augusta līdz 25. novembrim būs atvērta Venēcijas biennāles 13. starptautiskā arhitektūras izstāde, kuras ekspozīciju vadmotīvs Kopīgs pamats (Common Ground) ir izraudzīts, lai rosinātu dialogu par arhitektūru dažādos līmeņos. «Šajā izstādē milzīgā koncentrācijā un ārkārtīgi plašā areālā satiekas visas pasaules idejas - tiek demonstrēta valstiskā attieksme gan pret vides veidošanu, gan dabas aizsardzību un pilsētas plānošanu, gan ētiku un estētiku,» Kultūras Dienai teic Latvijas Arhitektu savienības (LAS) padomes priekšsēdētājs Andris Kronbergs - komisārs šā gada Latvijas ekspozīcijai Iekšējā brīvība. Rīgas iela Venēcijā. Tās autori ir radošā apvienība Other Side Studio, kuratore - mākslas zinātniece Ieva Kulakova, arhitekte - Līga Apine.Par kopīgām ambīcijāmVenēcijas biennāles starptautiskā arhitektūras izstāde notiek ik pēc diviem gadiem, pulcējot arhitektus un citu jomu pārstāvjus no visas pasaules centrālajā izstāžu telpā Arsenāls, valstu paviljonos Dārzos un citviet pilsētā.Starptautiskās arhitektūras izstādes direktors joprojām ir ilggadējais šī amata pildītājs Paolo Barata. Pēc vairākām izstāžu sērijām, kas ilustrējušas dažādas - socioloģiskas, urbānas, tehnoloģiskas - pieejas arhitektūras tēmām, biennāles rīkotāji jau otrreiz pēc kārtas lēmuši par labu praktizējoša arhitekta, nevis teorētiķu piesaistei starptautiskās arhitektūras izstādes kuratora amatam nolūkā, ka tiks demonstrēta liela interese par arhitektūru kā disciplīnu un aktualizēts jautājums par elementiem, no kā tā sastāv. Šogad par izstāžu idejisko vadītāju ir izvirzīts britu izcelsmes arhitekts Deivids Čiperfīlds. Viņa 1984. gadā dibinātā uzņēmuma David Chipperfield Architects biroji ar vairāk nekā 250 darbiniekiem atrodas Londonā, Milānā, Berlīnē un Šanhajā. Ir vairāku nozīmīgu arhitektūras balvu laureāts.63 projekti, kas būs skatāmi plašā starptautiskā izstādē centrālajā paviljonā, kā arī 55 nacionālie pieteikumi (pirmoreiz piedalās arī Angola, Kosovas Republika, Kuveita un Peru) tika pakļauti D. Čiperfīlda izvirzītajai tēmai Kopīgs pamats (Common Ground). Tādējādi kuratoram, pirmkārt, šķitis būtiski izsekot lietām, kas ir kopīgas visiem arhitektiem, piemēram, prakses nosacījumiem, dažādām ietekmēm, sabiedrībai, vēsturei un tendencēm, kas nosaka un kontekstualizē šīs jomas speciālistu darbu. Šis «kopīgais pamats» tiklab varot nozīmēt arī pilsētas telpu - zemi starp ēkām. «Es negribētu, lai arhitektūras tēma pazustu socioloģisku, psiholoģisku un māksliniecisku spekulāciju jūklī, tā vietā vajadzētu mēģināt veidot izpratni par konkrētu ieguldījumu, ko arhitektūra var dot, nosakot pilsētas kopīgo pamatu,» viņš teicis. Izraugoties dalībniekus izstādei centrālajā paviljonā, D. Čiperfīlds aicinājis ne vien iesniegt priekšlikumus, bet arī iesaistīt citus, ar kuriem viņi vēlētos sadarboties. Mērķis - pasvītrot dialogu kā biennāles būtisku daļu.Kopīgs pamats un Rīga 12:14Gada sākumā LAS izsludinātajā konkursā par Latvijas ekspozīcijas veidošanu piedalījās piecas komandas, no kurām žūrija - LAS, Kultūras ministrijas, Rīgas domes un Rīgas Tehniskās universitātes pārstāvji, kā arī mākslas ekspozīcijas autors Venēcijā pērn Kristaps Ģelzis - izraudzījās radošās apvienības Other Side Studio piedāvājumu. Blakus galvenajai tēmai latviešu arhitektiem bija uzdevums savā projektā attīstīt arī otru - Rīga 12:14 - saistībā ar mērķi starptautiski daudzināt Rīgas vārdu, jo 2014. gadā tā būs kultūras galvaspilsēta. «Izvēle bija par labu projektam Iekšējā brīvība. Rīgas iela Venēcijā tāpēc, ka komisija saskatīja zināmu vieglumu un asprātību risinājumā, kā arī pietiekami lielu atbilstību uzdevumam,» teic A. Kronbergs.Apvienību Other Side Studio pērnvasar izveidoja dažādu radošo jomu pārstāvji, lai piedalītos dizaina un arhitektūras konkursos un paralēli iesaistītos kultūras pasākumos. Tās sastāvā ir Helvijs Savickis, Kristaps Kleinbergs, Edgars Rožkalns, Austra Stupele un Aksels Bruks. Kopā ar arhitekti Līgu Apini un kuratori Ievu Kulakovu Venēcijas biennālei viņi veidos darbu, kura centrā ir arhitekta profesionālās atbildības jautājums - viņa iekšējā brīvība. Venēcijas biennāles lielajam katalogam sagatavotajā tekstā Latvijas pārstāvji raksta: «Arhitekta lielākā atbildība pašlaik ir nevis jaunrades, bet vides esošo iespēju atrašanas un sakārtošanas jomā. (..)Tagad viņam no zīmētāja jākļūst par sarunas vadītāju publiskajā telpā. Viņš nevar vairs tiešā veidā balstīties uz priekšgājēju pieredzi vai tradīciju, tā izvairoties no personīgās atbildības par pieņemtajiem lēmumiem.»Latvija ar savu ekspozīciju izies pilsētas ielās, tādējādi atrodot vietu sarunai. Apvienības pārstāvis H. Savickis Kultūras Dienai teic, ka šis būs aicinājums katram pašam meklēt kopējo pamatu, kas varētu būt katra indivīda iekšējā brīvība: «Pēc sarunas ar Diānu Čivli (Rīga 2014 biroja vadītāja - L. K.) mēs pietuvojāmies arī Rīga 2014 pamatdomai, kas vedina katru pašu meklēt savu Rīgu.»Spoguļsiena brīnišķīgā laukumāEkspozīcija - instalācija ar pulētām tērauda loksnēm izgatavotu spoguļsienu - sastāvēs no trim daļām. Pirmā daļa būs stāsti jeb atmiņas par Rīgu - mūsu dzimto pilsētu. Tērauda loksnēs tiks iegravētas detaļas no Rīgas centrālās ass - Brīvības ielas -, kas papildinātas ar aprakstiem katalogā un mājaslapā. Ekspozīcijas centrā - Rīgas Brīvības ielas kopskats. «Mēs sapratām, ka, esot dzimtajā vietā, ikvienam ir tiesības definēt to par centru, un šādā veidā perifērija ir jebkura cita vieta attiecībā pret šo iekšēji zināmo māju sajūtu,» teic I. Kulakova. «Tāpēc ekspozīcija stāstīs konkrētu rīdzinieku stāstus, atklājot viņu iekšējo brīvību.» Noslēdzošais posms būs pulēta tērauda portāls, kam izejot cauri apmeklētājs «pārtaps» par to, kas viņš bija pirms ienākšanas ekspozīcijā. Šajā daļā nebūs citu attēlu kā vienīgi reālās vides un apmeklētāja atspīdums. Brīvs no atmiņām un viedokļiem, tas atspoguļo tikai tīro realitāti, jūtīgi tai pielāgojoties, - vēstīts ekspozīcijas katalogā.Sākotnēji ekspozīcija bijusi iecerēta kā iela ielā, taču, saskaroties ar tehniskiem un birokrātiskiem šķēršļiem, nācies doties jaunos vietas meklējumos. «Uzmērījām dažādas vietas, naktīs skicējām un attīstījām ideju, «saritinot» ielu līdz brīvi stāvošam labirintam, ko iespējams novietot kādā laukumā vai skvērā,» stāsta arhitekte L. Apine. Venēcijas puse šādu variantu atbalstījusi un akceptējusi instalācijas novietojumu Svētā Cakārija laukumā, kas esot brīnišķīgi skaista vieta pašā Venēcijas centrā netālu no Svētā Marko laukuma. «Mēs uzskatām šo projekta pavērsienu par veiksmīgu,» teic arhitekte.Par Latvijas pārstāvniecībai Venēcijā piešķirto finansējumu I. Kulakova stāsta, ka pēc līguma parakstīšanas ar LAS projekta autori saņēmuši 28 tūkstošus latu. Tā esot summa, ko LAS ieguva no Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) programmas valstiski nozīmīgiem projektiem - uzņēmuma Latvijas valsts meži ziedojuma. Vēl pāris reižu VKKF konkursos piedalījušies paši, saņemot klāt 1200 latu izpētes braucienam un septiņus tūkstošus projekta realizācijai. Kuratore atzīst, ka tas nebūt nav pietiekami un pagaidām īsti nezinot, kā vispār izgrozīties. Kaut gan - ironiski - no pieredzes zināms, ka galu galā šī «izgrozīšanās» notiekot šā vai tā.Jākoncentrējas uz informācijas nodrošināšanu**Ilze Martinsone, Latvijas Arhitektūras muzeja vadītājaLai arī projekta Iekšējā brīvība. Rīgas iela Venēcijā autori savas idejas skaidrojumā būvē prāta konstrukciju, piesaucot tik fundamentālas un politkorekti angažētas lietas kā arhitekta sociālā atbildība, projektu drīzāk uztveru kā mākslas darbu – poētisku un tēlainu stāstu, kurā atlicināta suverēna vieta skatītāja uztverei un fantāzijai. Un tas, manuprāt, ir labi – lielākā daļa dalībnieku no gados bezgala jaunās autoru apvienības nav gājuši cauri arhitektiem tradicionālajai Rīgas Tehniskajai universitātei (daži pat ir topošie mākslinieki), aiz kam viņu spēja domāt plašāk un asociatīvi nav iekalta tehnisku nosacījumu važās. Un, ja uzdrošināmies skart slideno identitātes tēmu, klusināta, koncentrēta, iekšupvērsta poēzija ir bijis mūsu nācijas kultūras stiprais balsts – lai pieminam latviešu glezniecības virsotnes vai kādreiz slaveno kinodokumentālistu skolu. Autoru jaunība gan var viest bažas par spēju aizvilkt ideju līdz finišam, tikmēr kuratores Ievas Kulakovas krampis šai ziņā šķiet nodrošinājums.Pēteris Bajārs**, arhitektsIzstādītais darbs konceptuāli ļoti tieši atbild uz izstādes kuratora Deivida Čiperfīlda pieteikto tēmu Common Ground, kas ir sadarbība un dialogs starp kultūru, vēsturi un arhitektūru, kā arī uz viņa aicinājumu – akcentēt publisko telpu starp ēkām. Tajā atspoguļota arī Latvijas Arhitektu savienības konkursa prasība – saistīt darbu ar gaidāmajām Rīga 2014 norisēm. Darbs mazliet ir zaudējis, saskaroties ar birokrātiskiem šķēršļiem, kas nepieļāva tā uzstādīšanu šaurajās Venēcijas ielās, tomēr jāatzīst, ka autori ideju veiksmīgi adaptējuši arī jaunajai novietnei.
Ar pašu instalācijas objektu un domu spoguļot Brīvības ielas elementus uz Venēcijas ēku fasādēm viss ir lielākā vai mazākā kārtībā, tomēr šobrīd autoriem ir jākoncentrējas uz saturisko informāciju, kas atspoguļosies izstādes stendos, kā arī publicitātes aktivitātēm un nepieciešamās informācijas nodrošināšanu Venēcijas biennāles laikā, jo starp tik daudz valstīm un spēcīgiem pieteikumiem ir diezgan viegli palikt neievērotam un nepamanītam.
Latvijas pārstāvji Venēcijas biennāles starptautiskajā arhitektūras izstādē
2008 – mākslinieks Ēriks Božis un arhitekts Reinis Liepiņš, ekspozīcija Dustroom sadarbībā ar LU Cietvielu fizikas institūtu
2006 – Uģis Šēnbergs, Arhitekts un Vējiem līdzi, ekspozīcija Kauliņspēle pilsētā
2004 – dizaina firma Pieci ezeri (Holgers Elers, Ingūna Elere, Daina Vītoliņa, Gints Mālderis), ekspozīcija Kultūrvēsturiskās metamorfozes Baltijas jūras krastā
2002 – arhitekts Gunārs Birkerts, Gaismaspils projekts