Pirms 25 gadiem, 1990. gada februāra sākumā, izstāžu zālē Latvija, vietā, kurā tagad pēc viesnīcas pārbūves darbojas spēļu zāle, tika atklāta pēc Pētera Bankovska iniciatīvas tapusī izstāde Latvija – XX gadsimta kūlenis. 1940–1990. Toreiz Kristaps Ģelzis katram darbam – tos bija veidojuši 12 mākslinieku – iekārtoja atsevišķu nodalījumu. Viņš arī maketēja katalogu un izstādīja instalāciju Veļas diena.
Kurš mazgās veļu?
Nosaukums paredz sauli un vēju. Tīrību un svaigumu. Kaut ko tādu kā Leo Svempa jaunības gleznā Dārzā, kurā jūnija spirgtajos zaļumos grimst baltie audekla gabali un starp tiem izceļas drēbes trīs pamatkrāsās – sarkanā, dzeltenā, zilā. Skaisti bez gala.
Veļas dienas izvēršas pavedinoši Rīgas kinostudijas zelta filmā Pie bagātās kundzes. Tās režisors Leonīds Leimanis vešerienes meitā aiz šķiriskā piesitiena paslēpj erotisku magnētu. Kā atsaucoties uz senmāšu vērojumu – ja meita ar rokām spēj izgriezt slapju palagu sausu, viņa ir gatava iziet pie vīra, ir iestājies dzimumbriedums!
Sociālisms šajā feministiskajā gājienā ievieš pārmaiņas. Atceroties bērnību, Gundars Āboliņš režisora Alvja Hermaņa izrādē Tēvi nospēlē reālistisku epizodi, kurā viņa tēvs aktieris Tālivaldis Āboliņš, izmeties maikā, ar kortelīti pie kājas, uz viļņotā dēļa berž veļu. Pa priekšu balto, pēc tam krāsaino. Sievai nebūt nebija jābūt aktrisei, lai mīlošs vīrs uzņemtos smagās rūpes! Diena tad pārtapa par nakti, jo Rīgas centra augšējo stāvu dzīvokļos ūdens bija tikai tad, kad apakšējo stāvu iemītnieki jau bija devušies pie miera. Dienā nebija spiediena.
Režisore Māra Ķimele, 2009. gadā atkārtoti pievēršoties Aleksandra Volodina lugai Pieci vakari, saspiež politisko atkusni, kad pēc Staļina nāves no Sibīrijas sāka atgriezties ieslodzītie, un Gunas Zariņas varones emocionālās kušanas temperatūru vienā scēniskā metaforā: veļa, ienesta no ziemas spelgoņas siltā telpā, vēl kādu laiku saglabā ledainu stīvumu.
Kurss uz scenogrāfiju
Kino un teātra pieminēšana Kristapa Ģelža gadījumā nav nejauša. Kristaps Ģelzis pats ir izteicies par instalācijas saistību ar spēles mākslu. "Manuprāt, instalācija ir darbs telpā, kurš sastāv no vairākiem elementiem. Būtiskais ir tas, ka visiem šiem elementiem, tāpat kā scenogrāfijai, ir jāiedarbojas uz skatītāju," viņš stāsta mākslas zinātniecei Tatjanai Sutai žurnālā Māksla (1993).
Kristaps Ģelzis ir dzimis arhitekta Modra Ģelža un Nacionālā teātra aktrises Ilgas Hincenbergas ģimenē kā otrais dēls. Vecākais brālis Andrejs seko tēva pēdās un kļūst par arhitektu, savukārt Kristaps, atsities mātē, domā par scenogrāfiju. Tomēr LPSR Valsts mākslas akadēmijā scenogrāfijas specialitāte ir iekļauta Glezniecības nodaļā. Pēc Kristapa Ģelža domām, viņa Rīgas 50. vidusskolā apgūtā labā angļu valoda nevar konkurēt ar Rozentāla Mākslas vidusskolas absolventu gleznošanas prasmi. Mākslinieks Juris Petraškevičs Kristapu sagatavo Grafikas nodaļai. (Pēc vairākiem gadiem, kad Grafikas nodaļas pasniedzēju sastāvs tiek atjaunots, Ģelzis iesaka Guntaram Sietiņam uzaicināt Petraškeviču kā lielisku pedagogu.) Mākslas akadēmiju Ģelzis pabeidz 1986. gadā ar ofortu cikliem.
Iegūtā izglītība ļauj darboties ilustrācijā un estampā – uz devītā viļņa ir sietspiede –, kā arī poligrāfijā. Kristaps Ģelzis kļūst par vienu no žurnāla Avots veidotājiem. Viņa darinātajos žurnāla vākos parādās mākslinieka radošā laboratorija. 1990. gada 3. numurā redzama variācija par Veļas dienas tēmu – augšpēdus apgriezta Engra glezna Avots ar sievietes figūru, kas paceltajās rokās tur krūku, un izžauts drēbes gabals. It kā formāla spēle… Bet tad kādā brīdī sievieti aizstāj vīrietis, un darbā ieplūst saturs!
Aicinājums strādāt ar telpu nepaliek novārtā. 1985. gadā, kad Maskavā notiek XII Pasaules studentu un jaunatnes festivāls, Kristaps Ģelzis kopā ar studiju biedru scenogrāfu Induli Gailānu iesaistās Latvijas paviljona noformēšanā, veidojot muzicējošu figūru siluetus kā veltījumu Leona Paegles dzejai. Telpiskā domāšana ļauj Ģelzim būt līdzdalīgam ne tikai kā autoram nozīmīgos notikumos, piemēram, izstādē Rīga – latviešu avangards Austrumberlīnē (pēc tam Ķīlē un Brēmenē) 1988. gadā. Viņam paveras izdevība iekārtot glezniecības izstādes, kas arī pieder pie atmodas laika spožākajām parādībām Latvijas kultūrā: Posttradicionālisms Maskavā (1988) un Eduarda Nahamkina galerijā Ņujorkā (1989). Toreiz, braucot pāri kādam tiltam, klaida dzejnieks un gleznotājs Voldemārs Avens ierosinājis, lai katrs kaut ko vēlas. Gleznotāja Aija Zariņa atceras Kristapa Ģelža vēlēšanos: "Lai Latvija būtu brīva!"
Veltījums dzejniekam
Izstādes Latvija – XX gadsimta kūlenis. 1940–1990 skiču katalogam vajadzēja sekot grāmatai. Kā laikrakstā Literatūra un Māksla 1990. gada 17. februārī sola Pēteris Bankovskis, tajā paredzēta Gundegas Repšes apcere par "trīsdesmitgadnieku tēlainās plastiskās saceres sakarībām" un Klāva Elsberga teksts. Tobrīd tā ir vienīgā netiešā norāde, ka Kristapa Ģelža Veļas diena ir veltījums dzejniekam, savas paaudzes poētiskajam līderim un kolēģim. Ģelža darbā tiešas politiskās atribūtikas nav, tāpat kā nav mākslinieka vēlāk tik iecienītās ironijas. Tajā laikā vēl tika lietota t. s. Ēzopa valoda – simboliski, metaforiski mājieni. Kā rakstījis Guntis Berelis, "īstenībā tas ir viens no Elsberga – un arī astoņdesmito gadu poētu ģenerācijas – poētikas stūrakmeņiem: radīt metaforas, kas būtu mulsinošas vai negaidīti žilbinošas un kuru pēkšņi uzšķiltajā gaismā viss izskatītos citādāk".
Kristapa Ģelža darbs kļuva par Kūleņa spēcīgāko Ēzopa valodas izpausmi, kas paredzēja zināšanas, kā Korāna teksta lasīšana paredz teksta zināšanu no galvas. Tomēr mūsdienās nepieciešams atgādināt mākslas darba tapšanas fonu. 1987. gadā sabiedrībā šoku bija izraisījusi ziņa par Klāva Elsberga nāvi. Viņa laikabiedri joprojām netic oficiālajai versijai, ka Elsbergs vienkārši izkritis pa logu Rakstnieku jaunrades namā Dubultos. Viņi uzskata, ka tā bijusi slepkavība ar politisku raksturu.
Paaudzes sakarības
Darbā Veļas diena Kristaps Ģelzis telpu iežogo ar stiklu. Uz tā projicējas logs ar skaidām kā norāde uz trausla objekta transportēšanas iespējām un kaila jauna vīrieša figūra, apgriezta kājām gaisā. Elektroniskais pulkstenis skaita sekundes. Uz biezas auklas žūst pelēki svina manteļi. Zem centrālā, lielākā manteļa uz taburetes nolikta skārda vannīte jeb taziks. Tagad, raugoties fotogrāfijā, šķiet, ka no manteļa, atsitoties pret vannītes bleķa dibenu, tikšķ asins piles. Lai gan pēc ieceres tazikā būtu jāvārās ūdenim un metālam, saskaroties ar tvaikiem, jāsāk rūsēt. Tomēr izstādes laikā nekas nemainās. Paliek efemera cilvēka projekcija – projekcijas atmiņa negrib glabāt – iepretim dzelžainai matērijai. Šis Kristapa Ģelža darbs kļuva par vienu no spēcīgākajām Kūleņa zīmēm.
Sarmīte Māliņa, kura arī piedalījās Kūlenī, atceras, ka gar sienām vēl esot bijuši izvietoti zari "kā liellopu barotavā". Patlaban instalācija pieder Latvijas Kultūras ministrijai un ir iekļauta Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja krājumā. Tā glabājas Kristapa Ģelža pašrocīgi gatavotā instrumentu skapī un gaida savu renesansi.
Ir dreifējošs viedoklis, ka cilvēki dalās divās daļās: ir trauki, kas jāpiepilda, un ir lāpas, kas jāaizdedzina. Šķirstot Avotu, uzduros Andra Krieviņa fotogrāfijai no cikla Manu draugu draugs. Fotogrāfijā redzams cilvēks, kas vienā dvēseles mierā ieiet degošā mājā. Uzņēmumam varētu piedēvēt gadījuma raksturu, ja vien tas neizteiktu kādu kopīgu emocionālo stāstu "par paaudzes plastiskās saceres sakarībām". Tās izskan arī Klāva Elsberga dzejolī Lielā uguns:
Tikai liesmas; es neredzu vairs, kas deg.
Pārāk vēlu atskrējis
Pasaulē esmu.
Manis pēc. Varu baudīt šo skatu.
Ļaudis ar spaiņiem nespēj man pateikt, ko dzēš.
(Klāvs Elsbergs. pie sienas un Maigajā zemē/ J. Rambas priekšvārds. R.: Enigma, 1997)
Arī Kristapam Ģelzim ir darbs ar degošu cilvēku. Viņš ņipri soļo tumsā, dungojot Frenka Sinatras dziesmas melodiju New York, New York. Video Nekā personīga tapis izstādei Mūsdienu utopija (2001, Zuzānu ģimenes kolekcija). Filmēts kaskadieris, taču balss pieder Ģelzim. Tas varētu būt viņa metaforiskais portrets, tāds Uguns un nakts īsais kurss.