Ņemot vērā ierobežojumus, šogad nenotiks NN nakts ceremonija, kurā tradicionāli tiek godināta talantīgā teātra un mākslas kritiķa Normunda Naumaņa (1962– 2014) piemiņa un popularizēta mākslas kritikas nozīme vispār.
Normunda Naumaņa biedrība veidos virtuālas sarunas ar laureātiem. KDi piedāvā mazu prelūdiju, nominantiem uzdodot dažus jautājumus.
Žūrijas ieskatā Valda Čakare spēj harmoniski savienot fundamentālas akadēmiskās zināšanas, erudīciju ar pingponga atsperīgo ekspresrecenziju stilu. Savrupa no jebkādām teātra profesionālās vides kaislībām un noskaņojumiem, viņa savas recenzijas padara par elegantu vienotas formas un satura paraugu. Valda Čakare savos tekstos ar baudu brīvi sērfo pa ironijas, sarkasma, melnā humora, paradoksa un absurda mestajiem viļņiem. Viņai piemīt reta spēja būt asai un nesaudzīgai, reizē saglabājot delikātumu un zināmu aristokrātisku distanci.
Žūrija nominē vizuālās mākslas kritiķi Santu Hiršu, uzsverot, ka viņa pārliecina ar spēju atrast kritiskos punktus jebkurā materiālā, ar zināmu neiecietības devu reaģējot uz personīgās ideoloģijas kritērijiem neatbilstošo, taču vienlaikus spēj aplūkojamo parādību saasināti izcelt profesionālas problēmas līmenī, sociāli aktuālu refleksiju kontekstā. Santas Hiršas kritikām piemīt zināma taisnprātība, taču tie ir mākslas procesā patiesi ieinteresēti viedokļi un allaž dod iemeslu lasītājam personiski reaģēt un iesaistīties vērtējumā, meklējot arī citu vai plašāku skatpunktu.
Gada beigās izdots Ivara Šteinberga pirmais dzejoļu krājums Strops, bet visa gada garumā Šteinbergs bijis viens no ražīgākajiem dzejas recenziju rakstītājiem. Ir redzams, ka šāda sistemātiska iedziļināšanās dzejas procesā Šteinbergam ar laiku ļāvusi ieraudzīt arvien vairāk interesantu kopsakarību, un lasītājs var uzticēties Šteinberga spriedumam par to, kas pašlaik dzejā pastāv un ir aktuāls. Šteinberga kritiķa prāts apvieno gan praktizējoša dzejnieka, gan vērīga teorētiķa redzējumu, tāpēc recenzijās parasti ir daudz detalizētas un saprotami noformulētas informācijas par dažādām dzejas niansēm, kuras nepieredzējušam lasītājam, iespējams, paliktu nepamanītas.
Jautājumi Normunda Naumaņa balvas mākslas kritikā nominantiem
1. Ko jums nozīmē būt izvirzītam šai balvai?
2. Kā jūs raksturotu 2020. gadu caur jūsu profesionālās darbības prizmu? Mākslas jomu globālā epidēmija ir skārusi drastiski, kā tas ir atsaucies uz jūsu darbu un domām?
3. Vai jums Latvijā ir iespējams īstenot savus profesionālos ideālus? Ja ne – kā pietrūkst?
4. Vai jums ir svarīgi, cik lielu rezonansi izraisa jūsu recenzija?
5. Vai jums kādreiz cilvēciska atgrūšanās no mākslas darba satura traucē/apgrūtina analizēt tā formu?
6. Lūdzu, pabeidziet teikumu! Kad es rakstu, man ir nepieciešams...
Teātra kritiķe, zinātniece un pedagoģe Valda Čakare
1. Ir patīkami būt pamanītai. Paldies žūrijai, kura pamanījumam ir piešķīrusi publiski ieraugāmo nominācijas formu.
2. Maizes darbā Latvijas Kultūras akadēmijā pēc būtības nekas nav mainījies, vienīgi saziņa ar studentiem ir ieguvusi tehnoloģisku dimensiju un lekciju un semināru sagatavošana prasa tieši divreiz vairāk laika. Savukārt profesionālajam vaļaspriekam – teātra recenzijām un apskatiem – gan klājas plāni, jo epidēmija ir atņēmusi galveno apceres objektu – izrādi kā aktiera un skatītāja satikšanos vienā laikā un telpā. Ja šāda situācija turpināsies ilgstoši, garantēti iestāsies nostalģija pēc teātra. Kā epidēmija atsaukusies uz domām? Ja neskaita bažīgu sekošanu augšuptraucošajiem saslimstības statistikas cipariem – laikam jau nekā.
3. Nepietrūkst nekā, jo profesionālo ideālu man nav. Toties laimīgā kārtā ir privilēģija darīt to, kas man patīk. Līdz šim iespēju ir bijis vairāk nekā jaudas tās izmantot. Savulaik Ingrīda Burāne, Inga Jēruma un Dzintra Krievāne Padomju Jaunatnē, un jo sevišķi Anda Burtniece Literatūrā un Mākslā, nenogurstoši turēja rūpi, lai jaunie "kadri" varētu publicēties. Arī tagad vecā "kadra" statusā nevaru sūdzēties par izteikšanās iespēju trūkumu. Būtu tik kapacitāte tās, proti, izteikšanās iespējas, likt lietā.
4. Jā, protams. Ir interesanti un derīgi zināt, ar cik lielu recenzijas lasošās, jādomā, ne pārāk plašās sabiedrības daļu "mana sirds pukst (vai nepukst) vienā ritmā". Kaut gan – pašā rakstīšanas procesā vispirms ir svarīgi, lai vārdi iespējami precīzi izteiktu manas tā brīža domas, sajūtas un asociācijas, nevis lai trāpītu potenciālā lasītāja patikšanas vai aizkaitinājuma epicentrā.
5. No tiem laikiem, kad izrādēm vēl bija skaidri definējams saturs, neviens tāds gadījums prātā nav palicis. Tagad, kad saturu veido mainīga, procesā esoša forma vai pat bezformīga enerģiju plūsma, šāda veida apgrūtinājumiem pamata ir vēl mazāk. Tā gan šad tad ir bijis, ka uzrunājošs laikmetīgs saturs licis pievērt acis uz formas "noslīdējumiem" vai arhaiskumu.
6. Kad es rakstu, man ir nepieciešams, lai fonā skan radio (vislabāk Latvijas Radio pirmā programma, kurā ne tikai spēlē mūziku, bet arī izstāsta jaunākos notikumus), savukārt, ja rakstīšanas brīdis sakrīt ar ciemošanos laukos, koncentrēties ļoti palīdz kāda četrkājaina un astaina domubiedra klusā krākšana un čāpstināšana.
Mākslas zinātniece Santa Hirša
1. Pirmkārt, esmu ļoti priecīga par faktu, ka šāda balva pastāv, jo mani bieži māc bažas, vai sabiedrībai refleksijas par kultūru vispār vēl ir vajadzīgas. Un vai kritiķa darbs tā pamatnozīmē nākotnē būs aktuāls. Otrkārt, izvirzīšana Normunda Naumaņa balvai pašlaik ir augstākā atzinības forma, ko Latvijā mākslas kritiķim iespējams saņemt, tāpēc es ļoti priecājos, ka arī mans darbs ir pamanīts un novērtēts kā vismaz nominācijas cienīgs, jo tā ir mana sirdslieta un nominācija balvai apliecina, ka ir vērts turpināt un censties pateikt par mākslas darbu kaut ko tādu, kas šķiet svarīgs un nozīmīgs arī citiem. Tā ir reta iespēja sajust atgriezenisko saikni ar sabiedrību un lasītājiem. Treškārt, priecājos par vizuālās mākslas pārstāvju iekļaušanu nominantu lokā, vienlaikus mani mazliet izbrīna, ka nav nominēts neviens kinokritiķis, jo tieši šajā nozarē vēroju visatraisītāko, daudzveidīgāko un arī profesionālāko kritikas ainu.
2. Vizuālās mākslas notikumu intensitāti epidēmija nemazināja, taču izkliedēja un pārcēla uz rudeni – diemžēl šīgada septembrī notika gan ikgadējie, gan no pavasara pārceltie lielākie mākslas festivāli, kurus nebija fiziski iespējams paspēt aplūkot tik rūpīgi, cik gribētos, un tas, protams, kontrastēja ar pārējā gada pieklusumu. Pieprasījums pēc rakstiem, recenzijām un esejām par mākslu no mediju puses bija pietiekami liels, lai gads paietu ļoti darbīgi, noslodze bija pamatīga, taču, zinot vispārējo ekonomisko situāciju, par to šobrīd žēloties šķiet neērti. Zinu, ka nemaz neesmu vienīgā un līdzīgu pārstrādāšanās maratonu piedzīvoja lielākā daļa kultūras darbinieku. Bez kultūras "palikt mājās" šogad būtu bijis neiespējami. Es domāju, ka pandēmijas apstākļi spilgti izgaismoja mākslas neatsveramo nozīmi mūsu dzīvē, taču diemžēl no valsts puses šis darbs šķita nepamanīts, nenovērtēts un visbeidzot arī sodīts, ieviešot neskaidras un netaisnīgas nodokļu režīmu izmaiņas visnepiemērotākajā brīdī. Joprojām nesaprotu, vai no jūlija vispār varēšu atļauties publicēties, pašai par to nepiemaksājot. Bažas ir arī par pašu vizuālās mākslas nozari, jaunrades procesi tajā notiek, tikai pateicoties nevalstisko organizāciju darbam. Tās arī pirms pandēmijas no valsts puses netika pietiekami atbalstītas, un pat labākajām organizācijām nemitīgi ir bijis jācīnās par primitīvu izdzīvošanu. Diemžēl izskatās, ka vieglāk nebūs.
3. Noteikti pietrūkst vizuālajai mākslai veltīta medija – kopš žurnāla Studija likvidēšanas esam palikuši bez jomas profesionāļiem paredzētas kritikas un teorijas platformas, un ilgtermiņā tas atstāj ļoti negatīvu iespaidu uz nozares attīstību, jo nav vietas, kur apmainīties ar domām, viedokļiem, apzināt un aktualizēt vizuālajā mākslā notiekošo, tās sasniegumus un pretrunas (interneta medijs FotoKvartāls orientējas tikai uz fotogrāfiju, savukārt Arterritory ir kļuvis starpdisciplinārs un orientēts uz plašu, nevis profesionālu auditoriju). Ļoti pietrūkst arī dedzīgu, erudītu kritiķu, kas paplašinātu ideju un mākslas lasījumu un skatījumu spektru – brīžiem ir sajūta, ka mākslas idejas, kas Rietumos tiek uztvertas kā pašsaprotamas jau gadus piecdesmit, pie mums joprojām jāskaidro kā radikāls jaunums. Ļoti gribētu izglītotāku vizuālās mākslas radītāju un patērētāju loku un no tā izrietošu dinamiskāku intelektuālo telpu.
4. Ne pārāk, jo, manuprāt, rezonanse bieži vien ir atkarīga nevis no analīzes kvalitātes, bet paša notikuma īpašībām vai radītāja personības. Man ir svarīgi, lai manas recenzijas spētu pateikt kaut ko jaunu un jēgpilnu mākslas notikuma radītājam un lasītājam, ideālā variantā – noderētu mākslas pētniekiem nākotnē. Pašmērķīga "klikšķu" vākšana rezonanses nolūkos degradē mākslas kritiku un pārvērš to par prastu PR instrumentu, nevis refleksijas rīku.
5. Nē, bet tā laikam arī nav vizuālajā mākslā specifiska situācija. Mani drīzāk mēdz traucēt institucionāli ētiskie aspekti, man ne vienmēr ir viegli distancēties no tiem.
6. Kad es rakstu, man ir nepieciešams laiks, vislabāk gauss un nesteidzīgs.
Literatūrkritiķis Ivars Šteinbergs
1. Pašsaprotami, ka būt izvirzītam Nacionālās balvas statusā esošai balvai man nozīmē lielu pagodinājumu, kolēģu atzinību, apliecinājumu, ka kaut ko esmu darījis pareizi utt. Taču vēl šī nominācija mani priecē arī tāpēc, ka līdz ar to tiek pievērsta plašāka uzmanība tieši latviešu dzejas kritikai un tādējādi – latviešu dzejai. Mūsu dzejas procesi šobrīd, manuprāt, ir ļoti interesanti savā daudzveidībā, aktīvi strādā drosmīgi autori dažādos žanros, līdzās tradicionālām vērtībām parādās "izlēcēji" un autori ar plašu kultūras bagāžu, filozofiski spēcīgi autori, asprātīgi un dumpīgi autori... Citiem vārdiem sakot, tas ir process, kas ir pelnījis uzmanību un mīlestību, un manis izvirzīšana Normunda Naumaņa vārdā nosauktajai balvai ļauj cerēt, ka par grāmatām, par kurām esmu rakstījis, uzzinās vēl vairāk cilvēku, un tas sagādā lielu gandarījumu.
2. 2020. gads primāri bijis debiju gads – gada sākumā pirmā grāmata iznāca Elvīrai Blomai, gada vidū debitēja Liepa Rūce, gadu noslēdza vairākas pirmās grāmatas (arī manējā). Vienlaikus turpināja publicēties jau pieredzējuši autori, no kuriem vairāki demonstrēja jaunas rakstības meklējumus – Kārlis Vērdiņš publicēja Gatavo dzeju, kas ir konceptuālās literatūras paraugs, avangarda izdevējs Valters Dakša publicēja Eināra Pelša un Anda Surgunta kāršu komplektu 52 nedēļas, kas lauž visus priekšstatus par to, kas ir dzejas grāmata. Interneta žurnāls Satori rīkoja interesantus sadarbības projektus, aicinot dzejniekus un rakstniekus radīt tekstus unikāliem izdevumiem. Arī tematiski gads bijis daudzveidīgs – līdzās tradicionālākiem izdevumiem, kāds ir, piemēram, Amandas Aizpurietes Pirms izvākšanās, tika aktualizēts sen neredzētais politiskās satīras žanrs performancē Levitācijas, ko veidoja Raimonds Ķirķis un Lauris Veips. Jaunajiem autoriem 2020. bijis pirmo grāmatu gads, bet vecāko paaudžu pārstāvjiem – celmu laušanas gads.
Manuprāt, pašu rakstīšanu pandēmija nemazināja, bet dzejas pasaulē galvenā ietekme bija uz autoru mobilitāti. Tika atcelti vai pārcelti vairāki dzejas festivāli, dzejnieki nevarēja uzstāties un dalīties ar jaunākajiem darbiem, kas, iespējams, vēl nebija publicēti. Daži sarīkojumi pārgāja uz virtuālo formātu, bet bija arī pasākumi, kas vienkārši nenotika, lasītājiem laupot potenciālas performances, bet autoriem – sadarbības, pieredzes apmaiņas un tīklošanās iespējas.
3. Tā kā es strādāju latviešu valodā un mani interesē latviešu dzeja, Latvija man ir īstā vieta, kur īstenot profesionālās ambīcijas. Protams, mani interesē procesi arī ārpus valsts, bet mans darbs notiek tieši latviešu valodā, tāpēc uzskatu, ka esmu pareizajā vietā. Gan dzejā, gan dzejas kritikā, gan arī zinātnē mums ir pārliecinoši darboņi, kas ir gatavi palīdzēt, motivē strādāt labāk un ir ieinteresēti, lai viņu sfēra attīstītos. Protams, katrai nozarei ir savi tukšie laukumi, savas vājās vietas utt., bet man nav citas valodas, kurā pilnvērtīgi īstenoties.
4. Jāatzīst, neesmu par to domājis, tas laikam mani nesatrauc. Es apzinos, ka dzejas recenzijas nav īpaši pieprasīts saturs, taču vienlaikus zinu, ka ir kāds šaurs lasītāju loks, kam tas rūp un kas vienmēr šīs recenzijas izlasa, komentē, par tām domā. Tie ir tie paši cilvēki, ar kuriem sarunas par dzejas grāmatām turpinās arī satiekoties.
Tuvāko gadu mērķis man ir iemācīties rakstīt par dzeju, vairāk izceļot literatūras un dažādu ideoloģiju mijiedarbi. Dzeja nav atrauta no aktuāliem procesiem sabiedrībā, kā liek domāt stereotipi, tā nav kāda nošķirta un elitāra nodarbe, ar ko ņemas ziloņkaula tronī sēdoši intelektuāļi. To rada dzīvi cilvēki ar savām idejām un politiskajiem uzskatiem. Ja to izdotos biežāk parādīt, varbūt arī pieaugtu lasītāju loks.
5. Nē. Saturs un forma nav nošķirami, tāpēc reizēs, kad liekas, ka kaut kas saturā atgrūž, visdrīzāk izrādīsies, ka pie vainas ir arī formālās īpatnības. To pierāda arī apstāklis, ka, pamainot formu, neizbēgami sagrozās arī vēstījums. Bet jebkurā gadījumā, ja kaut kas aplūkojamā darbā mani atgrūž, kļūst vēl interesantāk meklēt tam iemeslu – censties saprast, kas tieši tas ir, kas rada pretestību; kāpēc šī pretestība veidojas; kādi ir tās iekšējie mehānismi. Gluži tāpat ir ar darbiem, kas pievelk: konstatēt, ka kaut kas patīk, ir tikai sākums, nākamais jautājums, uz kuru atbildēt tad būtu viens no recenzijas mērķiem, būtu – kāpēc un kādā veidā attiecīgais teksts izraisa patiku. Par to domājot, bieži nākas atskārst, ka iemesli mūsu attieksmei pret kādu darbu nav nemaz tik vienkārši. To pamatā parasti ir dzejoļu uzbūves procesi, kurus primāri uztveram ar intuīciju, – vai dzejolis ir sabalansēts, vai tajā ir par daudz vai par maz spontanitātes, pārdomātības, izdomas, iejūtības – visas šīs lietas mēs kā lasītāji sajūtam, bet nespējam uzreiz artikulēt. Kritiķa darbs būtu tās censties nosaukt vārdā.
6. Kad es rakstu, man ir nepieciešams... lasīt. Vienalga, kas tas būtu – avīžraksts, citu kritiķu recenzijas, dzeja vai diskusijas sociālajos tīklos –, citu cilvēku rakstītais ļauj darbināt prātu un rast pavedienu, kuram sekot, iesākot recenziju. Bieži vien tieši citās recenzijās, pētījumos vai apspriežamā autora iepriekšējās grāmatās atrodu to tauvu, ar kuru pietauvoties pie kādas idejas krasta, kas tad kļūst par atspēriena punktu kādai manis paša rakstītai rindkopai. Tas attiecas arī uz tekstiem, kas šķietami nav nemaz saistīti ar attiecīgās recenzijas mērķiem. Var, piemēram, gadīties, ka, palasot kādu ārzemju autoru vai interviju, kļūst skaidrs, kam ir jābūt manis paša recenzijā. Ir tikai jāmeklē, pārējo pasaule pateiks priekšā