Arhitektu Dagnijas Smilgas, Niklāva Paegles un Kārļa Bērziņa pirmais kopīgais projekts bija piedalīšanās Baltijas paviljona veidošanā 2016. gada Venēcijas arhitektūras biennālē. Triju Baltijas valstu kopīgo ekspozīciju viņi veidoja kopā ar mākslinieci Lailu Zariņu, kā arī igauņu un lietuviešu kolēģiem – Johanu Tali, Jurgu Daubaraiti, Petru Išoru, Onu Lozuraitīti un Jonu Žukausku. 2018. gadā Dagnija, Niklāvs un Kārlis nodibināja savu arhitektūras studiju Ēter.
Intervijas dienā Ēter arhitektiem notika pirmā būvsapulce darbā pie daudzfunkcionālā dienas centra projekta Cēsīs. "Lāpsta zemē vēl nav iedurta, bet projekts ir pavirzījies uz priekšu. Daudzfunkcionālais dienas centrs Cēsīs ir mūsu nākamais lielais projekts. Par to neesam publiski daudz runājuši, bet strādājam pie projekta kopš uzvaras konkursā 2018. gadā," stāsta Dagnija.
"Cēsis sevi Latvijā pozicionē kā progresīvu pilsētu, kas ir atvērta jauniem cilvēkiem, ģimenēm, mākslai un kultūrai – dažāda veida sabiedrības labbūtībai. Daudzfunkcionālā dienas centra projekts ir veids, kā teorētiski izstrādāto pilsētas attīstības stratēģiju apliecināt ar reāliem darbiem. Tas paredz, ka Cēsīs cilvēkiem ar dažādiem veselības traucējumiem būs pieejami dažādi speciālisti un nodarbības, piemēram, ergoterapija, mākslas terapija un citas. Tas ir pilotprojekts Latvijā un raisa diskusiju par mūsu mazo pilsētu nākotni, cik komfortabla un droša dzīve tajās būs nākotnē, ņemot vērā arī tendenci sabiedrībai novecot," turpina Niklāvs.
Viens no Ēter projektiem ir Latvijas paviljons izstādē Expo 2020 Dubaijā, kas vēsta par dabai draudzīgiem būvmateriāliem, ekoloģiskām tehnoloģijām, iekštelpu klimatu un tā monitoringu. Pasaules izstāde ir pārcelta uz 2021. gadu. Tehniskais projekts ir pabeigts, saskaņots ar Expo un gatavs realizācijai.
2019. un 2020. gada mijā Ēter pamanāmākais darbs bija Latvijas laikmetīgās mākslas centra rīkotās izstādes Nenorunātās tikšanās iekārtojums ar stikla smilšu kalniem izstāžu zālē Arsenāls. Aprīļa sākumā virtuāli tika atklāta Zviedrijas Arhitektūras un dizaina centra ArkDes rīkotā izstāde Neparasta sajūta izraisa labsajūtu/Weird Sensation Feels Good, kas ir veltīta ASMR video fenomenam. Izstādes arhitektūru veidojusi studija Ēter. Nelielo 120 kvadrātmetru izstāžu telpu piepilda līkločiem izlocīta milzīgi garu ķermeņu audus vai audiokabeļus atgādinoša konstrukcija – improvizēts dīvāns, kurā var skatīties eksponētos videodarbus. Jūnija sākumā izstāde Stokholmā tika atvērta apmeklētājiem.
Saruna ar Ēter arhitektiem notiek platformā Zoom, kurai Dagnija pieslēdzas no Rīgas, Niklāvs no Vīnes un Kārlis no Cīrihes.
Jūs piederat pie mūsdienu globālo nomadu paaudzes, kas darba un atpūtas dēļ ir nemitīgi ceļā no vienas valsts uz citu. Vai Covid-19 krīze ir būtiski mainījusi jūsu dzīvi?
Niklāvs Paegle. Mūsu studija tikai fiziski atrodas Rīgā, bet mēs strādājam dažādās valstīs. Zoom un tai līdzīgas tiešsaistes platformas bija mūsu ikdiena jau pirms Covid-19. Mūsu projekti tāpat atrodas visiem kolēģiem dažādās pasaules vietās pieejamos mākoņserveros. Vīrusa izraisītā krīze ikdienas darba ritmu nav daudz mainījusi.
Mūsu darba dzīve iedalās dažādos posmos – ir aktīvas darbības brīži un klusie periodi, ko es pielīdzinu mūka dzīvei. Tu esi izolējies un koncentrējies darbam. Tie ir mūsu radošie periodi. Šādi koncentrēties ir iespējams vietā, kur tuvumā nav ģimenes un draugu. Tad esi gandrīz meditatīvā stāvoklī un radi.
Dagnija Smilga. Tā kā es sevi nekādi neasociēju ar mūku, tad šos brīžus saucu par ieiešanu tunelī. Covid-19 krīze visvairāk ir ietekmējusi manus ceļošanas plānus. Pavasarī bija saplānoti tik daudzi braucieni. Viens no tiem bija izstādes Neparasta sajūta izraisa labsajūtu atklāšana Stokholmā aprīļa sākumā. Mēs to ļoti gaidījām jau kopš projekta sākuma. Esam dzirdējuši tik daudz stāstu par vērienīgām atklāšanām Stokholmā. Ļoti gribējās pašiem to piedzīvot. Pandēmija ir mainījusi mūsu sociālo dzīvi, bet darbā strādājam, kā bija ierasts.
Izstāde Neparasta sajūta izraisa labsajūtu tika atklāta virtuāli.
D. S. Sākumā bija žēl, ka nebūs īstas atklāšanas ar ballīti, bet, tagad domājot, kļūst skaidrs – tas, ka viss notika virtuāli, ļoti sasaucas ar izstādes tēmu – ASMR. Tas ir kaut kas ļoti fizisks, kas ir nofilmēts un tiek izrādīts YouTube. Pēc tam kāds šo video skatās, un tas raisa pat ļoti fizioloģiskas sajūtas. Mēs radījām fizisku telpu, kas pēc tam kļuva virtuāla.
N. P. Izstādes kurators par ASMR vēlas runāt īpašā veidā, kas ietver arī izstādes telpu un tās iekārtojumā izmantoto materiālu īpašības. Mēs dzīvojam laikā, kad cilvēki ilgojas atjaunot saikni ar dabu. Tas nenozīmē tikai banālu un vienkāršotu izpratni kā visa pamešanu un došanos dzīvot mežā.
Cilvēki, izmantojot pieejamās tehnoloģijas, vēlas rast jēgpilnus savienojumus ar dabu un visu dabisko. Par radniecīgu tēmu šogad runā arī Rīgas Starptautiskā laikmetīgās mākslas biennāle RIBOCA. Daudzi pasaulē vērš uzmanību uz to, kā varam atgriezties līdzsvarā ar dabu. Cilvēka atsvešināšanās no dabas radās modernisma laikā. Arvien lielāks skaits cilvēku dzīvo arvien lielākās pilsētās atrauti no dabas procesiem.
Šī milzīgā plaisa un atrautība ir ne tikai fiziska, bet arī emocionāla. Cilvēki ar to netiek galā un meklē dažādus veidus, kā atgriezties līdzsvarā. ASMR kā laikmetīgās kultūras fenomens uzrāda cilvēka vēlmi fiziski sajust savu ķermeni, pievērst uzmanību savām maņām. ASMR nav radies YouTube vidē, bet gan reālajā dzīvē, kurā piedzīvojam sajūtu, kad šķiet, ka pār ķermeni pārskrien skudriņas. YouTube video ļauj piedzīvot šādas sajūtas cilvēkiem, kas dzīvo izolēti blīvi apbūvētās pilsētās, tā nonākot līdzsvarā ar sevi, saņemot to, kā pietrūkst šajā vidē. ASMR izraisītās sajūtas ir ļoti vienkāršas un saprotamas, bet pie tām ir jānonāk caur kaut ko tik sintētisku un tehnoloģisku kā YouTube video.
D. S. Taču tas nav viss. ASMR pats par sevi nerisina cilvēku vientulības problēmu. Mums ir svarīgi parādīt, ko var darīt tālāk, piemēram, ASMR iznest publiskā vietā. Līdz šim bija ierasts, ka šos video skatās guļamistabā – ērtā un pasargājošā vidē, kur var pilnībā atslābināties. Mums bija svarīgi izstāžu telpā radīt vidi, kurā cilvēks justos tikpat ērti un pasargāti kā savās mājās. Un šādā vidē skatīties video, kā arī vērot citus cilvēkus, kas skatās līdzīgus video un piedzīvo to izraisītās sajūtas. Domāju, ka ir iespējams iet vēl tālāk – izmantot ASMR teātrī un rehabilitācijas iestādēs.
Kārlis Bērziņš. Mēs jau varam runāt par ASMR kā publisku aktu, jo ir bijis pirmais precedents – izstāde. Tas ir skaists brīdis, kad kaut kas notiek pirmo reizi. Mūsu mērķis bija savest kopā cilvēkus telpā, kas ir ne tikai stimulējoša ar savu arhitektūru, bet arī palīdz atslābināties. Tas ir sava veida sintētisks spa ar relaksācijas efektu.
Kā jūs nonācāt pie šī projekta?
D. S. Daudzus gan privātos, gan profesionālos kontaktus esam nodibinājuši, kad veidojām Baltijas paviljonu Venēcijas arhitektūras biennālē 2016. gadā. Venēcijā iepazināmies arī ar Stokholmas izstādes kuratoru Džeimsu Teiloru-Fosteru. Viņš tajā gadā bija Ziemeļvalstu kopīgā paviljona izstādes kurators.
N. P. Šogad janvārī bijām Stokholmā, un mūs ļoti labi uzņēma. Zviedrijas Arhitektūras un dizaina centru ļoti interesēja, ko mēs darām. Savukārt mūs interesēja Zviedrijas arhitektūrā notiekošais. Mēs jūtamies piederīgi Ziemeļeiropas telpai.
Taču skandināvu arhitektūras tirgus ir ļoti aizsargāts ar spēcīgu vietējo arhitektu scēnu, kurā ārzemniekiem nav viegli strādāt.
D. S. Jā, skandināvi ļoti aizsargā savu arhitektūras tirgu, bet tas ir novedis pie tā, ka viņu arhitektūras valoda un izteiksme ir ļoti skaidri definēta un tāpēc arī vienveidīga. Skats no cita redzesleņķa zviedriem ir interesants, un tāpēc mūsu piedāvājums izstādes arhitektūrai viņiem šķita tik pievilcīgs.
N. P. Tas, kas pašlaik notiek Zviedrijas Arhitektūras un dizaina centrā ArkDes, ir maza revolūcija. Pirms dažiem gadiem par centra direktoru kļuva brits Kjerans Longs. Viņš par izstāžu kuratoru uzaicināja Džeimsu Teiloru-Fosteru, kurš arī zviedru arhitektu vidē ir autsaiders. Bija vajadzīgs laiks, kamēr zviedru sabiedrība akceptēja viņu darbību, ka tā ir laikmetīga, spēj atbildēt uz globāliem jautājumiem un atgriež zviedru arhitektūru laikmetīgās arhitektūras vidē.
K. B. Zviedru arhitekti paši ir noguruši no viņu arhitektūrā valdošās vienveidības. Viņi meklē jaunu elpu. ArkDes darbība ir labs piemērs, kā viena institūcija var mainīt visas valsts arhitektūras vidi un tās ierasto gaitu, kā lietas notiek.
N. P. ArkDes izstāžu telpa Boxen ir labs paraugs, kas varētu noderēt arī citiem lieliem un mazliet inertiem muzejiem, kā izveidot eksperimentālu izstāžu telpu un savu darbību padarīt intensīvāku.
D. S. ArkDes pastāvīgā ekspozīcija ir diezgan tradicionāli veidots pārskats par Zviedrijas arhitektūru, savukārt telpā Boxen notiek izstādes par muzejam neierastām tēmām. Tur tiek izmēģināti jauni izstāžu formāti. Boxen izstādes parasti notiek īsāku laiku, un to izveidei atvēlēts neliels budžets, lai varētu operatīvi mainīt un izmēģināt dažādas lietas. Izstāžu kurators cenšas piedāvāt dažādas aktuālas tēmas. ASMR man liekas ļoti aktuāla tēma, ko slimība Covid-19 ir padarījusi vēl svarīgāku.
Jūsu veidotais izstādes iekārtojums ir balstīts uz taktilām sajūtām. Kā tas darbosies jaunajā situācijā, kad tagad izstāde būs atvērta apmeklētājiem, bet ir jāievēro distance un visam ir jābūt viegli dezinficējamam?
N. P. Mūsuprāt, arhitektu uzdevums ir nepieļaut, ka Covid-19 izraisītā krīze radītu starp cilvēkiem vēl lielāku atsvešinātību, ka tagad cilvēki baidīsies atrasties cits cita tuvumā, baidīsies no fiziska kontakta. Arhitektiem ir jādara viss, lai publisko telpu padarītu labāku, lai dotu cilvēkiem iespēju pulcēties. Epidēmijas apstākļos mēs nedrīkstam zaudēt savu kultūru un tās vērtības.
Slimība Covid-19 ir uzrādījusi arī vājās vietas mūsu pilsētplānošanā, pilsētu publiskajā telpā un dzīvesveidā. Pasaules lielajās pilsētās no tām iespējams aizbēgt tikai turīgākajiem, kuriem ir savas brīvdienu mājas laukos, bet pārējiem jāpaliek pilsētā arī krīzes apstākļos.
N. P. Es domāju, ka veiksmīga krīzes pārvarēšana vairāk ir atkarīga no cilvēku izpratnes par situācijas nopietnību. Tā dažādās kultūrās ir atšķirīga. Āzijai bija pieredze ar putnu gripu. Tur cilvēki bija daudz labāk gatavi reaģēt uz Covid-19, lai gan Āzijā ir mazāk iespēju norobežoties un distancēties nekā Eiropā. Viņi dzīvo daudz ciešāk un blīvāk. Taču Singapūra ar vīrusu tiek galā superefektīvi. Arī Austrijā cilvēki ļoti nopietni izturas pret jauno situāciju. Vīnes kafejnīcas atkal ir atvērtas, un viesmīļi lieto futūristiska izskata sejas aizsargus. Starp kafejnīcu galdiņiem ir organiskā stikla plāksnes. Ceru, ka ar laiku šie jaunievedumi pazudīs.
K. B. Šajā laikā cilvēki vairāk uzmanības pievērš savai tuvākajai apkārtnei, kur viņi dzīvo, kas tuvumā ir pieejams. Kad Parīzē varēja pārvietoties tikai viena kilometra robežās, draugi, kas tur dzīvo, teica, ka viņi tagad pazīst katru bruģakmeni savas mājas tuvumā. Cīrihē ir daudz parku un zaļo teritoriju, kas uzturēšanos pilsētā arī krīzes laikā padara patīkamāku. Ir jāpievērš uzmanība tam, cik svarīga arī Rīgā ir zaļa publiskā telpa, piemēram, Marsa parks, tāpēc protesti pret parka iznīcināšanu ir ļoti nozīmīgi. Tagad zaļa publiskā telpa ir vajadzīgāka vēl vairāk nekā agrāk. Ir svarīgi, lai tā būtu māju tuvumā, kur cilvēkiem iziet ārā pēc astoņu stundu darbadienas dažādās Zoom sapulcēs.
D. S. Ceru, ka pēc krīzes publiskās ārtelpas nozīmība tiks apzināta un vairāk novērtēta. Mēs, arhitekti, to zinām, bet ceru, ka to sapratīs arī pārējā sabiedrība.
Krīze uzrādīja arī nepieciešamību pēc privātās ārtelpas, kaut vai lai tā būtu tikai lodžija vai balkons.
N. P. Jā. Domāju, ka cilvēki, kuri tagad meklē jaunu dzīvesvietu, tam pievērsīs uzmanību un paturēs prātā, vai tur būs ērti dzīvot arī šādos izolācijas apstākļos. Arī plānojot un ceļot jaunas ēkas, iespējamu epidēmiju scenāriji tiks ņemti vērā – kādas iespējas būs cilvēkiem iziet ārā, būt sabiedriskā telpā, taču ievērot distanci. Vienīgi visas lietas ātri aizmirstas, tāpēc es baidos pārvērtēt krīzes ietekmi uz nākotnes arhitektūru.
Jūs piederat pie tā sauktās krīzes paaudzes, kas sāka strādāt 2008. gada globālās ekonomiskās krīzes laikā.
D. S. Šveices arhitektu biroja Hosoya Schaefer Architects dibinātājs Markuss Šēfers teica, ka mums tagad ir īstais laiks veidot savu biroju. Pēc viņa domām, visi biroji, kas darbību sākuši krīzes apstākļos, pēc tam ir veiksmīgi attīstījušies. Viņš ciena to paveikto. Krīzes laikā ir mazāk darba, bet vairāk laika izsvērt, ko un kāpēc darīt. Ekonomiskā uzplaukuma brīžos ir jāstrādā un nav laika pārdomām.
N. P. Mūsu biroja idejiskais sākums ir kopīgais darbs Baltijas paviljona veidošanā Venēcijas biennālē. Tā pieredze mums ir devusi idejas turpmākajam darbam. Jau sākotnēji mūsu mērķis nebija veidot arhitektu biroju, uz kuru atnāk pasūtītājs pēc ēkas projekta, un mēs to vienkārši uzzīmējam. Lielākoties pasūtītāji nojauš, bet precīzi nezina, kas viņiem būtu nepieciešams. Viņš atnāk pie mums, un mēs palīdzam izdomāt un noformulēt šo vajadzību.
Arhitektūra nekad nav bijusi mehānisks process. Mēs visu laiku meklējam savienojumus un pārklājuma vietas starp telpiskiem risinājumiem, tehnoloģijām, dabu un laikmetīgo kultūru. Esmu pasniedzējs Vīnes Lietišķās mākslas universitātē. Viena mana studente strādā ar ekotoniem. Tās ir ekosistēmu saskares joslas, kurā viena ekosistēma pāriet otrā. Ekotoni ir Ēter darbības lauks.
Jums visiem ir veiksmīga karjera ārzemēs un iespēja tur strādāt un īstenot lielus projektus, bet tomēr esat nodibinājuši biroju šeit Rīgā.
D. S. Ēter ir ne tikai birojs Rīgā, bet tie esam mēs trīs. Visas idejas radām kopā, un sadarbība ir mūsu spēks. Radīt kopā ir sensitīva lieta, kas ir jāizkopj gadiem. Mēs esam draugi jau sen. Piedzīvojām, kā katrs studējis, izgājis cauri dažādiem posmiem. Niklāvs studēja Arhitektūras asociācijā Londonā, Kārlis – Cīrihes Tehniskajā universitātē. Tās ir ļoti dažādas skolas, bet katra ar savu spēcīgu raksturu.
K. B. Mēs esam reizē gan ļoti atšķirīgi, gan līdzīgi. Katram no mums ir savas superspējas. Esam atraduši veidu, kā varam šīs superspējas cits citā aktivizēt. Manuprāt, arhitektūras radīšanas nākotnes modelis ir kolektīvs darbs. Ir miris veids, kad arhitektūru rada viens ģēnijs. Mūsdienās ir jādomā par jaunām tēmām, piemēram, ASMR, jaunām problēmām, kā Covid-19. Mums ir jāreaģē uz to visu, un to arhitekts viens pats nevar izdarīt.
N. P. Strādāt trijatā ir liela bauda. Mums katram ir pieredze, kā ir strādāt lielā birojā, un mēs esam tur daudz ko iemācījušies. Laiks, kad ir fizisks spēks to visu likt lietā, nav bezgalīgs. Ar gadiem ir arvien grūtāk palikt elastīgam un veikt dažādas akrobātiskas darbības. Pašlaik esam labā formā, un tas ir jāizmanto. Mums ir zināšanu bāze un kapacitāte darbam.
Kopš Baltijas paviljona veidošanas esam apsēsti ar Baltijas reģionu. Domājot arī par saviem projektiem studijā Ēter, vienmēr atgriežamies pie Baltijas idejas. Pasaulē Baltijas reģions ir nedefinēta, pelēkā zona, kas, mūsuprāt, ir lieliska izdevība. Šeit ir viegli strādāt, jo dažādi speciālisti ir rokas stiepiena attālumā. Vari aprunāties ar matemātiķi Andri Ambaini un tepat Ganību dambī ar UV printeri izdrukāt milzīgu aizkaru izstādes iekārtojumam Britu karaliskajā arhitektu institūtā Londonā. Tā mēs strādājam – izmantojam iespējas, kas ir spēcīgas un pieejamas šeit, un liekam tās lietā arī starptautiskos projektos.
Pasaule nemanot ir mainījusies. 2018. gada Venēcijas arhitektūras biennālē iepazināmies ar hiphopa mākslinieka Kanjes Vesta bijušo radošo direktoru Vērdžilu Ablo, un viņš it kā starp citu teica, ka tikko pabeidzis kaut ko projektēt lietotnē WhatsApp. Mums tas šķita interesanti, jo mēs kaut ko tādu nebijām darījuši. Tagad projektēšana WhatsApp ir mūsu ikdiena.
D. S. Jā, mūsu projektu galvenās koncepcijas top, skicējot telefonā, un to visu pārsūtām cits citam.
2008. gada krīzes paaudze ir pieradusi veidot nelielus projektus – instalācijas, paviljonus, izstāžu arhitektūru.
D. S. Mēs projektus nevērtējam pēc lieluma. Mums būtiska ir projekta jēga un cilvēki, ar kuriem kopā strādājam. Jēgu mēs varam atrast gan privātmājas projektā, gan konferences organizēšanā. Mums ir svarīgi Latvijā attīstīt arhitektūras diskusiju kultūru, tāpēc es piedalījos konferences Migrācijas arhitektūra rīkošanā 2019. gadā un tāpēc iesaistāmies arhitektūras skolas veidošanā Latvijas Mākslas akadēmijā.
N. P. Mēs neveidojam tikai mazus projektus. Izstāžu arhitektūras projekti ir ļoti intensīvi, un ir jāiekļaujas ļoti ierobežotā budžetā. Tā mēs trenējam intelektuālo kapacitāti. Šie projekti ir mūsu darba redzamākā daļa, reakcija uz notiekošo sabiedrībā ar taustāmu rezultātu īsā laikā. Taču paralēli notiek nopietns un pakāpenisks darbs pie lieliem projektiem, piemēram, sadarbībā ar Viesturu Celmiņu pie pilsētu un teritoriju nākotnes stratēģijām. Izstāžu ekspozīcijās aizsākam tēmas, kuras vēlāk attīstām lielākā mērogā.
Mēs katram projektam veidojam starptautisku ekspertu komandu, kurā nav tikai arhitekti. Speciālisti no citām jomām mūsu projektam var dot kaut ko īpašu un negaidītu. Nīderlandiešu arhitekta Rema Kolhāsa birojam OMA ir sava teorētiskā bāze AMO. Mēs ejam soli tālāk un domātavu nenodalām kā atsevišķu biroja daļu, bet integrējam to kopējā studijas darbā.
Sadarbībā ar Ernesta Berņa un Oļega Fiļa labdarības fondu
