Tāds apzīmējums kā latviešu tekstilmākslas ikona" var atgādināt skaļu, patukšu frāzi, taču, runājot par Edīti Pauls-Vīgneri (1939–2025), tā ir jālieto teju neizbēgami. Arī bez socioloģiskiem datiem var ticami apgalvot, ka viņas vārds ir starp pazīstamākajiem nozares māksliniekiem visplašākajās aprindās. Gandrīz maģiska spēja piesaistīt uzmanību (to nešaubīgi ir veicinājis arī mākslinieces brālis komponists Raimonds Pauls, kura mūzika skanējusi arī kupli apmeklētajās māsas izstādēs) saliedējas ar novatoriskiem, robežas pārkāpjošiem meklējumiem un atradumiem. Tie ir provocējuši salīdzināt Edīti Pauls-Vīgneri gan ar polieti Magdalēnu Abakanoviču, gan amerikānieti Šīlu Hiksu, un piederība zināmam nacionālajam kanonam jeb zelta fondam ir nenoliedzami radniecīga. Tomēr netrūkst arī atšķirību, kā Abakanovičas vairāk skulpturālā tendence un krāsu redukcija vai Hiksas abstraktākais rokraksts, savukārt Pauls-Vīgnere daudz konsekventāk interpretējusi klasisko gobelēna tehniku, kas papildināta ar liniem, sizalu, zīdu, pērlītēm, metalizētiem diegiem un citiem vizuāli un taktili košiem, pievilcīgiem materiāliem.
Arvien košāka izpausme
1962. gadā māksliniece ir beigusi Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Modes dizaina nodaļu, 1968. gadā – Latvijas Mākslas akadēmijas Tekstilmākslas nodaļu. Kopš 1967. gada piedalījusies neskaitāmās izstādēs Latvijā un ārvalstīs. Vēl studiju laikā (1966) tapušajā gobelēnā Pašportrets skatām trauslu, vertikalizētu, brūngani pastelīgos toņos izaustu meiteni ar mandeļveida formas seju, visu darbu caurvij delikāts, teju jūgendisks līniju ritms.
Edīte Pauls-Vīgnere. Kosmoss. 1969. Gobelēns. Vilna, lini, jaukta tehnika. DMDM kolekcija. Publicitātes foto
Lai gan figurāli motīvi nezūd arī turpmākajās desmitgadēs (piemēram, Harmonija (1989), kas savieno džezu, klasisko mūziku un baletu īstenībā neiespējamā koptelpā), darbi, kas tiešāk atbilst figurālas kompozīcijas terminam (Draudzenes, 1969; Draudzības ugunskurs, 1971; u. c.), paliek piederīgi vairāk jaunrades sākumposmam. Tie sasaucas ar Edītes Pauls-Vīgneres pasniedzēja un latviešu tekstilmākslas patriarha Rūdolfa Heimrāta mākslu un pastarpināti – arī ar vēlo viduslaiku un agrās renesanses tūkstošziedu gobelēnu tradīciju. Taču turpmākais tekstila atklāšanas ceļš ir vedis pie arvien košākām, faktūrās bagātākām un telpiskākām izpausmēm. 60. gadu beigās aktuālās kosmosa iekarošanas atbalsis jau pārtop būtībā abstraktās kompozīcijās ar izteiksmīgiem bārkšu ielaidumiem (NLO, 1968; Starts, 1969; Kosmoss, 1969). Sava loma noteikti bijusi tekstilmākslas dekoratīvajai šķautnei, pieļaujot lietas, ko toreizējā situācijā nedrīkstēja darīt ar krāsām uz audekla, lai neizpelnītos formālisma birku.
Edīte Pauls-Vīgnere. Raža. 1972. Gobelēns. Vilna, lini, metāliskie diegi, jaukta tehnika. DMDM kolekcija. Foto – Didzis Grodzs
Telpiskie eksperimenti
Tekstilmākslas izvēršanās savdabīgās protoinstalācijās, savietojot divdimensionālus gobelēnus, paklājveida objektus un telpā iekarināmus veidojumus, skatāma Edītes Pauls-Vīgneres darbos Ceļojuma piezīmes (1974), Kafijas kantāte (1976), Visums (1978) un citos. Gobelēna pāraugšana skulpturālā objektā, ko kritiķis un dizaina teorētiķis Herberts Dubins savos 70. gadu rakstos dēvēja par tekstilplastiku un skaidroja ar mākslu sintēzes terminu, izteiksmīgi atklājas arī mākslinieces kvadrātveida Pūķīšos no grupas Svētki (1977), Sikspārņu (1979) ciklā – neregulāru formu tekstilijās ar radiāli izvietotiem kociņiem – vai krēslu sērijā Ainava (1979, kopā ar Jāni Poļaku) ar atzveltnēs iestrādātiem gobelēniem.
Nosaukums reizēm ir darbojies kā zināms leģitimācijas instruments, piemēram, Mūži (1972), kas attēlo vecus kokus, un Lējums (1975), kas ilustrē tērauda kausēšanu, taču, nelasot nosaukumus, var baudīt abstraktu formu mijiedarbi un dažnedažādu aukliņu, bārkšu, pušķu, izciļņu un iedobumu saspēles. Šķiet, ka tieši 70. gadiem ir raksturīgs telpisku meklējumu pacēlums, savukārt 80.–90. gados ir vērojama zināma atgriešanās pie divdimensionāliem stāstiem, kuros tāpat netrūkst košuma un taktilu faktūru ielaidumu (Prāga; Trešā paaudze, abi 1985; cikls Saudzēsim dabu!, 1986; cikls Litene, 1989; u. c.), reizēm tuvojoties arī postmodernai kolāžai (Pagātni meklējot, 1999–2000; u. c.)
Zudušie un efemerie darbi
Māksliniece ir veidojusi arī sabiedrisko interjeru noformējumu, kas līdz ar laikmetu maiņu neatgriezeniski zudis, kā viesnīcas Daugava bārs (1972), restorāna Jūras pērle bārs (1980) un Jaunķemeru sanatorijas bārs (1983), ieskaitot lielformāta zemūdens radību transformējumus tekstila tehnikās. Nav noslēpums, ka tekstilmāksla ir fiziski smaga un finansiāli ietilpīga nozare, un līdz ar padomju perioda pasūtījumu izsīkumu daudzi tekstilmākslinieki sāka pievērsties vieglākām, spontānākām un individuālai pašizpausmei piemērotākām tehnikām. Edītes Pauls-Vīgneres gadījumā par to vēsta jau telpiskā tekstilija Invāzija (1991) ar Latvijas siluetu centrā – veidota no auklām, kas notītas ar dzijām, papildināta ar dzīvnieku mulāžām un ažūriem stiepļu veidojumiem. Pēc neatkarības atgūšanas māksliniece arvien lielākā mērā darbojās ar aplikatīvām tekstila kolāžām, mežģīņu lietojumu, kā arī veidoja krāšņas galvassegas – koronetes –, kas atsauc atmiņā modes studijas viņas mākslas izglītības pašā sākumā.
Edīte Pauls-Vīgnere. Pūķīši no grupas Svētki. 1977. DMDM kolekcija. Publicitātes foto
Sakarā ar mākslinieces astoņdesmit gadu jubilejas izstādi Kafijas kantāte (2019– 2020) tika izdots apjomīgs katalogs (Edīte Pauls-Vīgnere: Gobelēni: Tapestries, sast. Velta Raudzepa, Rīga: Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, 2019), kurā par tā galveno varoni izsakās līdzgaitnieki, pētnieki un pati Edīte Pauls-Vīgnere. Uz aizmugures vāka tiek citēts mākslinieces teiktais: "Ideju man nekad nav trūcis, īpaši jau tagad, kad laika atliek aizvien mazāk un tas iztek ātri." Laiks ir iztecējis, bet paliek grāmatas un dokumentālas filmas, kā arī liels darbu krājums Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā (DMDM) Rīgā. Mākslinieces tekstilijas ir atrodamas Latvijas Mākslinieku savienības muzejā, Rundāles pils muzejā un vairākās ārvalstu kolekcijās.
Zināšanu un iespaidu atjaunošanu klātbūtnes kontaktā ar pašiem mākslas darbiem piedāvā māksliniecei veltīta piemiņas izstāde, kas ir aplūkojama Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā.
Piemiņas izstāde
Edīte Pauls-Vīgnere
DMDM līdz 30.III