Arī es pats 2008. gadā, viesojoties ASV, uzzināju, ka Ohaijo štatā pašvaldībām paliek 2% no jebkuriem darījumiem ar nekustamo īpašumu (pirkšanas, pārdošanas, mantošanas). Par procentu lielumiem, protams, var diskutēt, bet būtu tikai godīgi, ja lielākā daļa no nodokļiem, kas saistīti ar nekustamo īpašumu, paliktu pašvaldībās.
Galu galā tie, kam pieder šie īpašumi, vēlas, lai tiem blakus būtu sakopti ceļi, lai būtu pievilktas komunikācijas un lai arī vide, kurā šie cilvēki dzīvo, būtu nodrošināta ar mūsdienīgām kultūras, sporta un atpūtas iespējām.
Pašvaldība galu galā ir vistuvāk iedzīvotājam, un viņi savas vajadzības parasti nāk risināt uz pašvaldību. No tās nodokļu bāzes, ar kuru pašvaldībai ir bijis jāsaimnieko līdz šim, iznāk tikai „ielāpi” uz ielām un māju jumtiem. Attīstībai ar to nepietiek.
Līdz šim dažai pašvaldībai paveicās, ka tās vadītājs bija ''īstās'' partijas biedrs, dažai bija iespēja paņemt attīstībai kredītus... Vēl dažus gadus būs pieejams ES finansējums, bet kā attīstība notiks pēc tam? Dīvaini, ka sliktajos padomju laikos visās apdzīvotajās vietās varēja uzcelt gan sporta centrus, gan kultūras namus, bet tagad mazajās pašvaldībās bieži vien nav pat tik daudz naudas, lai vecās būves kārtīgi izremontētu, kur nu vēl uzceltu jaunus.
Otra svarīga lieta, par kuru ir vērts aizdomāties, ir šāda. Turīgiem ļaudīm, manuprāt, ar NĪN vai cita nodokļa palīdzību būtu jāsāk dalīties ar sabiedrību, kurā viņi paši vēlas mierīgi un droši dzīvot. Valstij, protams, būtu jādara viss iespējamais, lai turīgi vai vismaz iztikuši kļūtu visi iedzīvotāji. Un labs dārznieks bagātina augsni, ja grib sagaidīt labu ražu. Uzskatu, ka ir jābūt turīgo ļaužu nodoklim, un tāpat kā valstī ir noteikts iztikas minimums, būtu jānosaka arī mūsu valsts attīstības līmenim atbilstošs ar nodokli neapliekams ''jumta minimums''.