Dainas Dagnijas agrīnajos darbos atklājas ārējās pasaules vērojums un iespaidu atspulgs. Vēlāk sevī vērstais skatiens nesa atklājumu, ka atmiņas, kas sakņojas ģimenes notikumos, nav fantāzija, bet realitātes nospiedums. Viņa pievērsās situācijām, pār kurām atsevišķam indivīdam varas nav. "Personiski pārdzīvotais pauž cilvēkiem kopīgo," teica māksliniece.
Dainas tēvs, Latvijas armijas pulkvežleitnants Rūdolfs Jēkabsons, kurš apstākļu sakritības dēļ izglābās no nāves Litenē, nodzīvoja ilgu mūžu. Dainas māte Irma Peciņa bija beigusi Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultāti kā agronome, viņa selekcionēja gladiolu šķirnes, līdz par galveno rūpi kļuva divas meitas un dēls, kuram bija tikai deviņi mēneši, kad 1944. gada oktobrī ģimene ar kuģi devās uz Dancigu. Daina iegaumēja saucienu uz klāja: "Bērni, skatieties, jūs vēl redzat Latvijas krastu!" Jūra grima miglā, un pieaugušie raudāja.
Līdz 1951. gadam Jēkabsoni dzīvoja latviešu bēgļu nometnēs ļoti noslēgtā vidē, vācu valodu Daina tā arī neapguva. Tad visi kopā pārcēlās uz ASV un apmetās Detroitā. Vecāki Ameriku nekad nepieņēma, sarunās arvien pieminēja dzimteni, un tas bija mokoši skumji. Daina izslēdza no apziņas gan politiku, gan Latviju.
Kontūrlīnijas loma
Detroita Dainu pārsteidza ar sociālo hierarhiju – amerikānis, imigrants, melnais. Par viņas skolas draudzenēm kļuva melnās meitenes. Savu aizrautību zīmēt viņa varēja pilnveidot vidusskolā, kas sagādāja iespēju apdāvinātiem bērniem sestdienās mācīties gleznošanu Detroitas Mākslas institūtā.
Septiņpadsmit gadu vecumā viņa pārcēlās uz Ņujorku. Pa dienu zīmēja akrila puķītes cimdiem kādas vācietes rokdarbu uzņēmumā, vakaros devās uz Mākslas studentu līgu (Art Students League, 1954– 1956), kur pirms viņas jau bija mācījušies bijušie daugavpilieši Marks Rotko, Sigurds Vīdzirkste un Voldemārs Avens. Te bija iespēja izvēlēties pedagogu un strādāt, līdz students jutās pietiekami sagatavots. Daina Dagnija apmeklēja Roberta Brakmana gleznošanas klasi. Otrā gada studijām viņa saņēma nopelnu (merit) stipendiju. Līga nekādus beigšanas dokumentus neizsniedza. Dainu Dagniju sajūsmināja Ņujorkas galerijas, tāpat arī muzeji, īpaši Metropolitēna muzejā skatāmā pasaules kultūras daudzveidība, primitīvā māksla, indiešu un persiešu miniatūras, senēģiptiešu skulptūras, no kurām aizgūto manieri izcelt savu acu skatienu ar kontūrlīniju viņa paturēja visam mūžam.
No Detroitas Mākslas un amatniecības biedrības skolas (Art School of the Society of Arts and Crafts, 1956–1959) pedagogiem Daina pieminēja itāļu izcelsmes amerikāni Semu Puči. Šonāra institūta (Chouinard Art Institute) vakara klasēs Losandželosā Daina kļuva par pārliecinātu abstrakto ekspresionisti, kas grib dzīvot tikai mākslā un vienīgi mākslai.
Taču, satikusi latvieti, diplomētu angļu filologu Juri Krūmiņu, viņa iemīlējās. Juri iesauca armijas dienestā un sūtīja uz amerikāņu karabāzi Japānas salā Okinavā. Daina gribēja braukt līdzi, un 1960. gada pēdējā dienā abi apprecējās. Pārdodot dažas gleznas, Daina ieguva līdzekļus, un 1961. gada rudenī arī viņa nokļuva Japānā, kur palika vienu gadu. Rolands (1963) piedzima Ņujorkā, Adrians (1970–2019) – Ņūdžersijā. "To bērnu pasauli es esmu paturējusi," teica Daina. Taču laulība izjuka un oficiāli tika šķirta 1971. gadā.
Kraukšķīgas situācijas
Okinavas subtropiskais klimats, Austrumķīnas jūra ar koraļļiem ievilka robežlīniju glezniecībā. Eksotiskās vides un cilvēku vienkāršības ieinteresēta, Daina Dagnija atgriezās pie figurālajām kompozīcijām. Viņu saistīja "kraukšķīgas" (corny) situācijas, ieraudzītas dzīvē un fotogrāfijās, – Daina mēdza svētdienās lasīt piecus centimetrus biezo The New York Times Magazine, kuru abonēja.
Jau 60. gadu vidū viņa nonāca pie savas krāsu valodas. Lielformāta figurālajās kompozīcijās plastisko modelējumu viņa aizstāja ar gludi ieklātiem lokālkrāsu laukumiem, kurus izcēla ar krāsā akcentētu vijīgu kontūrlīniju. Bieži vien kontūru viņa pastiprināja ar tās ēnu. Uzsvērtās plaknes ritmizācija, sava veida ornamentālisms ieguva intensīvu vibrāciju, līdzīgu tai, ar kādu operē opārts. "Glezniecības valoda visbiežāk pārveido sākotnējo domu. Būtībā vissvarīgākais arī ir tas, kas top glezniecības procesā," teica
Daina. Dzejnieks un gleznotājs Voldemārs Avens par Dainas Dagnijas tēliem rakstīja: "Cilvēki nezaudē raksturīgumu, un modeļos pat saskatāma "dzīva" līdzība. Daina savām cilvēku figūru kompozīcijām pieiet it kā ar bērna nesamaitāto fantāziju, tikai beigās pievienojot kādu smalki izsvērtu psiholoģisku motivāciju jeb nostatījumu" (Tilts, 1972, nr. 124–125).
Daina Dagnija gleznas eksponēja tuvu grīdas līmenim tā, lai tēli, kuru izmērs atbilst dabiskajam lielumam, radītu klātbūtnes vai platekrāna efektu: arī skatītājs tiek ierauts notikumā. Amerikas sabiedrības portretējumā sastopam gan dzirkstošu prieku par esību, gan līdzjūtību, gan satīrisku komentāru par materiālo kultu. Te satiekas pāvests un diktators, miljonārs un bēgļi, cirka mākslinieki un mājsaimnieces, visu rasu un vecuma cilvēki. Galu galā te ir arī ASV divsimtgades parāde (1976 /1977).
Daina Dagnija identificējās ar saviem personāžiem: "Ja es kādu gleznoju, es tā kā ieeju personā, tā kā lomā." Taču ārpus gleznām viņa izjuta sevi kā svešinieci. «Māksla piepilda, bet māksliniekam tādas īstas piederības nav.» Viņa bieži stāstīja, ka pagājušā gadsimta 60.–70. gados Ņujorkas galerijas sievietēm māksliniecēm bija slēgtas. Izstādīties varēja sabiedriskajās institūcijās, bet tās neveicināja darbu pārdošanu, kā to darīja galeristi. Daina nepiederēja arī pie Ņujorkas Elles ķēķa, kas atradās ostas rajonā, kur satikās latviešu radoši bagātā, bet finansiāli trūcīgā brālība.
Ķēķa centrā bija abstrakcionists, kibernētiskās glezniecības autors Sigurds Vīdzirkste. Viņa vientuļnieka studija bija atvērta mākslas draugiem. Divus Vīdzirkstes darbus Daina Dagnija ieraudzīja kādā izstādē Pensilvānijā: "O, but he is great! ("O, viņš ir lielisks!") Viņi iepazinās kādās viesībās. Vīdzirkste novērtēja Dainu Dagniju un respektēja viņas gleznas. Viņš teica, ka abiem vajadzējis satikties pirms desmit gadiem. Melno gājienu (1975) Daina uzgleznoja pēc Vīdzirkstes nāves. Sievietes iet, sāpēs atbalstot viena otru. Lai varētu turpināt "gājienu", malējai figūrai kreisajā pusē virs galvas paceļas ēģiptiešu dieves Izīdas ragi.
Daina Dagnija mantoja Sigurda Vīdzirkstes darbus. Atmodas laikā viņa tos uzdāvināja Kultūras fondam, kuru vadīja Imants Ziedonis, un tālāk darbi tika nodoti Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam.
Uz bezdibeņa robežas
Īpaša tēma Dainas Dagnijas glezniecībā ir saistīta ar sievietes sūtību, viņas spēka avotiem, emociju spektru no galēja izmisuma, bezcerības, strupceļa līdz apskaidrībai, kuru iespējams iegūt, saplūstot ar cilvēkam pāri stāvošu spēku.
Dēla Adriana depresijā Daina Dagnija vainoja sevi, savu kompulsīvo nepieciešamību radīt. Glezniecība paņēma labāko laiku arī tad, kad bērni bija mazi. Vīrs esot teicis: "Tu biji vienmēr "liberēta"." Uz bezdibeņa robežas būdama, Daina uzgleznoja Balto svītru (1982). Mandalas formas Pasaules centru (1985) māksliniece turēja Rīgas dzīvoklī vienmēr acu priekšā. Mātes sirdī pasaule rotēja ap bērnu. Vēlāk tapa Mēdeja (1992).
Meklējot izeju, Daina Dagnija pievērsās kristīgajai ticībai. Viņa bija pārliecināta, ka kādā no iepriekšējām dzīvēm bijusi "mūķene Itālijā, pat trīs reizes". Klostera noslēgtība, ikdienas rituāli, kalpošana līdz pēdējam elpas vilcienam likās tik tuvu pazīstami. Vienu no savām identifikācijām Daina Dagnija ieraudzīja Metropolitēna operā. Fransisa Pulenka operas Karmelīšu dialogi kāpjošās tercas deva impulsu gleznai Karmelīšu mūķene 1793 (1991). Daina Dagnija vienmēr uztvēra kultūru kā sinkrētisku parādību.
Regulāri mainot dzīvesvietu, viņai akūti pietrūka savu māju. Kad māksliniece pēc 34 gadiem – 1978. gadā – viesojās dzimtenē, Latvija atstāja nomācošu iespaidu. 1987. gadā Daina Dagnija bija Rīgā un piedzīvoja gan atmodas saviļņojumu, gan arī sev adresētu skatītāju atzinību. Ārzemju mākslas muzejā Leopolda Sīpoliņa veidotajā izstādē bija divas Dainas Dagnijas gleznas no cikla Sieviete un govs. Šis Dainas Dagnijas eksistenciālais cikls par vientulību, sievietes dzimšanu, nāvi un atdzimšanu ieņem glezniecības galotņu pozīciju. Neomītisms, kolektīvajā zemapziņā sakņotie priekšstati par kosmogoniju rosināja nākamos audeklus.
Māksliniece sāka domāt par mājupceļu. Nokārtojusi visus parādus, 2001. gadā Daina Dagnija atgriezās Latvijā. Viņas lielākās personālizstādes notikušas LNMM izstāžu zālē Arsenāls (2003) un Daugavpils Marka Rotko Mākslas centrā (2015). Savā mākslā Daina Dagnija ir manifestējusi izteiksmes brīvību un garīgo tīrību, radošā spēka duālismu, saplūsmi ar dabu un bezkompromisa esību. Viņa nebaidījās no nāves. Līdz pēdējai dzīves minūtei Dainai Dagnijai blakus bija dēls Rolands.
Visdziļākā līdzjūtība mākslinieces tuviniekiem un visiem viņas neparasti spilgtā talanta cienītājiem.