Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus
Rīgā +7 °C
Viegls lietus
Piektdiena, 27. decembris
Inita, Elmārs, Helmārs

Māksla palīdz atsijāt liekulību. Intervija ar mākslinieci Kristīni Krauzi-Slucku

Jaunā māksliniece Kristīne Krauze-Slucka izstāžu dzīvē ir ienākusi salīdzinoši nesen, bet viņas daiļrade jau tagad izceļas ar nopietnu, analītisku attieksmi pret darbā aktualizētajām tēmām.

Šī gada sākumā Kristīne Krauze-Slucka par darbu Orgatopija saņēma Ziemeļvalstu un Baltijas jauno mākslinieku balvu 2020. Orgatopija ir mākslinieces maģistra darbs, ko viņa radīja, absolvējot Latvijas Mākslas akadēmiju, pēc tam tas tika eksponēts galerijā RIXC. Kristīne Krauze-Slucka eksperimentē ar dažādiem medijiem un tehnoloģijām, kas ļauj palūkoties uz cilvēka un viņam apkārt esošās vides mijiedarbību kā antropoloģiski sarežģītu procesu. Kā sabiedrība mēs arvien biežāk tiekam konfrontēti ar jaunām realitātes formām un hibrīdformām, un ārpasaules straujā mainība pieprasa uzmanīgu koncentrēšanos, aktīvi vērojot un cenšoties izprast šīs pārmaiņas.

Dabas apdraudējuma, trausluma un transformācijas tēmas Kristīnes Krauzes-Sluckas darbos ienāk caur neparastām materialitātes struktūrām, māksliniece tajās meklē jaunas kontekstuālās kopsakarības un pretrunas. Kristīne KrauzeSlucka izstāžu dzīvē ir ienākusi salīdzinoši nesen, bet viņas daiļrade jau tagad izceļas ar nopietnu, analītisku attieksmi pret mākslas darbā aktualizētajām tēmām, izzinot tās jauno mediju un ekoloģijas saskarsmes zonās.

Orgatopija galerijā RIXC bija tava pirmā personālizstāde. Cik ilgi tu nodarbojies ar mākslu un kā pie tās nonāci?

Jā, negaidīti sanāca, ka mans diplomdarba vadītājs Raitis Šmits pēc Orgatopijas aizstāvēšanas Latvijas Mākslas akadēmijā piedāvāja izstādīt darbu galerijā RIXC, par to esmu viņam ļoti pateicīga. Atskatoties uz notikumu virkni, kas mani atveda līdz mākslai, jāatzīst, ka pagāja vairāki gadi, pirms nolēmu pietuvoties studijām Latvijas Mākslas akadēmijā. 2018. gadā ar naivu entuziasmu, bet mērķtiecības pilna izaicināt sevi iestājos Vizuālās komunikācijas nodaļā un absolvēju to 2020. gada pavasarī jau absolūti citādā prāta stāvoklī. Līdz tam patstāvīgi darbojos ar fotogrāfijas mediju (ISSP skolas un starptautisko meistarklašu izstādes), un man likās, ka ar šo mediju turpināšu strādāt arī akadēmijā, bet beigās viss izvērtās citādi, nekā biju plānojusi.

Akadēmija atbrīvoja no kaut kādām iracionālām bailēm pietuvoties un izmantot vēl līdz galam neiepazītus medijus. Nesēdēt komfortā zonā pie viena medija vai paņēmiena, ko esi vislabāk apguvis. Raitis Šmits uzreiz pateica, ka māksliniekam ir jāmāk patstāvīgi apgūt jaunas lietas, mācīties, ja to prasa ideja. Tehnoloģijas ar mūsdienu informācijas pieejamību var apgūt ikviens. Var piesaistīt kādu ar atbilstošu kompetenci. Jebkurā gadījumā risinājumi ir pieejami.

Pasperot soli vēl atpakaļ bakalaura studijās – mana izglītība pēc vidusskolas ir sociālajās zinātnēs, līdzīgi kā Vasilijam Kandinskim, kurš ir viens no man tuviem māksliniekiem ar savām pārdomām par punkta un līnijas savstarpējo mijiedarbību, mākslinieka iekšējo vajadzību izpaust realitāti un kurš, pirms pietuvojās mākslai, arī bija apmetis līkumu caur citiem zināšanu līkločiem. Varbūt tāpēc, ka neesmu gājusi klasisko mākslas izglītības ceļu, bet sev svarīgo apguvusi pašmācības un neformālās izglītības ceļā, esmu sevi pieņēmusi kā ārpus "augstās mākslas" esošu cilvēku, kuram svarīgāk par popularitāti ir meklēt personīgos saskarsmes punktus apkārt esošajā laiktelpā un prātot par vēstījumiem, kuru jēga izriet no personiskās motivācijas.

Izstāde Orgatopija iezīmēja interesi par dabas un tehnoloģiju saskarsmes, mijiedarbības formām. Šī ir tēma, par kuru mums kā sabiedrībai nāksies runāt un domāt vēl daudz. Kas tevi mudināja pievērsties šai teritorijai?

Pirmie impulsi izgaismojās brīdī, kad manā redzeslokā nokļuva Šerijas Tērklas grāmata Vientuļi kopā/Alone Together. Viņa ir sociālo zinātņu profesore prestižajā Masačūsetsas Tehnoloģiju institūtā (MIT) un klīniskā psiholoģe, kas analizē un meklē atbildes uz to, kā tehnoloģijas ietekmē mūsu attiecības pašiem ar sevi un apkārtējiem. Vai mēs pakāpeniski kļūstam vientuļāki un atsvešinātāki vai tomēr spēsim kaut kādā veidā adaptēties. Runa ir par iluzoro sajūtu, ka mēs nekad neesam vieni un ka mums tādiem nemaz nav jābūt, jo sociālās vietnes spēj piedāvāt pastāvīgu pseidokontakta sajūtu.

Mani intriģē norises, kuras notiek ilgākā laika posmā, bet kurām īsti nevar iebakstīt ar pirkstu. Par līdzīgu un tomēr citādu fenomenu runā arī Timotijs Mortons savā grāmatā Hiperobjekti, kurā viņš aplūko dabā notiekošās, cilvēka izraisītās pārmaiņas, kuru rezultātā veidojas hiperobjekti, proti, tādi objekti, kas ir pārāki savā izpausmē, jo ilgstošu laiku nav cilvēkam redzami. Lasot šos autorus, lai izprastu pārmaiņu laiku, kurā dzīvoju, neviltoti noķēru trauksmes sajūtu, un no lasīšanas līdz sajūtas identificēšanai, līdz materiālu izpētei darbnīcā tas viss kaut kā likumsakarīgi noveda pie dabas un tehnoloģijas mijiedarbības motīvu izmantošanas.

Laikmetīgās mākslas kontekstā mēs bieži vien aizmirstam, ka dabiskais un tehnoloģiskais pats par sevi ir mākslīgi konstruēts pretstatījums un daba ar cilvēka radīto ir mijiedarbojusies visos laikos, mākslai allaž kalpojot par šo attiecību liecinieci. Vai tev ir sajūta, ka sabiedrības norišu pārcelšanās uz virtuālajām telpām, jo sevišķi pandēmijas apstākļos, ir neatgriezeniska?

Virtuālā telpa noteikti ir intensificējusi mūsu ikdienu, ieskaitot mākslu un tās pieredzēšanu. Bez mēģinājumiem veidot digitālas mākslas galerijas ienāk arī tādi kriptomākslas jaunumi kā NFT (non-fungible token) formāts jeb digitālo aktīvu veids – tirgojams fails, vai tas būtu teksts, attēls, video, gif vai 3D animācija u. tml., – būtībā unikāls autora digitālo īpašumtiesību sertifikāts, kas autentificēts, izmantojot blokķēdes tīklus, kuru pamatā ir datu ieraksti. Es pati vēl mēģinu izpētīt un saprast šo lietu, bet tas, kā to skaidro zinātāji, šķiet, ir viens no unikāliem veidiem, kā mākslinieki varēs nepastarpināti pārdot savus darbus, kā arī saņemt zināmu summu katru reizi, kad darbs tiks atkārtoti pārdots. Nezinu, kā tas ietekmēs un mainīs galeriju biznesu, bet izsoļu nams Christie’s jau ir sācis ar to nodarboties.

Iespējams, NFT radīs eksploziju mākslas vidē, bet nebūs jau arī tā, ka nevienu vairs neinteresēs fiziski objekti, mēs tomēr esam taktili radījumi, kaut kāda klātbūtnes pieredze līdzās virtuālajai mums ir vajadzīga. Vismaz man noteikti. Turklāt, lai arī NFT fails ir digitāls, enerģijas patēriņš, ko prasa šīs digitālās infrastruktūras uzturēšana un transakcijas nodrošināšana, ir pielīdzināms tādai pašai aktivitātei kā lidojumu raisītais oglekļa dioksīda piesārņojums, kas savukārt ne ar ko neatšķiras no mākslas darbu transportēšanas, ceļošanas un planētas sildīšanas. Pandēmijas laiks katrā ziņā ir izkustinājis ierasto lietu kārtību. Vai neatgriezeniski, neesmu droša, bet citādāk būs noteikti.

Izstāde Orgatopija tika aprakstīta kā "manipulatīvs augu izturības pētījums" – ko tas nozīmē, un kā šis pētījums noritēja?

Es diezgan primitīvā veidā pakļāvu organiskas struktūras, piemēram, augu lapas, nedabīgai formveidei, izliecot un nofiksējot tās neraksturīgā formā uz vairākām nedēļām, līdz izkalstot tās pieņēma jauno transformāciju. Vai tikpat ilgi noturot augu struktūras balinātājā, līdz tas noēd to dabisko toni. Šajā poētiskajā vardarbības procesā ir svarīgi, ka, ja mēs pieņemam, ka liela daļa mūsu rīcības ir vērsta pret ekosistēmas interesēm, to būtībā var uzskatīt par kustību primitīvisma virzienā. Daži augi, kas tika «iestādīti» ģipša objektā, pēc gada joprojām ir dzīvi. Savā ziņā var teikt, ka augu adaptācijas pētījums darbā joprojām turpinās.

Vai ekoloģijas jautājumi tevi interesē arī ārpus mākslinieciskās darbības un tie izpaužas tavās ikdienas izvēlēs un dzīvesveidā?

Ikdiena noteikti ir impulsu avots, un māksla man palīdz atsijāt liekulību un nostiprināt vērtības, kuras vēlos sevī kultivēt. Realitāte ir tāda, ka pārvietojos ar auto, ēdu gaļu (vēl) un neesmu tik principāla, lai nelidotu ar lidmašīnu, taču cenšos komfortu sabalansēt ar mazāko ļaunumu, kāds ir iespējams. Jo, grozies, kā gribi, no savas personiskās ietekmes uz vidi izvairīties nav iespējams. Ir grūtāk būt atbildīgam, kamēr daudzi ikdienas produkti ir iepakoti plastmasā un katrai tehniskajai ierīcei vajag citādus vadus.

Vai mākslinieks vegāns, kurš savā darbībā izmanto analogo filmu, kuras ražošanā tiek izmantots želatīns no govs kauliem, un ķimikālijas, kas ir bīstamas gruntsūdeņiem, tās attīstīšanai, ir kaut kādā veidā ētiskāks par mani? Es nezinu. Katrā ziņā soli pa solim apzināti vērtēju savu rīcību un tās sekas. Apzinos, ko vēlos mainīt, un māksla palīdz man to darīt.

Par savu darbu 2021. gada sākumā saņēmi Ziemeļvalstu un Baltijas jauno mākslinieku balvu. Kā šis fakts ir mainījis tavu radošo darbību?

Tas bija negaidīts, patīkams pārsteigums, jo biju pārliecināta, ka noteikti uzvarēs kāds no glezniecības medija darbiem, jo tie bija pārstāvēti viskuplākajā skaitā, turklāt konkursā varēja iesniegt tikai vienu attēlu, kas interaktīvas instalācijas gadījumā nesniedz vēlamo priekšstatu. Priecājos, ka komisijai to izdevās izvērtēt. Jāatzīst, ka balva man visvairāk ir bijusi kā nostiprinošs elements jau iesāktajam tematiskajam virzienam – vides un cilvēka attiecības, ko personiski izjūtu kā svarīgu un jēgpilnu aspektu, ar kuru strādāt.

Vides un cilvēka attiecības ir tēma, kas patlaban pārpludina starptautisko mākslas scēnu, Latvijā tas jūtams daudz mazāk, taču tāpat bieži vien pārņem sajūta, ka šādas modes tēmas sevi ātri vien izsmeļ un no jēgas meklējumiem kļūst par pozu. Kā tev šķiet, vai un kā māksliniekiem un kuratoriem ir iespējams no tā izvairīties? Kā var runāt par būtisko, nepazūdot klišejās un saglabājot ētiski augstus standartus arī pret paša radīto?

Mākslai pietuvinātie, vai tas būtu kurators vai mākslinieks, jau ir tādi mazliet kā švammes – uzsūc realitāti un tad izspiež, izfiltrē būtiskāko, kas rezonējis. Cik veiksmīgi, tas, protams, ir cits jautājums. Bet tas filtrācijas process… nezinu, vai tas ir saistīts ar modi un sekošanu tai. Ja pārdesmit māksliniekiem liksies svarīgi runāt par ekoloģiju, vai tā ir mode vai rezonanse par aktuāli notiekošo? Kāda ir motivācija to darīt – iekšēja vai ārēja –, tas ir būtiskākais, manuprāt. Es varu spriest tikai par sevi: urķēšanās sevī, realitātes novērojums un lasīšana ir tas, kas veido pamatu mēģinājumiem saprast būtisko. Kādam citam tas, ko daru, var šķist pilnīgas muļķības, bet esmu mierā ar to. Jo es vēl neesmu tajā garīgajā virsotnē, kurā dzīvo šie augstie standarti.

Man vēl ir daudz jāstrādā. Tā darīšanas jēga dzīvo manī, nevis ārpus manis. Iekrist klišejas lamatās arī var, jo īpaši, ja pārāk ilgu laiku ir strādāts izolētībā. Iespēja parādīt darbu, apspriest to ar līdzīgi domājušu personu vai personām noteikti palīdz izgaismot kādu uzlabojumu vai atmest lieko. Tāpēc, šķiet, mākslinieku tandēmi darbojas daudz veiksmīgāk par individuālismu – tur ir vismaz divu personu dialogs un viedokļu apmaiņa.

Kā tu rodi idejas un ierosmes jauniem darbiem? Vai to pamatā ir stingra pārliecība par to, ko vēlies pavēstīt? Vai arī šis process ir drīzāk intuitīvs, nejaušs? Vai mūsdienu māksliniekam ir obligāti jāgrib kaut ko vēstīt? Vai māksla nevar eksistēt tāpat vien, kaut kādā nekonkrētībā?

Es vēl tikai veidojos kā māksliniece, esmu meklējumu, šaubu un jautājumu fāzē, kurā nebaidos iet cauri pieredzei, kas atsijā veiksmīgāku no mazāk veiksmīga darba. Mani mierina Skota Adamsa teiktais, ka radošums ir dot sev atļauju kļūdīties, bet māksla ir zināt, kuras kļūdas paturēt. Es vēl mācos šo atšķiršanas mākslu, jo liela daļa mana intelekta dzīvo izjūtās, ko vēl ne vienmēr izdodas skaidri formulēt.

Lai saprastu lietu kontekstu un spētu izveidot savu viedokli, mans process lielā mērā ir saistīts ar lasīšanu – no filosofijas un mākslas vēstures līdz zinātnei un zinātniskajai fantastikai. Taču faktiskā darbošanās sākuma fāzē gandrīz vienmēr ir intuitīva, jo intuīcija kaut kādā mērā ir saistīta ar emociju (no angļu valodas emotion – energy in motion – enerģija kustībā), kas ļauj man nolaist prāta uzbūvētās barjeras, kas var būt ierobežojošas, lai dotu vietu brīvam domas plūdumam un materiāla kustībai caur tā uzvedības vērošanu, taustīšanu, darbošanos ar to, līdz vienā brīdī no šīs šķietami prāta nekontrolētās fiziskās aktivitātes izkristalizējas atbilstošs risinājums. Intuīcija, laiktelpas izjūta ir mākslinieka visunikālākie avoti, kuros dzīvo patiesība, pēc kuras katrs tiecas.

Vai intuīcija šajā tehnoloģiju un pragmatisma pārsātinātajā laikmetā nav kaut kas tāds, kas cilvēkos pamazām izzūd?

Tas laikam ir jautājums par apzinātību tādā nozīmē, vai cilvēks atpazīst, ciktāl ekrānā pārmērīgi pavadītais laiks anestezē viņa dabisko stāvokli, attālinot viņu no intuīcijas un garīgā līdzsvara. Cik apzināti viņš patērē tehnoloģijas un ar kādu nolūku. Un tomēr intuīcija vai ieklausīšanās sevī, manuprāt, ir katram dabiski dots instruments, kas kaut kādā mērā pasargā mūs no ārējiem satricinājumiem. Iespējams, mēs par daudz meklējam atbildes pragmatiski un ārpus sevis.

Vai Latvijā jaunajiem māksliniekiem ir viegli gūt ievērību, sarīkot personālizstādi vai kā citādi komunicēt ar sabiedrību?

Ja fokusējas uz to kā uz pasākumu, ko var paveikt paša spēkiem un apdomāt, kas tad ir grūtākais? Vai grūti ir veltīt laiku, lai sagatavotu informatīvus materiālus un nosūtītu elektroniskas vēstules, vai grūti ir atrast alternatīvu vidi/telpu ārpus populārākajām galerijām? Vai grūti ir izplatīt informāciju sociālajās vietnēs? Laikietilpīgi – jā, citādi es gribētu domāt, ka tā ir neatlaidīga darīšanas lieta. Katrā ziņā, iedvesmojoties no kolēģiem un viņu centieniem veidot šādas telpas, – tas ir iespējams. To pierāda tādi jaunie mākslinieki kā scenogrāfs Krišjānis Elviks un kuratore Tīna Pētersone, kuri pagājušajā vasarā atklāja eksperimentālu galeriju Plieņciemā bijušā zivju pārstrādes ceha ēdnīcas telpās, aicinot māksliniekus veidot personālizstādes. Var minēt kultūrtelpu Tu jau zini kur, kurā Rūdolfs Štamers un Uldis Trapencieris, un kuratores Auguste Petre un Tīna Pētersone arī dod telpu un iespēju jaunajiem māksliniekiem sevi parādīt. Strādāt ar to, kas ir pieejams, nevis sūkstīties par to, kā nav.

Tā kā pati strādāju un pārstrādāju sev apkārt esošos resursus, kas man ir pieejami, es ticu – varbūt naivi –, ka ir iespējams ar minimāliem līdzekļiem panākt risinājumu. Varbūt nebūs kliedzoši inovatīvi, bet tas nenozīmē, ka mazāk patiesi.

Esmu novērojusi, ka jaunajai paaudzei ļoti patīk pašorganizēties. Man šķiet, ka tas pamazām virzās uz daudz lielākām institucionālajām pārmaiņām mākslas pasaulē, kurā svarīgāka nozīme būtu šādām pašus māksliniekus pārstāvošām iniciatīvām, nevis liela mēroga festivāliem. Vai tā ir apzināta tiekšanās uz institucionālo neatkarību?

Man jau šķiet, ka alternatīvie vai pagrīdes pasākumi, kā nu kuram labpatiktos tos dēvēt, šaurāka interešu loka hepeningi un performances ir pastāvējušas visos laikos. Es drīzāk teiktu, ka tā ir paralelitāte tādā nozīmē, ka tas ir vienīgais veids, kā māksliniekam vai mākslinieku grupai brīvi un neatkarīgi izpausties, nenolaist rokas tikai tāpēc, ka neesi galerijai vai muzejam gana interesants, pietiekami pazīstams, pietiekami "talantīgs" vai neapgrozies svarīgu mākslas personu vidū. Atliek pašorganizēties un meklēt atsaucību ārpus šī loka. Kas zina, iespējams, tieši šādā veidā mākslinieku vai izstādi pamanīs kāds institūcijas pārstāvis, kurus noteikti vajag aicināt uz saviem pasākumiem.

Kādi ir tavi nākotnes plāni radošajā jomā – nākamās izstādes, projekti?

Vistuvākie plāni ir saistīti ar Rīgas fotogrāfijas biennāli šovasar: biennāles un galerijas ISSP konkursā Meklējam jauno fotogrāfijā! 2021 saņēmu speciālbalvu par savu projektu Materiālā visuma vibrācijas. Zelta slāpes – iespēju izdot grāmatu sadarbībā ar Lietuvas izdevniecību NoRoutine Books. Otru darbu Paklausīgs pieskāriens kopā ar jauno kuratori Aneti Skuju plānoju izstādīt Rīgas Fotogrāfijas muzejā, reflektējot par digitālo viduslaiku tēmu. Augustā ceru doties uz Vīnistu ostas mākslas rezidenci Igaunijā – šī iespēja ir daļa no Ziemeļvalstu un Baltijas valstu jauno mākslinieku balvas 2020.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

2024. gads teātrī. Teātris nav ēka

Gandarījumu ir sagādājuši oriģināldarbi, kas runā par šīs zemes cilvēkiem, viņu vēsturi un šodienu, cerībām un vilšanos, stereotipiem un vērtībām

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja