"Skarbais romantisms," pazīstamās gleznotājas Birutas Baumanes (1922–2017) daiļrades kopsaucēju atklāj izstādes kuratore Ilze Putniņa. Līdz 10. septembrim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas ceturtā stāva izstāžu zālēs ir eksponētas 26 gleznas, kas ir Birutas Baumanes novēlējums muzejam.
Šie darbi ir tapuši pusgadsimtu garā laika nogrieznī un piedāvā iespēju iepazīties ar tēmām, pie kurām māksliniece ir atgriezusies atkārtoti – jūra, lauki, mazpilsētas, cirks, klusās dabas un akti. "Birutas Baumanes darbi ir kā mešanās dzīves virpulī, kura fonā ieskanas eksistenciālas skumjas," piebilst izstādes kuratore.
Nozīmīgāko dāvinājumu vidū ir tādas gleznas kā Pašportrets naktī (1965), ko savulaik vēlējusies nopirkt Tretjakova galerija, bet māksliniece to nav pārdevusi, Lauku muzikants (1968), divas kompozīcijas no cikla Kāzas Latgalē (1967), triptihs Dzīres beigušās (1978), Karuselis (1981) un Bērnība (1983) un citi darbi, kuri paši diktējuši kārtību, kādā tie ir jāizstāda.
Birutas Baumanes mīļākās krāsas ir zaļā un mežrozīšu rozā. Ar tādu traki rozā lakatiņu ap kaklu māksliniece sevi gleznojusi darbā Grupas portrets (1969) – naktī atgriežoties mājās draugu vidū. Visi gandrīz svinīgi, Boriss Bērziņš, Aleksandrs Stankevičs, Vilis Ozols, Gunārs Cīlītis un vidū Biruta – baltu, krāsas gandrīz neskartu seju, sarkanu, spītīgu muti kā klaunam, bieži gleznotam personāžam.
Izstādes kuratore vērš uzmanību uz Birutas Baumanes gleznu rāmjiem, kas ir veidoti no vienkāršām koka līstītēm. "Pirms izstāžu atklāšanas viņa tās ir pulējusi ar smilšpapīru," zina stāstīt Ilze Putniņa un akcentē, ka māksliniece vienmēr pati ir iekārtojusi savu darbu ekspozīcijas, kas ir izcēlušās ar vērienīgumu.
"Biruta Baumane gleznoja ātri un daudz. Tas bija kā elpot," salīdzina izstādes kuratore. Gleznotājas pirmā iepazīšanās ar mākslu notikusi Aleksandras Beļcovas un Romana Sutas Elizabetes ielas dzīvoklī Rīgā. Uz turieni viņu atvedusi Taņa Suta, ar kuru sadraudzējusies, mācoties Latvijas Nacionālās operas baletstudijā.
Birutas Baumanes mīlestība bija balets, tas bija viņas lielākais sapnis, kas mākslinieces darbos ienāk tiešā veidā. "Ja skatās uz viņas gleznām, tās ir kā iznāciens rampas gaismā – pilnīga koncentrēšanās tīrai un precīzai kustībai," Ilze Putniņa velk paralēles starp gleznošanu un būšanu uz skatuves.
Šī ir jau otrā izstāde ciklā Paaudze, kas veltīts māksliniekiem, kuri latviešu mākslā sevi pieteica pagājušā gadsimta 50.–60. gados. Iepriekš ciklā bija aplūkojama mākslinieces Felicitas Pauļukas darbu ekspozīcija. Vairāk: www.lnmm.lv.