumi, kas mūs ir veidojuši?

Studiju laikā radās doma par vasaras skolu. Tā ir tāda laboratorijas formāta metode. Es lūdzu Maiju Rudovsku vasaras laikā studentes gatavot vienas kopīgas tēmas un projekta realizācijai. Viņām bija jāizvēlas mākslinieki un pēc tam jāīsteno izstāde Kuldīgā. Paralēli tam notika vieslekcijas, kas skar dažādus izstādes veidošanas procesus.

Vai studenti šo programmu beidz ar savu realizēto izstādes projektu?

Jā, programmas ietvaros ir jārealizē sava izstāde un jāraksta pētnieciskais darbs. Anetes Krūmiņas izstāde būs par arhīvu reprezentēšanu publiski, un viņa ir uzaicinājusi šo tēmu interpretēt arī Orbītai. Katrīna Jaunupe realizē fonda Mākslai vajag telpu projektus un domā par mākslas interpretācijas metodēm. Auguste Petre interpretē totalitārisma mākslu. Viņa aicina projektā piedalīties māksliniekus, kuri dzimuši pēc 90. gadiem un kuri nav ar šo laiku saskārušies. Viņa vēlas paplašināt šo terminu, attiecinot to arī uz mūsdienām. Savukārt Agnesei Jeromānei būs pētījums par biennāļu veidošanos, viņas aplūkos tēmu arī no kritiskām pozīcijām.