Nestrīdos – tiesnešu rokās patiešām ir ļoti svarīgi pienākumi un izšķiroši lēmumi, kuru pieņemšanā būtiska ir neatkarība. Tomēr nevaru piekrist, ka šīs neatkarības garants ir tikai un vienīgi atalgojuma lielums. Sak’, cik saņemam, tā strādājam!?
Šāds atsevišķu tiesnešu uzstādījums būtu saprotams, ja vien mēs šobrīd neatrastos situācijā, kad tikko esam spējuši novērst valsts bankrotu un mēģinām noturēt trauslo finansiālo stabilitāti, lai spētu ikvienam, kurš no valsts kases saņem maksājumus, nodrošināt to stabilitāti un regularitāti. Ja vien 25305 no 27754 valsts pārvaldē strādājošo nesaņemtu mazāk par pirmās instances tiesas tiesnešiem. Galu galā, vai patiešām tiesneši, virzot jautājumu par sava atalgojuma palielināšanu, jūtas vienoti ar savu tiesu darbiniekiem, kuru mēneša atalgojums ir ap 200 latiem?
Vērtējot savas algas, tiesneši ir atvēruši strīdīgu diskusiju ne tikai par samērīgumu un taisnīgumu, bet arī ētiku, kuras robeža šajā jautājumā ir ļoti trausla. Ne mediķiem, skolotājiem, policistiem, ne arī citu profesiju pārstāvjiem nav iespēju pašiem izskatīt sūdzību par savu algu palielinājumu robežās no 2075 latiem līdz 5603 latiem. Viņu darba pienākumi ir vienlīdz atbildīgi, savukārt atalgojums – nesalīdzināmi zemāks.
Visiem tiesnešiem, kuri iesniedza sūdzību par savu atalgojumu, man gribas atgādināt, ka 20-tajos gados juristi izvēlējās tiesneša amatu, lai kalpotu savai valstij un veidotu un stiprinātu savas valsts tiesisko sistēmu. Šis uzdevums savu aktualitāti nav zaudējis arī šobrīd.