Tomēr, ar administratīviem soļiem un valdības aktīvu darbību
ir par maz, lai ierobežotu inflāciju. Edmunds Krastiņš
Par spīti tam, Ojāra Kehra mājiens ir skaidrs—inflācija tagad uz augšu ir ne tikai tirgus dzīta, bet to uz augšu dzen „patērētāja psiholoģija.” Kāds mans draugs man nesen teica, ka viņam ir žēl noskatīties kā daudzi mūsu līdzcilvēki pakļaujas vispārējajai pirkšanas mānijai un ņem vai nu bezjēdzīgus kredītus vai arī tērē savus pēdējos iekrājumus, lai tikai apmierinātu savas vēlmes.
Pats briesmīgākais ir tas, ka šīm vēlmēm ļoti bieži nav racionāla izskaidrojuma. Tās ir iracionālas un šķiet, tādā veidā postpadomju cilvēks mēģina remdēt to izsalkumu, kas viņam radies 50 gadus dzīvojot deficīta un ierobežotu ienākumu apstākļos. Atliek vien paskatīties uz dārgajiem auto Rīgas ielās, lai saprastu, ka kaut kas šejienes ļaudīm nav kārtībā nevis ar maka biezumu, bet gan ar galviņu. Pat tie, kuri sakās esam bagāti un gūst peļņu no citu darba, naudu nevis iegulda modernās tehnoloģijās un savu darbinieku izglītībā, bet gan jaguāros, bentlijos, hammeros un „vislabākajās mājās Latvijā.” Tas norāda tikai uz to, ka inflāciju var samazināt ar saucienu „pedāļa grīdā” sabiedrībai: „Prātiņ nāc mājās!” Protams, skan iracionāli un naivi, bet tādas pašas iracionālas un naivas ir inflācijas gaidas kopā ar patērēšanas māniju.