Līdz 27. novembrim ISSP galerijā ir skatāma mākslinieces Evitas Gozes personālizstāde Sardzē. Tās pamatā ir piecu gadu garumā tapusi fotogrāfiju sērija, kurā autore caur Jaunsardzes kustības vērojumiem pievēršas pieaugšanas un vīrišķības tēmai. Tā tika sākta un intensīvi attīstīta, kad māksliniece mācījās ISSP starptautiskajā meistarklasē pie pazīstamā amerikāņu fotogrāfa Ārona Šūmana. "Tas bija laiks, kad bija notikusi Krimas aneksija un masu medijos parādījās ļoti daudz spekulāciju par to, kas būtu, ja Krievija uzbruktu Latvijai," sarunā ar KDi atminas Evita Goze.
Spēles laukums
Sākotnēji māksliniecei ir bijusi interese par militāro vidi, kura mācību procesā, it īpaši jaunsargu gadījumā, ir kā spēles laukums, taču tā ir transformējusies. "Tu aizbrauc pie viņiem, uzņem pirmos kadrus, no kuriem intuitīvi izvēlies sev tuvākos, un mēģini saprast, kāpēc tieši šos," stāsta Evita Goze, kura ir centusies pievienoties Jaunsardzes kustības dalībniekiem pārgājienos. Par vienu no jaunajiem atskaites punktiem ir kļuvušas lietas un situācijas, kas nenotiek tā, kā tām vajadzētu notikt pēc noteikumiem.
Detaļas atklājas pietuvinājumā. "Neprecīzi sašauts mērķis, noskrāpēts vaigs, līdz galam nenomazgāta maskēšanās krāsa pie deniņiem, mati par garu vai apģērbs par lielu," saka Evita. Viņas uzmanības lokā ir nonākusi jaunsargu savstarpējo attiecību fiksēšana gaidu, noguruma un atpūtas brīžos, kā arī gandrīz vai antropoloģiska mācību procesa fragmentu dokumentācija, piemēram, ugunskura iekuršana vai teltenes uzsliešana. Evita piebilst, ka to brīžu, kad nekas nenotiek, ir daudz vairāk nekā to, kad kaut kas notiek un kas vienmēr tiek "izķerti" fotogrāfijās un rada maldīgu priekšstatu par nemitīga action klātbūtni.
Fotogrāfiju sērijas tapšanas laikā Evita Goze ir viesojusies pie jaunsargiem Aizkrauklē, Jelgavā, Neretā, Pļaviņās, Siguldā, Skrīveros un Jaunsardzes un informācijas centra organizētajā pirmajā valsts aizsardzības mācības nometnē Alūksnes pusē. "Vienreiz ziemā mēs gājām pārgājienā ar pārnakšņošanu teltī. To izklājām ar egļu zariem, segām un apģērba gabaliem un gulējām guļammaisos, nenovilkuši ziemas jakas," stāsta māksliniece. Telts ir tikusi kurināta uz maiņām, līdz atbildīgie par siltumu rīta pusē ir aizgulējušies, un visi ir pamodušies no pieaugošā aukstuma. "Neatceros, kas viņiem par to bija. Iespējams, ka piepumpēšanās divdesmit reižu, kas ir viens no populārākajiem soda mēriem," stāsta Evita.
Distances samazināšana
Šo sēriju Evita Goze ir radījusi ar ierasto vidējā formāta filmu kameru. "Kad mācījos, es nevarēju atļauties nopirkt dārgu digitālo kameru," stāsta māksliniece. Viņa ir pieradusi pie filmas estētikas un koncentrēšanās uz vienu kadru, ko viņa zaudējot līdz ar digitālās kameras paņemšanu rokās: "Pat ja jūtu, ka kaut kas nesanāk, es tik un tā uzņemu ļoti daudz kadru, pēc tam mokos ar atlasi un domāju, kāpēc nepamēģināju kaut ko mainīt."
Savukārt filmiņai ir limitēts kadru skaits (mākslinieces izmantotajām filmu kamerām – desmit un sešpadsmit), un katra slēdža nospiešana izmaksā vairāk nekā eiro. Par to gan labāk nedomāt fotografēšanas procesā. "Protams, dažreiz arī ar filmu kameru tu uzņem kadrus, zinot, ka tie nekad netiks izmantoti, piemēram, tu nevari pusstundu staigāt apkārt vienam cilvēkam un nefotografēt, jo viņš sāks justies slikti, domādams, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā," skaidro Evita Goze un piemetina, ka vidējā formāta filmu kamera tehnisko parametru dēļ diktē arī citus nosacījumus.
Tā ir samērā liela, smaga un lēna – tas viņai palīdzējis attālināties no reportāžas fotogrāfijas un ieviesis darba procesā inscenējuma brīžus. Turklāt tā samazina distanci starp fotogrāfu un fotografējamo un maina viņu attiecības. "Mani nevarēja nepamanīt. Es arī nemēģināju izlikties par neitrālu novērotāju. Es gāju un pētīju to, kas mani saistīja visvairāk," atklāj māksliniece. Viņa akcentē, ka šo fotogrāfiju sēriju nevajadzētu uztvert kā jaunsargu kustības portretējumu. Šajā ziņā tā ir nepatiesa kaut vai tāpēc, ka apmēram viena trešdaļa no visiem dalībniekiem ir meitenes, kuras ISSP galerijā notiekošajā izstādē nav redzamas vispār.
Evitas Gozes galvenais izteiksmes rīks ir fotogrāfija, taču savos darbos viņa izmanto arī tekstu, vernakulāro fotogrāfiju un atrastus objektus. Savā jaunākajā izstādē māksliniece ir eksponējusi dažādus priekšmetus, kas palīdz izprast jaunsargu mācību procesu. Zem stikla ir palikts tajā izmantotais plastmasas ierocis, kompass, rupjmaizes šķēlītes vakuumā, sausā spirta plītiņa un citas lietas. Savukārt izstādes anotācijas otrā pusē ir nodrukāta informācija par to, kas jaunsargu kustības dalībniekiem ir jāapgūst. Ziniet – ja jums tuvojas cilvēks un jūs sākat saskatīt viņa acu baltumus, tas nozīmē, ka viņš atrodas apmēram divdesmit metru attālumā no jums.
Evita Goze
Izstāde Sardzē
ISSP galerijā līdz 27.XI