Šķiet, ka jaunākajās gleznās viņa grib kliedēt mītu par ziemeļnieku fantāzijas lidojuma piezemētību un ieraušanos savā čaulā, vairoties no ārpasaules ārišķīguma. Jaunāko gleznu izlase (vairums tapušas 2015. gadā) mums atklāj jaunu Maiju Tabaku. Gleznas ir dekoratīvas, krāsu priekā dzirkstošas, fantāzijas lidojumā pārsteidzošas. "Te nav nekā portretiska. Bet ir augu portrets un palmas portrets. Šī ir tikai viena kolekcijas daļa, vienpadsmit gleznu, jo viss šajā ekspozīcijā vienkārši neiegāja iekšā," māksliniece lietišķi paskaidro. "Es iesāku ar kaktusiem. Gleznoju kaktusus, un sākumā šī tēma man likās dīvaina, nevarēju to atrisināt. Man likās, ka tas tik ļoti atšķiras no mūsu realitātes. Gāju pa šo taciņu vēl vairāk, un mani šī pasaule arvien vairāk ieinteresēja."
Portretējat augus?
Tas varētu tā būt, jo man likās, ka eksistē paralēlās pasaules. Pasaulei otrā pusē viss ir savādāk, augi ir cieti, spuraini un asi.
Augus esat nolūkojusi dzīvajā dabā? Botāniskajā dārzā?
Vispār esmu redzējusi. Bet dažus vienkārši palielināju - dabā šie ziedi varbūt ir pavisam sīciņi, bet manās gleznās izskatās milzīgi. Milzīgais rozā zieds, kas redzams virs vaska figūriņas, ir viens no acālijas paveidiem - tik maziņš. Bet palielinātus ziedus ir gleznojuši daudzi mākslinieki. Man arī gribas. Man liekas, ka tad zieds kļūst personisks.
Kādas ir jūsu privātās attiecības ar ziediem, dārzu?
Kad biju jauna, mamma vienmēr veidoja ļoti skaistus dārzus, un es stipri daudz piedalījos. Vienmēr esmu dzīvojusi nevis Rīgas centrā, bet kaut kur nomalē. Līdz ar to man vienmēr bijusi augu valsts riņķī un apkārt. Man ļoti patīk. Pat mūsu ceriņi.
Gleznojāt arī ziedus, kuri plaukst pašu dārzā?
Esmu gleznojusi atraitnītes un tulpes. Palielinātus pelašķu čemurus ar tauriņiem. Es sen jau gribēju gleznot rozes. Roze man liekas īpašs augs, ļoti sievišķīgs. Kā simbols. Tāpēc rozes gars ir kā liela cepure meitenei uz galvas. Kādreiz man arī dārzā rozes vien bija. Draudzene man tās dāvināja, un es audzēju. Bet tad kaut kas notika, viņas vairs negribēja ziedēt. Rozes mūžs ir ļoti īss. Augstākais trīs četri gadi.
Rozes kā simbola uztvere ir ļoti mainīga, līdz pat svētās šķīstības simbolam.
Roze ir arī seksa simbols. Bet tā es to neesmu domājusi. Man roze patīk vairāk par visām citām puķēm. Vienmēr patikušas tumši sarkanās un arī baltās. Jebkuras rozes.
Gleznojat arī ziedus, kādu vispār pasaulē nav?
Dažus ziedus piedomāju klāt. Man ir gleznas, kurās esmu izdomājusi ļoti daudz dažādu puķu. Ziedi man ir īslaicīgs aizraušanās posms. Jūs pareizi vaicājāt: kur tad palikuši cilvēki? Gan jau nāks atkal cilvēki.
Iedvesmojuši arī ceļojumi uz siltajām zemēm?
Diemžēl esmu maz bijusi dienvidos. Savā laikā daudz braucām uz Krimu. Esmu bijusi Amerikā, līdz Kalifornijai. Tā ir karstā zona. Es apbrīnoju, man patīk visas tās neparastās lilijas. Tur ziedi ir pilnīgi savādāki. Žēl, ka šajā izstādē nevarēja izvietot vairāk gleznu, kurās esmu attēlojusi kaktusus. Viņš ir tāds dīvains. It kā izkaltis, taču zieds ir ārkārtīgi krāšņs. Tāds divdabis.
Varbūt šajā ziņā viņš ir noslēgtais latvietis?
Latvijā ir kaktuscilvēki. Viena daļa kaktusus audzē. Gaida ziediņus, skatās. Bet man nav platas palodzes, kur audzēt istabas puķes.
Iesākto ziedu tēmu turpināsiet?
Nevaru pārāk apsolīt. Mani, piemēram, ļoti interesē orhidejas. Man vienmēr prasa, ko es nākamo gleznošu. Bet es nevaru izgudrot. Vispirms jāiziet no iesāktās tēmas, un tad varēšu domāt. Tā jau ir noiets etaps, kad varu rādīt cilvēkiem: vairāk par šo tēmu nebūs!
Jūsu radošais princips joprojām ir teatrālisms, tikai noslēpts?
Drīzāk veselības terapija. Kad es gleznoju, man tad ir labi. Garīgi labi. Notiek iepazīšanās ar kādu vidi. Šeit arī lielā mērā bija iepazīšanās ar šo citu vidi. Tā ir mana pasaule, kuru gandrīz nosapņoju. Gleznas ir krāšņas, košas, bet ir arī pretrunas. Trīsdimensiju telpa, un iekšā kaut kas notiek. Mūsu klimatā viss ir organiski savijies pakāpenībā. Bet tur ir krasi lēcieni.
Jaunajā vidē nākas atteikties no agrākajiem paņēmieniem, žestiem, valodas?
Ne no kā nenākas atteikties. Es jau savos gados esmu nonākusi līdz tam, ka profesionāli man nav nekādu grūtību uzsākt jaunu tēmu. Tikai ir jānobriest garīgi.
Jūsu gleznas ziemas vidū ienes vasaru.
Es pret ziemu izturos ar lielu cieņu, tāpēc ka es zinu, ka mūsu reģionā tas ir visgrūtākais laiks. Tas nāk ar aukstumu, tumsu, slapjdraņķi un lieliem sniegiem, kurus ir grūtāk brist cilvēkiem gados. Bet vislabāk gleznojas agrā rudenī, vasaras beigās. Pavasaris ir skaists, tad sāk nākt idejas.
Skaisle