Tēlnieces Ēvī Upenieces (dz. 1925) darbos, kuri pašlaik eksponēti Sv. Pētera baznīcā, valda sieviete. Viņa ir iemiesojusies literāros tēlos – skarbajā Spīdolā un viedajā Asnātē, personificētās upju figūrās ar savērptām tērpu krokām un matiem kā ūdenszāles, ekspresīvā Salaspils madonnā, kas sargā bērnu, kura vairs nav. Aktrise Elza Radziņa izskatās pēc Elzas Radziņas, savukārt aktrise Astrīda Kairiša – pēc apbrīnojama skulpturāla veidola ar iekšup vērstu intensīvu pārdzīvojumu. Līdzīgu pārvērtību bija piedzīvojis dzidrais Pinku ezers, pārtopot filmā par Ezera sonāti.
"Skulptūrai ir ne tikai trīs dimensijas, ir vēl ceturtā – dvēsele," uzsver tēlniece.
Māra Ķimele, kuru Ēvī Upeniece reiz ir veidojusi, lugā mēdz meklēt autoru. Kur izstādē slēpjas tēlniece?
Tikai veidošana
Ēvī Upeniece iestājās LPSR Mākslas akadēmijas Tēlniecības nodaļā 1946. gadā, pametot Daiļamatniecības skolas Keramikas nodaļu nepabeigtu. Nedz trauki, nedz ēdiena receptes, nedz mājturība Ēvī Upenieci neinteresēja. Tikai veidošana. Reiz stundu laikā nodaļā ienāca bijusī rīdziniece Vera Muhina, monumenta Strādnieks un kolhozniece autore, bet par tādu monumentu Ēvī Upeniece vēl neko nezināja.
Mākslas akadēmijā politiski izglītojošās lekcijas notika agri rītos un bija obligātas. Tās lasīja aulā visiem kursiem vienlaikus. Studenti sēdēja uz krēsliem un soliem un uz ceļiem rakstīja "pilnīgi svešus vārdus". Ēku joprojām nekurināja. Tikai modeļa tuvumā sildīja krāsniņu. Modeļi – vīrieši. Ēvī Upeniece akadēmijas gados netika veidojusi nevienu sievietes figūru, jo glītās, formīgās modeles izķēra gleznotāji un tēlniekiem tika tas, kas palika pāri. Pēckara gadu fotogrāfijās redzams, ka skulptūras, arī ekoršē figūra – cilvēks bez ādas ar atsegtu muskulatūru –, delikāti aizklātas ar trīsstūrveida lakatiņiem ķermeņa stratēģiskajā daļā.
1946. gadā pēc Komunistiskās partijas Ļeņingradas komitejas pirmā sekretāra Andreja Ždanova referāta, kas lamāja formālismu, pedagogi par mākslu vairījās runāt. 1949. gadā represēja Jēkabu Strazdiņu, tad Kristapu Eliasu, amatā pazemināja Konrādu Ubānu. "Katrs drebēja par savu vietu. Par frančiem labāk nepīkstēt. Pedagogi tikai norādīja, ka rokas par īsu vai kājas par garu. Viņi nedrīkstēja runāt. Nedrīkstēja," atceras Ēvī Upeniece. Tēlnieces kursabiedrs pirmajā mācību gadā bija vēlāk slavenais Ernsts Ņeizvestnijs. "Viņš te neko neieguva, jo tēlniecību pasniedza Arnolds Skribanovskis. "Skatieties uz siluetu," viņš teica." Pēc kara trūka pasniedzēju.
Kakla bedrīte – vienā līnijā ar potīti
Runājot par kultūras kanonu, Ēvī Upeniece uzsver: "Jums tas jāzina, ka Salaspils memoriāla konkursā uzvarēja mans kursabiedrs Harijs Fišers un Oļegs Skarainis. Abi tolaik vēl studēja un dalīja pirmo vietu. Bet Mākslinieku savienības tēlniecības sekcijā par konsultantiem pieteicās Ļevs Bukovskis un Jānis Zariņš. Viņi uzkonsultējās līdz autoriem līdzās Skarainim, bet Fišers tika izstumts. Un tad izstādēs Zariņa un Bukovska darbi kļūst tādi kantaini. Zariņa komjauniete, roka gaisā, viss vienās kantēs. Bukovskis pārbedī mammu no Pokrova kapiem Meža kapos un virsū uzliek kantainu sievieti. Viņi centās pierādīt, ka ir autori." Arī Ernsts Ņeizvestnijs piedalījās konkursā. "Viņa tēlniecība nebija kantaina, bet apaļa. Man skudriņas gāja pār kauliem." Pati Ēvī Upeniece Salaspils konkursā nepiedalījās, viņas madonnas tapa vēlāk.
'Emīls Melderis mācīja skulptūru uzbūvēt. Tāpat kā māja, arī skulptūra jāuzbūvē. Kakla bedrītei jābūt vienā līnijā ar potīti." Melderis, būdams konstruktīvi tendēts, novērtēja Ēvī Upenieces plastikas tieksmi uz kustību. Kad viņa kā Mākslinieku savienības biedre pretendēja uz līgumdarbu, pateicoties bijušā skolotāja atbalstam, tika noslēgts līgums par darbu Svētkos (1958) – pāris griežas dejā, Nīcas brunči plīvo pa gaisu. Darbu nopirka Mākslinieku savienība Maskavā.
Es nebiju smuka, es biju simpātiska
Tēlniecei ar izstādēm, pirkumiem un cilvēkiem dzīvē veicās. Pat Centrālkomitejas atbalstu viņa saņēma, nebūdama partijas biedre. Sv. Pētera baznīcā redzama Astrahaņas zvejniece kalmikiete Bergturgana ar šaurām, slīpām acīm un piekļāvīgu lakatiņu. Tā radās kā desmit dienu iespaids pie Volgas, kur bija tomāti un zivis, maizes nebija. "Volgu kāsa cauru diennakti." 1961. gadā, lai darbu atlietu bronzā, vajadzēja atļauju no Centrālkomitejas, jo bronza kalpoja militārām vajadzībām.
Klasicizējošie sieviešu tēli, piemēram, granīta Spīdola (1988), liek domāt par saistību ar Kārli Zemdegu. Akadēmijā, stāvot pie modeļa – medicīnas studenta –, kurš piesedzas ar dvielīti, Zemdega centās studentus iedvesmot: ""Iejūtieties modeļa atmosfērā." Zemdega atklājās vēlāk, kad jau varēja brīvāk sarunāties. Bet mēs – cik dumji no skolas atnācām, tik dumji aizgājām. Pēc akadēmijas Zemdegas darbnīcā dzīvoju kā savās mājās, man bija pašai sava atslēga. Tēlnieks Egons Zvirbulis teica, ka Zemdegam esot 19 dimensijās simpātija. Nu nav, es taču viņu redzētu. Man nepielēca, ka tā biju es. Es nebiju smuka, es biju simpātiska. Bieziem matiem. Skropstas tādas (nošūpo plaukstas gar acīm). Zemdegas Staļina piemineklim, kas tapa apmaksātā konkursā, veidoju ciļņus, Zemdega tikai parādīja vietu – te sešas figūras, te var būt karogi. Toreiz vinnēja Aleksandra Briede."
Piecdesmitajos gados – socreālisma ziedu laikā – modē bija figurāli portreti. Ar rokām, kājām, uzvalkoti un pogoti vai kombinezonos. Ēvī Upeniece uzvarēja Ziepniekkalna brāļu kapu pieminekļa konkursā un ieguva valsts pasūtījumu. Trīsarpus metru augsta darba realizēšanai viņai piešķīra Rīgas Augšāmcelšanās luterāņu baznīcu Lielajos kapos, kas tobrīd bija izdemolēta. Te, memoriālajai mākslai atvēlētajā telpā, tika izveidots divfigūru piemineklis ar mātes un karavīra tēliem, te Ēvī Upeniece iepazinās ar savu nākamo vīru tēlnieku Vladimiru Rapiķi. No prāvā honorāra iegādājās zemi Ādažos, kuru pārdeva kāds padomju armijas majors krievs. Pirms Otrā pasaules kara šī zeme piederējusi dāņiem. Kopā ar vīru viņa uzcēla Apvijas.
Sāpes izkaltas marmorā
Tēlniece stāsta, ka Ādažos kļuvusi slavena pēc tam, kad 2014. gadā Apvijas, kurās bija dzīvojusi klusi un mierīgi, nodega. Līdz tam ļaudis vairāk pazina Rapiķi. "Viņš nopērk zirgu, auļo pa pasauli, viņš dzer, pasūta taksometrus strīpā – vienā ir šampanietis, otrā cepure, ar trešo atbrauc pats." Pat lāci vīrs iegādāja plaukstošai saimniecībai. Nākot mājās, pa gabalu bija dzirdamas dīvainas skaņas – tā kā govs mauj. Un Ēvī Upeniece kopa lāci, tāpat kā kazu un aitu, un suņus. Vladimirs Rapiķis dzīvoja strauji un tā arī gāja bojā – autokatastrofā. "Kad man to pateica, no matu galiem līdz papēžiem kaut kas notecēja." Piecdesmit divu gadu vecumā ar sirdstrieku nomira dēls Kārlis. Ēvī Upeniece sāpes izkala baltā marmorā.
Ugunsgrēkā, karstajam akmenim saskaroties ar ūdeni, baltais marmors sašķīda drupās. Bronzas figūriņas – Dānijā taisītās formas – apkvēpa melnas. Ēvī Upeniece pulēja, pulēja, pulēja. Tāda, caur uguni un ūdeni izgājusi, ir arī monolītā bronzas Asnāte (2010), kuras vaibstus ierāmē groda parūka. Pakaušus Ēvī Upeniece vairs netaisa: "Liela masa, priekš kam?" Tēlnieces favorīts izrādās esam Ēģiptes galma mākslinieks Tutmess, kurš veidojis valdniekus Nofreteti un Ehnatonu.
Kopā ar māju sadega arhīvs, vēstules, fotogrāfijas. Kad igauņu laikraksts Maaleht 2015. gada 31. decembrī publicēja rakstu Slavenā latviešu tēlniece meklē savas igauņu saknes, atsaucās četri cilvēki. Un nu viņas namiņā, kurš tapis, pateicoties ziedojumiem, ir arī fotogrāfiju kopijas, kas sūtītas no Igaunijas.
Apvijās starp bijušās ēkas pamatiem koši zied kreses un briest ķirbji. Tēlniece ir gatava apmaksāt manu braucienu ar taksi – tas nu ir par daudz, taču ar pateicību pieņemu viņas Piebalgas porcelāna fabrikā atlieto balto skulptūriņu. "Mazus priekšmetus nevajag taisīt lielus," smejas Ēvī Upeniece. Skulptūriņu sauc Kariatīde.
Ēvī Upeniece
Personālizstāde Atskaite
Rīgas Sv. Pētera baznīcā līdz 18. septembrim