Janvāra vidū Rīgā profesionālā vizītē Rīgā pēc Francijas institūta direktora Žila Bonviāla uzaicinājuma viesojās Mobilier national manufaktūru producēšanas departamenta direktore Marī Elēna Masē-Bersani. Viņa studējusi L’École du Louvre un Sorbonā un pašlaik paralēli administratīvajam darbam ir arī Mobilier national mūsdienu tekstiliju un paraugu kolekcijas kuratore.
Kāpina tempu
Pirmā lekcija notika Žila Bonviāla jaunā cikla Direktora viesis/viešņa ciklā, otra – Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā izstādē Septiņdesmitie. Skaistuma lietderība. Latvijas Francijas institūtā lekcija turpinājās vēl neformālajā daļā: sieviešu apbrīnas pilno acu pavadīta, kuratore izpleta pirkstus kā velkus un, aizņēmusies no apmeklētājas šalli, veikli tina ap pirkstiem kā diegu, demonstrējot franču senās aušanas tehnikas noslēpumus.
Egils Rozenbergs ir pirmais un vienīgais Baltijas valstu mākslinieks, kura divus darbus starptautiskajā konkursā Mobilier national žūrija izvēlējusies realizēt gobelēnu manufaktūrā Francijā – Parīzē un Bovē. Refleksijas – pārdomas 1 un Refleksijas – pārdomas 2 top divās vēsturiski slavenās gobelēnu aušanas manufaktūrās – La Manufacture des Gobelins (Parīzē, dibināta 1601. gadā, karaļa Anrī IV valdīšanas laikā) un La Manufacture de Beauvais (Bovē, dibināta 1664. gadā, karaļa Luija XIV valdīšanas laikā). Nākotnē abi pēc Egila Rozenberga metiem izaustie gobelēni būs Francijas īpašums, kas papildinās Mobilier national kolekciju un tiks izmantoti valsts prezentācijai. Šī kolekcija tiek veidota jau kopš XVII gadsimta. Tajā ir tādi vārdi, kā Pikaso, Šagāls, Korbizjē, Matiss, Miro, Orlāna, Boltanskis un daudzi citi.
2018. gadā Veltas Raudzepas iedvesmotajā Rīgas Starptautiskajā tekstilmākslas un šķiedras triennālē notiks īpaša Mobilier national veltīta izstāde. Izstāde atklās procesu – no skices, ļoti izsmalcinātās krāsošanas un aušanas līdz pat gala rezultātam. Plānots izstādīt arī patlaban Parīzē un Bovē austos Rozenberga darbus. "Šobrīd mēs kāpinām tempu. Audējas zina, ka darbiem ir jābūt gataviem nākamgad pavasarī," Masē-Bersani, kura ir atbildīga par 120 audēju darbu, ir pārliecināta, ka viss būs vislabākajā kārtībā.
Karalis gulēja savā gultā
Mobilier national ir sena Francijas iestāde, kuru XVII gadsimtā dibinājis karalis Anrī III . Var teikt, ka tā ir mēbeļu krātuve, noliktava. Savā laikā karaļiem bija vairākas rezidences, un tajās nebija pastāvīgu mēbeļu. Kad karalis izlēma, piemēram, no Versaļas doties uz Šamboru, attiecīgie dienesti iekrāva ratos mēbeles, tekstilijas, interjera priekšmetus un nākamajā pilī ieradās dažas dienas pirms karaļa. Tāpēc vārds "mobilier" nozīmē kaut ko, kas ir kustīgs, mobils. "Karalis vienmēr gulēja savā gultā," pasmejas Žils Bonviāls. "Pilis bija ļoti lielas, un tajās bija ļoti auksti. Sienas bija pelēkas un garlaicīgas, tur nebija televizoru. Vilnas tekstilijas pasargāja no vēja. Gobelēni bija kā komiksa senči, tajos izstāstīja veselu stāstu. Karalim bija tekstilijas, kas saglabājušās no tēva un vectēva, bet viņš gribēja radīt arī kaut ko savai gaumei atbilstošu. Viņš nepirka vis ārzemēs, bet izveidoja savas gobelēnu manufaktūras," vēsturisko kontekstu iezīmē kuratore.
Tā kā pārbraucienos daži priekšmeti pazuda vai tos nozaga, Luija XIV laikā pils pārvaldnieks izlēma ieviest ko līdzīgu reģistra grāmatai. Tajā atzīmēja, uz kurieni katrs priekšmets ir aizceļojis. Katram uzlika spiedogu un piešķīra inventāra numuru. Luija XIV laikā izveidotā institūcija nav mainījusies arī šodien. Tai ir tāda pati struktūra. Protams, ir dažādi izņēmumi gluži kā franču gramatikā. Mobilier national audēji ir auduši gan Dānijas karalienes pasūtītos gobelēnus, sākot no vikingu laikiem, beidzot ar mūsdienām, gan paklāju Karlas Bruni-Sarkozī sunītim. Privātpersonām mākslas darbi netiek pārdoti, bet, piemēram, Francijas vēstnieks Latvijā gan varētu Mobilier national direktoram rakstīt pieprasījumu ar vēlmi, lai Egila Rozenberga topošie gobelēni rotātu sienas tieši Francijas vēstniecībā Latvijā.
Mobilier national bauda pilnīgu valsts atbalstu jau gadsimtiem ilgi. Algas netika samazinātas arī krīzes laikā. Pretī tiek prasīta lojalitāte savam uzņēmumam.
"Sākt strādāt Mobilier national – tas ir kā iestāties klosterī – uz visu dzīvi," salīdzina Masē-Bersani.
Jauno ministru gaume
Fonda kolekciju veido aptuveni 200 000 priekšmetu, kas tapuši laikposmā no XVII gadsimta līdz pat šodienai. Mobilier national krājums parāda gobelēna un mēbeļu mākslas evolūciju plašā vēsturisko stilu un virzienu amplitūdā – šeit harmoniski sadzīvo kopā baroks, rokoko, neoklasicisms, romantisms, reālisms, impresionisms, simbolisms, fovisms, kubisms, futūrisms, modernisms, ekspresionisms, dadaisms, sirreālisms, abstrakcionisms un laikmetīgā māksla. Mobilier national pašreizējā misija ir saglabāt aušanas tradīcijas un reizē nodrošināt ar mēbelēm un interjera priekšmetiem no savām kolekcijām Francijas Republikas oficiālās ēkas – Elizejas pili Parīzē, premjerministra rezidenci Matiņonā, ministrijas un vēstniecības visā pasaulē. "Maijā notiks Francijas prezidenta vēlēšanas, daudzi priekšmeti atgriezīsies Mobilier national krātuvēs, un jaunie ministri izvēlēsies sev tīkamus priekšmetus. Mēs nodrošinām apriti. Mūsu kolekcijās esošie priekšmeti ir domāti, lai tos lietotu. Mēs neesam muzejs. 89,9% pie mums tapušo darbu ir radīti pēc mūsdienu mākslinieku skicēm," uzsver kuratore.
Mobilier national iezīme ir ārkārtīgi rūpīgs un skrupulozs sagatavošanās darbs. Tas var ilgt līdz pat trim mēnešiem. Pēc tam kad ir sākusies aušana, neko vairs nevar mainīt. Viens audējs noauž apmēram vienu divus kvadrātmetrus gadā. Mobilier national auž tikai lielas tekstilijas, dažas – pat 10 gadu. "Kas ir luksusa lieta mūsdienās? Laiks. Mēs visu laiku skrienam. Mums visiem ir telefoni. Ir grūti atrast piecas minūtes, lai veltītu sev. Visu laiku ir jāsaglabā ātrums, jābūt rentabliem. Varbūt tas ir vecmodīgi, bet mēs mēģinām atrast laiku. Tas zināmā mērā ir veids, kā pretoties ātrumam. Mūsu audējas velta savu laiku, līdz ar to iegulda dvēseli. Tas varbūt ir tieši tas, ko mēs meklējam šajā laikā, – dvēseliskumu," Marī Elēna Masē- Bersani atklāj Mobilier national filozofiju.
Tikai trīs stundas dienā
Mobilier national top arī īpašās Alansonas mežģīnes. To aušanas tehnika ir ierakstīta UNESCO nemateriālā mantojuma sarakstā. Patlaban Alansonas mežģīnes pasaulē prot darināt tikai astoņas audējas. Viņas strādā tikai trīs stundas dienā, citādi draudētu aklums. Mobilier national auž arī mežģīnes knipelēšanas tehnikā. Lai saražotu vienu kvadrātcentimetru mežģīņu, ir nepieciešamas septiņas stundas.
Krāsošana notiek tajā paša cehā, kas tika izveidots jau Luija XIV laikā. Mobilier national pērk tikai pamatizejvielas, paši krāso. Tiek izmantotas sintētiskās krāsas pēc senas metodes. Pamatā izmanto tikai trīs krāsas – dzelteno, sarkano un zilo. No šīm krāsām iegūst pārējo krāsu gammu – 14 400 toņu. Ja, strādājot pie kāda jauna projekta, katalogā nav iespējams atrast īsto krāsas niansi, rada jaunu, kuru pēc tam Tekstilmākslinieks Egils Rozenbergs 1601. gadā izveidotajās gobelēnu manufaktūrās Parīzē. Stellēs – viņa topošais gobelēns nosauc attiecīgā mākslinieka vārdā.
Audējs aužot redz nevis īsto topošā gobelēna pusi, bet aizmuguri. Zīmējums ir aizmugurē. Lai pārbaudītu, vai zīmējums tiek pareizi izausts, tiek izmantots spogulis. Ik pēc 40 centimetriem gobelēns tiek rullēts ciet. Pilnībā noausto gobelēnu redz tikai tad, kad tas ir pabeigts.
Interesanti, ka līdz 1914. gadam audēji bija tikai vīrieši. Stelles bija milzīgi lielas, un šis darbs prasīja fizisku spēku. Arī drēbnieks un pavārs galvenokārt bija vīriešu amats. Protams, kari ieviesa sabiedrībā savas pārmaiņas. 1914. gadā vīrieši atradās tranšejās, tāpēc viņu vietu pie stellēm sāka aizņemt sievietes. Arī Otrā pasaules kara laikā sieviešu audēju kļuva aizvien vairāk. Pašlaik Mobilier national pārsvarā ir audējas sievietes, bet ir arī daži puiši. "Skolas durvis ir plaši atvērtas arī jauniešiem, puišiem, un, ja kāds ir sadomājis kļūt par audēju, viņš tiek šeit apčubināts. Paklājus gan pamatā auž vīrieši," paironizē Marī Elēna Masē-Bersani.
Loģisks lekcijas noslēgumā bija jautājums – kā var pieteikties Mobilier national skiču konkursā. Pirmkārt, Kultūras ministrijā ir atsevišķs amats – cilvēks, kurš seko laikmetīgās mākslas procesam un uzrunā māksliniekus, ar kuriem Mobilier national varētu būt interesanti sadarboties. Pēc tam kandidatūru izvērtē žūrija 12 cilvēku sastāvā. Var rakstīt arī tieši direktoram. Protams, kuratore neslēpj, ka lielākas izredzes ir pazīstamam māksliniekam, kura darbi jau ir muzeju un galeriju kolekcijās.
Nepieredzēta bijība
"Process bija diezgan ilgs un sarežģīts. Mani pamanīja, tad nāca piedāvājums piedalīties konkursā. Es to uztvēru ar lielu nopietnību. Sapratu, ka tāda iespēja ir vienreiz mūžā un to nevar palaist garām. Uztaisīju diezgan daudz skiču par vairākām tēmām. Man bija tēma, kas vairāk balstīta uz latviešu ģeometrisko ornamentu. Bija tēma – refleksijas un pārdomas –, kurā ir ietvertas vairāku civilizāciju kultūras atskaņas un šodienas interpretācija. Tieši to Mobilier national izvēlējās. Bija arī tēma "konversija", pie kuras es tagad strādāju. Tā ir XX un XXI gadsimta ornamentālā valoda, kurā es mēģinu atrast tos izteiksmes līdzekļus, kas ir tipiski mūsu laikam, mūsu paaudzei," stāsta Egils Rozenbergs. Pēc tam diezgan ilgi bijis klusums, un mākslinieks jau samierinājies, ka nekas nenotiks. Tomēr drīz vien no Francijas Kultūras ministrijas pienākusi oficiāla vēstule ar priecīgo vēsti, ka viena skice ir izvēlēta, otra – nolikta rezervē. Taču pa pēdām sekojusi jau nākamā vēstule, kas vēstīja, ka ražošanai izvēlētas abas Rozenberga skices. "Protams, tas ir liels gandarījums. Es biju priecīgs un laimīgs," saka mākslinieks, kurš Francijas gobelēnu manufaktūras bija apmeklējis kā jauns mākslinieks 80. gados. Toreiz tas liecies neaizsniedzams sapnis, ka reiz šeit varētu izaust arī viņa darbus. "Dzīve ir pagājusi, un tagad tas notiek."
Tiekoties ar pasūtītājiem un audējām Mobilier national, Egilu Rozenbergu visvairāk pārsteidzis dziļi rūpīgais sagatavošanās posms. "Redzēju, cik viņi uzmanīgi un bijīgi izturas pret mākslinieka ideju. Viņi to uztver un mēģina burtiski pārnest. Tā ir īpaša sajūta. Mēģina sarunās saprast, ko es esmu gribējis pateikt. Ļoti uzklausa un pēc tam rāda paraudziņus, vai pareizi sapratuši un interpretējuši. Tāda uzmanība tiešām glaimo," – sagatavošanās Rozenberga gobelēnu aušanai ilgusi apmēram divus mēnešus. Mākslinieks auž pats, tāpēc viņa skicēs reizēm esot arī kādas paviršības. Viņš pats uzreiz jau domā par galarezultātu. Nācies skaidrot delikātajām audējām, ka katra iesprukusī švīka nav jāizauž.
Pēc lekcijas klausītāji uzdeva jautājumus. Viens no tiem – vai un kādu franči redz gobelēnu perspektīvu nākotnē. Egils Rozenbergs nešaubās, ka, ņemot vērā stabilās tradīcijas un valsts subsidēto atbalstu, franču gobelēnam nekas nedraud. "Viņi to uztver kā pašsaprotamu interjera sastāvdaļu. Bija sasniegts augsts mākslinieciskais līmenis 70.–80. gados, bija arī izpratne, bet tagad tas viss ir aizgājis. Tas ir dīvaini. Nevaru atrast īstu atbildi, kāpēc šodien Latvijā no interjera pilnībā ir pazudis gobelēns. Mani darbi pasaulē ir diezgan plaši izgājuši – atrodami Amerikā muzejos un privātkolekcijās. Latvijā, Rīgā, es nekur interjerā nevaru jums parādīt savus darbus."
Paldies Ditai Podskočijai (Francijas institūts Latvijā) par tulkojumu