Mūsdienīgam muzejam nepietiek ar labu kolekciju un izciliem atsevišķiem tās eksponātiem, nepietiek ar arhitektoniski pārliecinošu ārējo veidolu un iespaidīgām ekspozīciju zālēm, tikpat būtisks ir kvalitatīva servisa piedāvājums, lai to visu varētu ērti apskatīt un izbaudīt. Īpaši tas attiecas uz muzejiem, kuru apmeklētāju skaits gadā ir mērāms miljonos. Tāpēc jūlijā Džeimsa Simona galerijas atvēršana Berlīnes Muzeju salā bija tik liels notikums, ka tās atklāšanas pasākumā uzrunu teica Vācijas kanclere Angela Merkele. Runā, ka no viņas dzīvokļa logiem skats paveras tieši uz Muzeju salas jauno ēku.
Luvras piramīdas loma
Džeimsa Simona galerijas ēka ir galvenā ieeja Muzeju salas kompleksā. To visbiežāk salīdzina ar Beja Juimina projektēto lielo stikla piramīdu Luvras pagalmā. Džeimsa Simona galerijai ir tieši tāda pati loma un nozīme – tā ir vieta, kur vispirms dodas muzeju kompleksa apmeklētāji, lai iegādātos biļetes, novietotu virsdrēbes garderobē un apmeklētu tualetes. Te atrodas arī muzeja kompleksa galvenais suvenīru veikals, kafejnīca un terase ar skatiem uz pilsētu un Muzeju salu. Ēka nosaukta vācu izcelsmes ebreju uzņēmēja un mecenāta Džeimsa Simona vārdā. Viņš XX gadsimta pirmajā pusē Muzeju salas muzejiem dāvināja tūkstošos mērāmu skaitu eksponātu, no kuriem ievērojamākais ir valdnieces Nofretetes statuja.
Džeimsa Simona galerija ir paredzēta kā centralizēts savienojums ar Muzeju salas pieciem lielajiem muzejiem. Jaunās ēkas arhitekts Deivids Čiperfīlds uzsver, ka viņš ir daudz studējis Luvras galvenās ieejas darbības principus un centies nepieļaut tur esošās neērtības. Tā Berlīnes Muzeju salā ir saglabāta arī autonoma ieeja katrā muzejā atsevišķi, lai cilvēku plūsma sadalītos. Galerija ir vienīgā pilnībā jaunuzceltā ēka Muzeju salā, un par tās funkciju tiek teikts: kad pārējos muzejus vakarā pamet apmeklētāji un tajos nodziest gaisma, Džeimsa Simona galerijā tai ir jāpaliek degam – te ir vieta diskusiju klubiem, vakara pasākumiem un ballītēm pēc pārējo muzeju darbalaika beigām.
Vietas biogrāfija
Tagadējais muzeju komplekss, ko sauc par Muzeju salu, atrodas Šprē salas ziemeļu daļā. XVII gadsimtā starp salu un Šprē upes krastu izbūvēja kanālu. Tā radās mūsdienu kanāls Kupfergraben, kas salu atdala no pilsētas. Pašai salai un tās daļām dažādos laikos ir bijis dažāds pielietojums. Viduslaikos te bija pat atsevišķa apdzīvota vieta. Vēlāk te atradās Berlīnes pilij piederošs dārzs, ko vēlāk pārveidoja par izpriecu dārzu. Tad te izbūvēja oranžēriju dienvidzemju augļu kokiem, palmām un citiem eksotiskiem augiem. Oranžērijā pa ziemu uzglabāja izpriecu dārza vērtīgākos augus.
XVIII gadsimta vidū Frīdrihs Vilhelms I salai atrada praktisku lietojumu. Oranžērijas paliekas tika pārbūvētas par noliktavu, kur uzglabāja dažādas preces. Izbūvēja pat koka pacēlājkonstrukciju, ko izmantoja preču pārkraušanai no Šprē iebraukušajiem kuģiem. 1776. gadā līdzās pacēlājkonstrukcijai uzcēla miltu noliktavu, bet vēlāk tepat uzbūvēja arī sāls magazīnu.
Interesanti, ka tieši šajā saimnieciski tik noslogotajā Berlīnes vietā Frīdrihs Vilhelms II lēma ierīkot pirmo publikai atvērto mākslas krātuvi. Oficiālu rīkojumu izveidot "publisku un labi nokomplektētu mākslas kolekciju" viņš izdeva 1810. gadā. Šis rīkojums bija atbilde pilsoniskās sabiedrības arvien lielākajam pieprasījumam pēc publiski pieejamām mākslas kolekcijām.
Lielais piecinieks
1822. gadā Karls Frīdrihs Šinkels ne tikai bija izstrādājis pirmās Muzeju salas ēkas projektu, bet arī projektēja salu un pilsētu savienojošos tiltiņus un iztaisnoja kanālu Kupfergraben. Pirmais muzejs Šprē salā tika atklāts 1830. gadā, tagad tas tiek dēvēts par Veco muzeju, bet toreiz tas bija pirmais publikai atvērtais muzejs Prūsijā. 1859. gadā atklāja karalisko prūšu muzeju, ko tagad sauc par Jauno muzeju. Šīs ēkas arhitekts bija Šinkela skolnieks Augusts Štūlers. Nākamā Muzeju salā bija pēc Heinriha Štarka projekta celtā Nacionālā galerija, ko mūsdienās sauc par Veco Nacionālo galeriju. 1904. gadā atklāja arhitekta Ernsta fon Īnes zīmēto Ķeizara Frīdriha muzeju, ko 1956. gadā pārdēvēja par Bodes muzeju par godu vācu mākslas zinātniekam un ilggadējam muzeju direktoram Vilhelmam fon Bodem.
Jaunākais Muzeju salas muzejs ir 1930. gadā atklātais arhitektu dolfa Mesela un Ludviga Hofmaņa projektētais Pergamona muzejs, kas šo nosaukumu gan ieguva tikai 1958. gadā. Līdz pat mūsdienām šis muzeju piecinieks Muzeju salā palicis nemainīgs ar atsevišķām piebūvēm. Katrs no muzeju ēku arhitektiem ir nozīmīga personība Vācijas arhitektūras vēsturē un būtu pelnījis atsevišķu stāstījumu. Nosaukums "Muzeju sala" tika lietots jau XIX gadsimta 70. gados, kad berlīnieši centās savus muzejus pielīdzināt Parīzes un Londonas labākajām mākslas un dārgumu krātuvēm. Nacistiskajai Vācijai bija lieli Muzeju salas pārbūves plāni ar jaunām ēkām, kuru projektēšanai bija piesaistīts arī režīma oficiālais arhitekts Alberts Špērs. Taču Otrā pasaules kara sākums tos visus apturēja neīstenotus. Kara laikā tika nopostīts 70 procentu Muzeju salas, un pēc tā šī Berlīnes daļa tika iekļauta Austrumberlīnes zonā. Pamazām muzeju ēkas tika atjaunotas atbilstoši pēckara restaurācijas politikai. Vienīgais drupās palika Jaunais muzejs, kurš bija karā visvairāk cietis, un tika nolemts tā drupas saglabāt kā kara liecību. 1987. gadā tika uzsākta Jaunā muzeja drupu konservācija un nostiprināšana. Tās bija kļuvušas nedrošas un bīstamas. Tad tika domāts arī par pārējo muzeju vienotu atjaunošanu, bet finanšu līdzekļu trūkuma dēļ lielāki projekti tika atlikti.
Muzeju salā jauna ēra sākās līdz ar Vācijas atkalapvienošanos XX gadsimta 90. gados. Muzeju kolekcijas tika papildinātas ar Rietumvācijas pārziņā bijušajiem eksponātiem. Tad tika lemts arī par Muzeju salas uzlabošanas un atjaunošanas plāniem. Viss gan negāja vienkārši un gludi.
Pār 1993. gadā notikušo starptautisko arhitektu konkursu par salas kopēju plānojumu krita lobēšanas aizdomu ēnas. Par spīti priekšlikuma neviennozīmīgajam vērtējumam konkursa žūrijas locekļu vidū, par uzvarētāju tika pasludināts itāļu arhitekts Džordžo Grasi. Muzeju direktora favorīts gan bija amerikāņu arhitekta Frenka Gerija priekšlikums, ko viņam neizdevās izvirzīt par uzvarētāju. Džordžo Grasi savu konkursa ideju vairākkārt pārstrādāja, bet veiksmīga sadarbība ar pasūtītāju neizveidojās. 1996. gadā viņš no spēles izstājās. Džordžo Grasi vietu ieņēma britu arhitekts Deivids Čiperfīlds, kurš uzņēmās Jaunā muzeja atjaunošanu un piedāvāja projektēt jaunu Muzeju salai kopēju ieejas ēku.
Vācijā kā mājās
Tagad, kad Jaunais muzejs ir atjaunots un Džeimsa Simona galerija uzcelta, var teikt, ka Deivids Čiperfīlds ir arhitekts, kurš Muzeju salā atstājis nozīmīgāko XXI gadsimta nospiedumu. Viņa vārdu var droši minēt līdzās vācu XIX gadsimta un XX gadsimta sākuma arhitektiem. Kas ir Deivids Čiperfīlds, kurš ir tik nozīmīga personība mūsdienu Muzeju salai?
Viņš ir dzimis Londonā 1953. gadā un absolvējis prestižo Arhitektūras asociāciju – to pašu skolu, kuru beigusi Zaha Hadida un kurā pasniedzis arī Rems Kolhāss. Pēc studijām Deivids Čiperfīlds strādāja par mūsdienu ietekmīgāko arhitektu dēvētā sera Normena Fostera birojā un pie Pompidū centra arhitekta Ričarda Rodžersa. 1985. gadā viņš izveidoja pats savu arhitektu biroju. Patstāvīgo darbību Deivids Čiperfīlds sāka ar nelieliem dārgu zīmolu veikalu interjeru iekārtojumiem, bet pasaules slavu un atzinību guva tieši Vācijā. Tur bija arhitekta pirmie lielākie pasūtījumi. Arī tagad, kad Deivids Čiperfīlds ir ieguvis Britu impērijas Komandiera ordeni no Elizabetes II un ir uzceltas nozīmīgas ēkas pēc viņa projektiem arī Britu salās un daudzviet citur pasaulē, arhitekts Vāciju uzskata par sev īpašu vietu, kur pasūtītāju un viņa paša mentalitāte saskan vislabāk.
Jaunā muzeja atjaunošana Muzeju salā nebija viegls uzdevums – mūsdienās reiz bijušas ēkas kopijas uzcelšana arhitektūrā netiek uzskatīta par labo toni, un atjaunot ēku, kuras liela daļa ir zudusi, – tas prasa īpašu atjautību. Muzeja jaunais veidols tiek uzskatīts gandrīz par ideālu risinājumu. Te vecais netiek kopēts un jaunais netiek slēpts zem it kā vēsturiska izskata maskas, taču jaunais nav arī izteiktā kontrastā un pretrunā ar reiz bijušo celtni. Klasiskās arhitektūras proporcijas un harmonija ir arī Deivida Čiperfīlda paša arhitektūras izteiksme, tāpēc viņa projektētais tik dabiski iekļaujas vēsturiskajā vidē.
Jaunā muzeja mūsdienu veidola veiksme bija nozīmīgs uzticības kredīts arhitekta darbā pie Džeimsa Simona galerijas. Taču sākums nebija viegls. Arhitekta pirmie priekšlikumi bija tērauda un stikla ekspresīva ēka, ko vācu arhitektūras kritiķi salīdzināja ar publisko tualešu tipisku veidolu. 2006. gadā laikraksta Frankfurter Allgemeine Zeitung arhitektūras kritiķa Heinriha Vefinga raksts sākās ar skaļu virsrakstu: "Ne tā, Čiperfīlda kungs!" Rakstā kritiķis brīdināja, ka šis projekts būs izgāšanās. Arī sabiedrība nebija mierā ar britu arhitekta iecerēto un parakstīja protesta petīciju, kas 2007. gadā projektu apturēja.
Taču Deivids Čiperfīlds tik viegli nepadevās un izstrādāja arvien jaunus priekšlikumus. Viņš apgalvo, ka vairs tikai Vācijā kultūra ieņem svarīgu vietu sabiedrībā, ka tikai šeit ir iespējamas tik karstas diskusijas par kultūru skarošiem jautājumiem. Tas radījis sajūtu, ka viņa roka nemitīgi tiek turēta virs karstas uguns, bet tā bijusi lieliska motivācija radīt labāko iespējamo risinājumu. Pēc kārtējā projekta varianta atrādīšanas muzeju direktors teicis, ka viņš vēlētos Džeimsa Simona galeriju kā mūsdienu templi. Nereti Muzeju sala tiek saukta par Berlīnes kultūras Akropoli. Tieši kā templis proporciju harmonijai, mūsdienu būvniecības kvalitātei un dabīgo materiālu skaistumam varbūt arī ir jāuztver jaunā Muzeju salas galvenās ieejas ēka.
Politnekorektā kolonāde
Deivids Čiperfīlds intervijā laikrakstam The Financial Times teica, ka viņš izjūt prieku katru reizi, kad ir jāprojektē kāpnes. Džeimsa Simona galerijas arhitektūrā kāpnes ir galvenais motīvs. Pa tām kāpjot, apmeklētāji nonāk ēkas augšējā stāvā, kur atrodas biļešu kases, kafejnīca un skatu terase. Garderobes, tualetes un muzeja veikals atrodas stāvu zemāk, pagrabstāvā izvietota izstāžu zāle un auditorija.
Džeimsa Simona galerijas materiāli ir uz vietas liets betons, gandrīz caurspīdīgas marmora plāksnes un kaļķakmens. Muzeja veikalā un auditorijā ir arī koka apdare. Apmeklētāji te aicināti apsēsties uz sēdekļiem, kuri apvilkti ar ādu un kuru tērauda korpuss ir tik smalks, ka, šķiet, ielieksies zem sēdētāju svara. Taču nekas tāds te nenotiek – Džeimsa Simona galerija ir Vācijas būvniecības kvalitātes paraugstunda. Tāds sīkums – Džeimsa Simona galerijas būvniecība izmaksāja 137 miljonus eiro, tāpēc dažkārt tā tiek ironiski dēvēta par "Vācijas dārgāko garderobi".
Izmaksas ir gandrīz uz pusi lielākas, nekā sākumā bija plānots. Celtniecībai paredzētā vieta izrādījās gandrīz purvs, un visu ēkas konstrukciju notur pāļi, kuru izbūve galerijas celtniecību sadārdzināja un iestiepa uz ilgāku laiku, nekā bija prognozēts. Šeit agrāk bijušo Karla Frīdriha Šinkela projektēto ēku 1938. gadā nojauca tieši tāpēc, ka tās daļa iegrima zemē.
Otrs būtiskākais Džeimsa Simona galerijas arhitektūras elements ir kolonāde, kas izmantota kā atsauce uz salas vēsturisko muzeju ēku arhitektūru. Deivida Čiperfīlda izpildījumā tā ir deviņus metrus augstu un tikai 30 centimetru platu kolonnu konstrukcija, kas rada gandrīz nemateriālas arhitektūras iespaidu. Taču kolonādes Vācijā nav tikai arhitektūras elements, šeit tās joprojām asociējas ar nacistisko režīmu un tā arhitektūru. Arī Džeimsa Simona galerijas kolonādes tiek kritizētas par to līdzību ar Hitlera režīma oficiālā arhitekta Alberta Špēra celtnēm.
Deivids Čiperfīlds kolonādes Vācijā ir jau izmantojis iepriekš. Mārbahas modernās literatūras muzeju arī ietver kolonāde, un arī tad arhitekts saņēma kritiku. Taču toreiz daļa vācu arhitektu nopūtās atviegloti: ja britu arhitekts var izmantot kolonādes, arī mēs drīkstam to darīt savos projektos.
Jā, Deividam Čiperfīldam izdevās uzbūvēt templi, taču Muzeju salas ieejas ēkas svētsvinīgais raksturs ir arī viens no tās kritikas iemesliem. Britu arhitektūras kritiķis Olivers Veinraits norāda, ka Džeimsa Simona galerijai pietrūkst Berlīnes bohēmiskā brīvdomīguma gara. Tā kāpnes diez vai kļūs par Romas Spāņu kāpņu līdzinieci Berlīnē, kur pilsētnieki un tūristi dīkdienīgi pulcējas un sarunājas. Džeimsa Simona galerijas sānos ved kāpnes lejup līdz ūdenim, taču šajā vietā laivām piestāt ir aizliegts.
Sers Deivids Čiperfīlds tagad īsteno nākamo projektu Berlīnē – Mīsa van der Roes projektētās un 1968. gadā atklātās Jaunās Nacionālās galerijas renovāciju. Darbu paredzēts pabeigt 2020. gadā.
Sadarbībā ar Ernesta Berņa un Oļega Fiļa labdarības fondu
