Lai gan daudzi mākslinieces Līvijas Endzelīnas (1927–2008) darbi kļuvuši par hrestomātiskiem klusās dabas žanra paraugiem Latvijas mākslas vēsturē, viņa pati ir vienlaikus viena no zināmākajām un tajā pašā laikā noslēpumainākajām, netveramākajām personībām XX gadsimta Latvijas mākslā. Arī viņas gleznu vienkāršība ir tikai šķietama, un arī tās izstaro noslēpumainību. Plašu ieskatu Līvijas Endzelīnas atstātajā daiļrades mantojumā līdz pat 22. jūnijam izstādē Noslēpums piedāvā Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (LNNM). Izstāde iekārtota muzeja centrālās ēkas 4. stāva izstāžu zālēs un ļauj aplūkot mākslinieces darbus no LNMM, Lietuvas Mākslas muzeja, Latvijas Mākslinieku savienības muzeja, Zuzānu un gleznotājas ģimenes kolekcijām. Jau kopš XX gs. 60. gadu sākuma, kad Līvijas Endzelīnas darbi tikko sāka parādīties izstādēs, tie iemantoja nedalītas skatītāju simpātijas, kā arī augstu novērtējumu profesionālajā vidē, ekspozīcijas aprakstā stāsta izstādes Noslēpums kuratore, LNMM Latvijas Vizuālās mākslas departamenta krājuma darba vadītāja Daina Auziņa. Taču aiz strauji augošās atzinības slēpās savrupa māksliniece, kas izvairījās publiski komentēt savas daiļrades attīstību, ierosmes un radošos principus. Viņas klusās dabas piesaistīja ar nacionālu vai metafiziski sirreālu tēlainību, kas bija izklāstīta šķietami saprotamā, realitāti imitējošā vizuālajā valodā. Latvijas mākslā Līvija Endzelīna ienesa jaunu, oriģinālu un ļoti subjektīvu reālistiskās glezniecības versiju, atšķirīgu gan no iepriekšējos gadu desmitos kultivētās sociālistiskā reālisma metodes, gan viņas laikā topošā avangardiskā hiperreālisma.
Lielu daļu no izstādes Noslēpums veido tradicionālas ievirzes klusās dabas ar dabas velšu un sadzīves priekšmetu atainojumu un reizē lirisku, ikdienas dzīvē tuvu, simbolisku tēmu apcerējumu – Pupas, Lauku maize, Medus, Mātes blūze. Taču aplūkojami arī tikpat nozīmīgie autores metafiziskie un sirreālistiskie darbi, kuru tēlu sistēmu veido vecu grāmatu folianti, vēstuļu sainīši, apstājušies pulksteņi vai to mehānismi, putnu izbāzeņi, piestas, stikla lēcas u. tml. Kā skaidro kuratore Daina Auziņa: telpas saspiestība un it kā bezkaislīgā, vēsi sterilā atmosfēra, kas kopumā dominē lielākajā daļā L. Endzelīnas darbu, šajās gleznās papildināta ar tikai intuitīvi tveramu saturisko spriedzi, kad būtiskākais ir nevis ārēji redzamais, bet nojaušamais. Noslēpumainību rada priekšmetu izvēle un kārtojums negaidītās, tēlaini asociatīvās sakarībās. Periodiski gleznotāja pievērsās arī portreta žanram, taču pamatā viņas "teātra skatuve" ir klusās dabas uzstādījums ar rūpīgi pārdomātu priekšmetu izvēli un emocionālu dualitāti starp racionāli izzinošu attieksmi un trauksmainu pasaules izjūtu.