Rituma Ivanova personālizstāde Sapņotāji. Rīgas galerija, līdz 3.maijam
Ivanovs pieder tiem gleznotājiem, kas izpelnās gan atzinību par spilgti individuālu, izkoptu rokrakstu, gan klusākus vai skaļākus spriedumus par mākslas pārvēršanu amatnieciskā biznesa projektā. Laikam jāatceras vecais teiciens, ka trūkumi ir labo īpašību turpinājums.
Gan popkultūras dīvu, gan anonīmu meiteņu, arī erotisko žurnālu tēlu filtrējums caur vertikālo svītriņu rastru tika eksponēts jau virknē agrāko izstāžu (Apskatāms!, 2005; Optiskā difūzija, 2004; Erotiskā filma, 2002). No fotoreālisma, popārta un opārta "izejmateriāliem" Ivanovs izveidojis tādu kā pastarpinošā ekrāna tehnoloģiju - no attāluma tēli ir uzskatāmi tverami un šķietami objektīvi reāli, bet tuvplānā tie izirst neskaitāmu smalku triepieniņu struktūrā, svārstoties starp gleznu kā "logu" uz realitāti un mākslīgi radītu paša autora iztēles un darinājuma "audumu". Šīs pretrunas apzināta apspēle arī uztverama kā svarīgākais un rosinošākais Ivanova glezniecības magnēts. Pārējais lielākoties ietilpst tematisku variāciju nozarē.
Šoreiz autors savas grandiozo izmēru gleznas veido uz kino kadru substrāta, rādot portretus un figūru tuvplānus īsi pirms vai pēc pamošanās, vai arī tādā kā nomoda sapņu stāvoklī. Tēlos var atpazīt dažādas slavenības, piemēram, Bjorku (Čukstus, 2007-2008) vai Džoniju Depu (Absints un dūmi, 2007-2008). Kadru un aktieru identificēšana būtu interesants sportiņš kino vēstures ekspertiem. Redzamo neņemos precīzāk atšifrēt, atliek tikai varbūtēji minēt arī Brižitu Bardo, Katrīnu Hepbernu, Ingridu Bergmani un droši vien vēl citus Holivudas pagātnes spīdekļus. Skatītājs tiek provocēts parakņāties reiz redzētu vai tikai aprakstītu filmu nospiedumos savā atmiņā un vienlaikus piepūlēt redzi, jo attēls svītrveida triepienu dēļ ir tradicionāli paplūdis - kā slikti noregulētā televizorā vai vecā kinolentē. Kolorīts ir gandrīz monohroms un pietuvināts melnbalta kadra estētikai, tikai nedaudz interpretējot silti vēso toņu attiecības.
Sapņi dod materiālu kino, kino dod sapņus dzīvei - tāda jauka savstarpējas mijiedarbes shēma parādās gleznotāja komentārā par savu šī brīža aktuālo pēdējo divu gadu darba tēmu. Simulējot apturētus kino kadrus, glezniecība diez vai var pretendēt uz sevišķu radošu pienesumu šodienas kontekstā, tomēr lieku reizi apliecina medija specifikas robežu testēšanu un aizrautību ar rastra efektiem.