Es atbildēju to, ko varu teikt arī šodien, kad Jaunā laika veļa ir publiski izmazgāta. Ja Kārlis Šadurskis pats ir bijis ietekmīgs cilvēks partijā kopš dibināšanas brīža un ir pieaudzis cilvēks, tad viņam pašam jāuzņemas atbildība par savu un līdz ar to arī partijas darbību, nevis jāslēpjas aiz «kardinālu» mugurām, pašam mazgājot rokas nevainībā. Vēlētāji, balsojot par Kārli Šadurski, balsoja par viņa spējām kaut ko paveikt nevis par viņa nespēju tikt galā ar mistisko Danu Titavu. Viņš bija izglītības ministrs un Saeimas frakcijas vadītājs, viņam bija pienākums un atbildība pieņemt lēmumus. Nevis Danam Titavam, kurš vēlēšanās nav kandidējis un amatus valdībā nav ieņēmis. Tad tā arī, startējot vēlēšanās, vajag publiski paziņot, ka balsot par mani jau varat, bet es tāpat nekā nelemšu.
No partijas atveseļošanās un nākotnes viedokļa ir, protams, apsveicami, ka tās biedriem ir vēlme lietas izdiskutēt un pašattīrīties. Taisnības labad jāsaka, ka neviena cita partija laikam nav publiski apspriedusi iekšējo lēmumu pieņemšanas procedūru, paverot vēlētājiem priekškaru uz varas dzirnu gaņģiem. Ja ticam tā biedriem, tad arī Jaunā laika gadījumā tā nav bijusi daudz labāka kā citām partijām, par kuru atkarību no viena vai otra «kardināla» tiek mēļots jau gadiem.
Tikai netīkamu pēcgaršu rada tas, ka godīgumu un atklātību sludinošajiem jaunlaiciešiem līdz šim nebija ienācis prātā uzņemties individuālo atbildību par savu rīcību, daža gadījumā gadu, cita gadījumā piecus gadus mierīgi strādājot plecu pie pleca ar to pašu Danu Titavu un Einaru Repši. Vieglāk taču ir neatbildēt par neko un biedēt tautu ar bubuli – Danu Titavu.