Fransuā Ozons mainās katrā savā filmā, meistarīgi pārslēdzot reģistrus, – par to mēs viņu arī mīlam. Franču autors aktīvi strādā kopš 1988. gada un šajā laikā ir uzņēmis vairāk nekā divdesmit pilnmetrāžas spēlfilmu. Uzmanības vērtas ir arī Fransuā Ozona agrīnās īsmetrāžas filmas – radikālas un izaicinošas –, kurās ir jūtami viņa rokraksta pamatelementi. Savos piecdesmit septiņos gados Fransuā Ozons ir intrigas un stila virtuozs, paradoksu pētnieks, turklāt viņš brīnišķīgi spēj atklāt aktieru potenciālu. Savā jaunākajā filmā Kad pienāk rudens/Quand vient l’automne (2024) Fransuā Ozons izpaužas kā humānists, kurš par ģimenes vērtībām izsakās teju ar nostalģisku maigumu, taču saglabā arī sev raksturīgo ironiju un sarkasmu, kas neļauj iestrēgt sentimentalitātē.
Režisora iepriekšējā filma ir ekscentriska retrodrāma un kriminālkomēdija Mans noziegums/Mon crime (2023), kuras darbība risinās XX gadsimta 30. gadu Parīzē. Tajā viņš niekojas un izklaidējas kopā ar jaunajām aktrisēm Nadju Tereskeviču un Rebeku Mardēru, savukārt otrajā plānā mirdz zvaigznes – Izabella Ipēra, Fabriss Lukīni, Danijs Būns un Andrē Disoljē.
Kad pienāk rudens ir Fransuā Ozona glezna elēģiskos, brīžiem indīgos rudenīgos toņos – tā ir Burgundijas ainava, kurā autors sajauc trillera, komēdijas un ģimenes drāmas krāsas. Daudz kas tiek noklusēts un apslēpts – skatītāji paši var izlemt, kas ir vai nav noticis, kurš ir vai nav vainīgs.
Filmas galvenās varones Mišela (Elēna Vensāna; no labās) un Marī Kloda (Žoziana Balasko) un Marī Klodas dēls Vensāns (Pjērs Lotēns). Publicitātes foto
Divas kundzes gados – Mišela (Elēna Vensāna) un Marī Kloda (Žoziana Balasko) – dzīvo Burgundijas ciematā, viņas ir draudzenes kopš jaunības un ir bijušas kopā gan priekos, gan bēdās. Mišelai ir sarežģītas attiecības ar meitu Valēriju (Ludivīne Saņē), kura pret māti izturas neganti un skarbi. Mišela dievina savu mazdēlu Likā un sapņo pavadīt ar viņu rudens brīvlaiku, taču šim plānam nav lemts piepildīties. Marī Klodas dēls Vensāns (Pjērs Lotēns) beidzot tiek atbrīvots no cietuma, un viņa ļoti uztraucas, lai viņš atkal neiekultos nepatikšanās. Pārpratumu un nelaimīgu apstākļu sakritības dēļ notiek negadījums – vai arī noziegums –, kam būtu kardināli jāmaina varoņu attiecību dinamika. Šajā situācijā tiek pārbaudīta draudzības un mīlestības saišu izturība. Stāsta kriminālie un morāli ētiskie aspekti apgrūtina varoņu dzīvi, un manevrēt uz šī slidenā ceļa viņiem nav viegli. Katrs konstruē savu patiesību un harmoniju, ieklausoties sirdsbalsī, pat ja šī balss disonē ar visa notikušā faktu un lietisko pierādījumu skaļumu.
Aktieru ansamblī ir pieci mākslinieki, ar kuriem Fransuā Ozons jau ir sadarbojies. Divas draudzenes, kuras ir nonākušas dzīves rudenī, tēlo Elēna Vensāna un Žoziana Balasko. Francijas publika viņas mīl un labi pazīst: Elēna Vensāna savu karjeru galvenokārt ir veidojusi uz teātra skatuves, viņa ir spēlējusi daudzās leģendārā režisora Patrisa Šero izrādēs (aktrises filmogrāfija arī ir iespaidīga), savukārt Žoziana Balasko ir nopelniem bagāta komiķe ar ugunīgu temperamentu. Viņas ir filmējušās nelielās māšu lomās vienā no nopietnākajām Fransuā Ozona drāmām Dieva žēlastība/Grâce à Dieu (reālos notikumos balstīts stāsts par pedofilijas skandālu katoļu baznīcā Lionā; 2019). Šajā darbā ir redzams arī Pjērs Lotēns, kurš filmā Kad pienāk rudens atveido Žozianas Balasko tēlotās Marī Klodas dēlu, tikko no ieslodzījuma atbrīvoto Vensānu.
Aktieris Pjērs Lotēns atveido galvenās varones Mišelas draudzenes Marī Klodas dēlu, tikko no ieslodzījuma atbrīvoto Vensānu. Brutālais izskats maskē vīrieša jūtīgo un saprotošo dabu. Publicitātes foto
Gods nospēlēt visnegatīvāko personāžu jaunajā Fransuā Ozona filmā ir ticis Ludivīnei Saņē. Viņa ir agresīvā, dziļi traumētā Elēnas Vensānas varones Mišelas meita Valērija. Ludivīne Saņē ir radījusi neaizmirstamus tēlus Fransuā Ozona filmās Ūdens lāses uz nokaitētiem akmeņiem/Gouttes d’eau sur pierres brulantes (2000), 8 sievietes/8 femmes (2002) un Baseins/Swimming Pool (2003). Epizodiskajā Valērijas vīra lomā ir patīkami redzēt aktieri Maliku Zidī, kurš ir Ludivīnes Saņē partneris filmā Ūdens lāses uz nokaitētiem akmeņiem. Pirms divdesmit pieciem gadiem Maliks Zidī viesojās festivālā Baltijas pērle un par lomu šajā Fransuā Ozona filmā Rīgā saņēma labākā debitanta balvu.
Pats Fransuā Ozons ar Eiropas prestižāko festivālu galvenajām balvām nav izlutināts – viņš vēl nav uzvarējis ne Kannās, ne Venēcijā, ne Berlīnē. Tagad Francijas augstākajai kinobalvai Cēzars labākās aktrises kategorijā par lomu drāmā Kad pienāk rudens ir nominēta Elēna Vensāna. Laureāti tiks apbalvoti 28. februārī.
Neilgi pirms filmas Kad pienāk rudens iznākšanas uz Latvijas kinoekrāniem KDi bija iespēja satikties ar Fransuā Ozonu Parīzē un uzdot viņam dažus jautājumus.
Vai ir taisnība, ka filmas Kad pienāk rudens scenāriju ir iedvesmojis reāls stāsts?
Jā, man bija vectante, kuru es ļoti mīlēju, un reiz viņa sarīkoja vakariņas visai ģimenei. Es pats tajās nebiju klāt, jo vēl biju mazs bērns. Šo stāstu man stāstīja vecāki. Mežā savas mājas tuvumā vectante bija salasījusi sēnes. Pēc vakariņām visiem kļuva slikti, un visi tika nogādāti slimnīcā, izņemot pašu nama saimnieci, jo viņa neēda sēnes. Bērnībā mani fascinēja šis stāsts, tas kļuva par ģimenes leģendu. Man patika iztēloties, ka radiniece mēģinājusi nogalināt visu ģimeni. Neviens nenomira, taču acīmredzot mani kā topošo režisoru šī ideja ļoti saistīja. Tā aizķērās manā atmiņā, un es to izmantoju, rakstot scenāriju. Šo stāstu zina visi mūsu ģimenē. Kad nolēmu, ka filmas galvenā varone būs vecāka gadagājuma sieviete laukos, es uzreiz atcerējos šo atgadījumu.
Vai jūs būtu priecājies, ja vectante patiešām būtu nogalinājusi dažus ģimenes locekļus?
Protams! Ja nomirtu mani vecāki, es būtu kļuvis par bāreni. Tas varēja notikt, bet, par laimi, nenotika. Kā jau teicu, man patika doma, ka šai kundzei, kura bija labsirdīga un gādīga un kuru visi mīlēja, iespējams, prātā bija doma visus nonāvēt. Tas izklausās noslēpumaini un divdomīgi. Man patīk pretrunīgas situācijas, kurās nav absolūtas skaidrības. Bērnībā mani vilināja melnais humors un drūmas pasakas.
Mana vectante jau ir mirusi, un es neatceros, kā tolaik viņa uztvēra šo situāciju, taču viņas bērni pašlaik uz mani dusmojas. Viņi man pārmet: "Intervijās tu nepārtraukti apgalvo, ka viņa mēģinājusi noindēt visu ģimeni!" Es atbildu: tas viss ir filmas publicitātes dēļ!
Kāpēc šoreiz vēlējāties uzņemt filmu par vecākām sievietēm?
Man patīk sievietes gados, pasaules kino un franču kino viņas ir gluži neredzamas. Galvenajā lomā es gribēju parādīt reālu vecu sievieti. Tagad jūs īsti nezināt, ko nozīmē vārdi "veca sieviete kino", jo gandrīz visas aktrises taisa plastiskās operācijas. Kad redzat Holivudas zvaigznes, jūs nevarat noteikt viņu vecumu, un iestājas apjukums. Demija Mūra izskatās tā, it kā viņai būtu trīsdesmit. Kad satiekat Nikolu Kidmenu, jūs nenojaušat, cik viņai ir gadu. Slavenām aktrisēm vairs nav vecuma. Savā filmā vēlējos atainot sievietes, kuras neslēpj savu vecumu, kurām nav kauns no grumbām un kuras pieņem sevi tādas, kādas viņas ir šajā dzīves posmā. Es vēlējos parādīt viņu grumbu skaistumu.
Varbūt jums jau ir ideja nofilmēt Demiju Mūru vai Nikolu Kidmenu un paspēlēties ar viņu vecuma nenoteiktību?
Ne jau tādā filmā kā Kad pienāk rudens! Iespējams, kādu dienu tas varētu notikt. Esmu strādājis ar lieliskām aktrisēm, kurām ir bijušas plastiskās operācijas, man ar to nav nekādu problēmu. Es to varu saprast, bet šim konkrētajam stāstam bija vajadzīgas aktrises, kuras savā vecumā izskatās dabiski.
Gods nospēlēt visnegatīvāko personāžu filmā Kad pienāk rudens ir ticis vienai no iecienītākajām Fransuā Ozona aktrisēm Ludivīnei Saņē – viņa ir agresīvā, dziļi traumētā Elēnas Vensānas varones Mišelas meita Valērija. Publicitātes foto
Diezgan bieži jūs filmējat savus iecienītos aktierus un aktrises atkārtoti. Tā ir arī šajā filmā, kurā redzam piecus māksliniekus, ar kuriem iepriekš jau esat sadarbojies. Kā jūs raksturotu savas attiecības ar aktieriem, īpaši ar tiem, kurus filmējat atkārtoti?
Man ir grūti vispārināt, ar katru aktieri un aktrisi tas ir atšķirīgi. Ar dažiem aktieriem un aktrisēm esmu sadraudzējies, mūs saista sirsnīgas attiecības. Kad pienāk rudens ir mana ceturtā filma, kurā spēlē Ludivīne Saņē. Vairāk nekā pirms divdesmit gadiem es noliku viņu pie baseina bikini. Tagad viņa ir pavisam cita sieviete. Šajos gados Ludivīne ir kļuvusi par māti, viņa audzina bērnus – un es strādāju ar pilnīgi citu aktrisi!
Grūdienu jūsu karjerai deva filma Zem smiltīm/Sous le sable (2000), turklāt jūs par to esat saņēmis visaugstāko apbalvojumu, par kādu var sapņot režisors, – šo darbu ir slavējis pats Ingmars Bergmans.
Ak jā, tā ir taisnība.
Kā tolaik uztvērāt Bergmana komplimentu? Vai jums bija iespēja viņam pateikties?
Man šķiet, ka par Ingmara Bergmana labajiem vārdiem, kas bija veltīti manai filmai, uzzināju pēc viņa nāves. Protams, biju ļoti priecīgs tos dzirdēt, jo viņš ir leģenda un es mīlu viņa darbus. Kad viesojos Zviedrijā, man teica, ka pēc filmas Zem smiltīm noskatīšanās Bergmans esot iemīlējies Šarlotē Remplingā. Viņam mājās Fores salā esot bijusi sava šīs filmas kopija.
Vai jūs joprojām uzturat kontaktu ar Šarloti Remplingu?
Jā, mēs esam ļoti tuvi. Filma Zem smiltīm mums abiem ir svarīga. Šarlotei tā bija sava veida atgriešanās kino – šis darbs iezīmēja jaunu sākumu viņas karjerā. Savukārt man filma ir svarīga tāpēc, ka neviens neticēja šai idejai – ne naudas dēvēji, ne producents, neviens! Visi sacīja: "Šis stāsts mūs neinteresē, turklāt filmas varone ir veca sieviete." Šarlotei Remplingai tolaik bija piecdesmit gadu. Iedomājieties, cik ļoti kopš tā laika viss ir mainījies uz labo pusi. Man bija jācīnās, lai uzņemtu šo filmu. Tā ir guvusi lielus panākumus Francijā, mums bija ļoti labas atsauksmes presē.
Es pat apsvēru iespēju uzaicināt Šarloti Remplingu nospēlēt galveno lomu filmā Kad pienāk rudens, taču viņa ir angliete un šķiet pārāk izsmalcināta šim stāstam.
Aktieri atzinīgi vērtē jūsu talantu veidot labvēlīgu atmosfēru filmēšanas laukumā. Vai jums ir savi paņēmieni, kā to panākt?
Katru reizi ir jāpielāgojas aktieriem, nav vienas receptes. To es iemācījos, uzņemot filmu 8 sievietes (2002), kad man priekšā stājās astoņas lieliskas aktrises – astoņas zvaigznes. Ar Katrīnu Denēvu režisors nevar strādāt tāpat kā ar Izabellu Ipēru un Faniju Ardānu. Filmas Kad pienāk rudens uzņemšanas laukumā ar Pjēru Lotēnu es strādāju citādi nekā ar Elēnu Vensānu – tā bija atšķirīga režijas pieeja.
Jūs esat ļoti eklektisks režisors – neviens darbs nav līdzīgs iepriekšējam. Ko jūs meklējat šajā karjeras posmā? Kāpēc jums tik ļoti patīk katru reizi mainīties?
Es neko nemeklēju. Strādājot es tikai vēlos gūt baudu un stāstīt dažādus stāstus, katru reizi citādi. Es ieklausos savā intuīcijā, man nav karjeras plāna. Es dodos tur, kur vēlos.
Kā jums izdevās tikt galā ar visām izcilajām franču aktrisēm – Katrīnu Denēvu, Emanuelu Beāru, Izabellu Ipēru, Faniju Ardānu, Ludivīni Saņē, Viržīniju Leduajēnu, Fermīni Rišāru un Danielu Darjē – 8 sieviešu uzņemšanas procesā?
Pats nesaprotu, kā es izdzīvoju, bet man izdevās. Man ar viņām bija ļoti viegli. Sarežģītākais bija tas, ka man visu laiku bija jābūt astoņu sieviešu priekšā – aktrises filmēšanas laukumā vienmēr bija kopā. Man bija grūti, kad, teiksim, bija jāsniedz norādes Izabellai Ipērai, kura tajā mirklī bija jāfilmē kā statiste tālajā plānā. Šādās situācijās bija jāatrod pa mazam vārdiņam visām aktrisēm, bet ne vienmēr to varēja izdarīt, tāpēc baidījos kādu no viņām sāpināt. Īstenībā man bija grūti, bet pašām aktrisēm bija liels prieks strādāt kopā.
Francijā visi bija iedomājušies, ka 8 sieviešu uzņemšana ir bijis šaušalīgs process aktrišu konkurences dēļ, bet tā nebija. Pieļauju, ka ar vīriešiem būtu bijis sarežģītāk, jo viņiem ir liels ego. Aktrisēs ego pamostas, kad runa ir par filmas publicitātes kampaņu un viņas cīnās par žurnālu vākiem. Varu galvot, ka uzņemšanas laukumā astoņas aktrises apvienojās īstā māsu kopībā, viņas patiesi izbaudīja iespēju būt un filmēties kopā.
Filmas Kad pienāk rudens darbība risinās ārpus lielpilsētas. Kāpēc izvēlējāties filmēt Burgundijā?
Es labi pazīstu Burgundiju, jo bērnībā tur bieži pavadīju brīvdienas. Turklāt tas ir reģions, kas filmās redzams reti. Vēlējos parādīt Burgundijas ainavu skaistumu, šī vide ir lieliski piemērota stāstam par sēnēm, jo tur ir ļoti labas sēnes. Filmas noskaņojumu ir ietekmējis Žoržs Simenons. Viņš arī ir aprakstījis atmosfēru mazos ciematos, kuros viss šķiet ideāls, bet aiz fasādes daudz kas slēpjas.
Cerams, nesabojāsim skatītājiem prieku, atklājot, ka filmas galvenā varone un viņas labākā draudzene jaunībā ir strādājušas par prostitūtām. Kā to uztvēra jūsu vectantes bērni, kuri tāpat ir sarūgtināti par to, ka filmā brīvi žonglējat ar savas ģimenes pagātnes stāstu?
Mana vectante nebija prostitūta, bet varbūt es kaut ko par viņu nezinu... Nē, diez vai. Es vēlējos akcentēt mātes un meitas konfliktu. Mēs ienīstam galvenās varones Mišelas meitu, kuru spēlē Ludivīne Saņē, jau pirmajā mirklī, kad viņa parādās kadrā. Pret savu laipno māti viņa izturas šausmīgi. Man bija svarīgi kādā brīdī paskaidrot, kāpēc viņu attiecības ir tik toksiskas.
Māte un viņas pagātne mani īpaši interesēja, jo esmu lasījis daudz materiālu par to, cik grūti ir būt prostitūtas dēlam vai meitai. Bērniem ir divu veidu reakcija. Vieni cenšas aizstāvēt māti un palīdzēt viņai, īpaši vecumdienās, jo bijušajām prostitūtām nav sociālā nodrošinājuma un pensijas. Nereti šīm sievietēm ir ļoti grūts dzīves beigu posms. Savukārt citi bērni pilnībā noraida un atstumj māti, nespēj viņai piedot šo nodarbošanos, viņi izjūt riebumu pret to. Abu sieviešu bērni – Vensāns un Valērija – filmā pārstāv šos krasi atšķirīgos attieksmes modeļus.
Patiesība par sieviešu pagātni tiek atklāta filmas otrajā pusē. Vai jūs mēģinājāt to noslēpt no skatītājiem?
Mājiens tiek dots jau pirmajā filmas ainā, kurā Mišela apmeklē baznīcu. Ja esat kristietis un zināt, kas ir Marija Magdalēna, jūs uztverat šo signālu. Varoņu pagātnes atklāšana nav nekāds radikāls sižeta pavērsiens, tā ir tikai viena stāsta šķautne. Daudz lielāka nozīme ir ainai, kurā vecmāmiņa paskaidro savu pagātni mazdēlam un atklāj, kāpēc viņa tā ir rīkojusies.
Sirsnīga filmas Kad pienāk rudens tēma ir vecmāmiņas Mišelas (Elēna Vensāna) un mazdēla Likā (Garlāns Erlo) attiecības, kas tiek nostiprinātas pēc ģimenē notikušās traģēdijas. No kreisās – Mišelas meitas Valērijas vīrs un Likā tēvs Lorāns (Maliks Zidī). Publicitātes foto
Gribu atgriezties pie jautājuma par jūsu sadarbību ar aktieriem. Vai jūtat, ka daži aktieri jums ir kā talismani, kas atnes veiksmi?
Man par to ir jāpadomā. Vai jūs runājat par filmu kases ieņēmumiem?
Ne gluži, drīzāk par to, ka jums rodas pārliecība, ka būs laba filma, ja tajā nospēlēs kāds no jūsu pastāvīgajiem aktieriem. Piemēram, aktieri Maliku Zidī, kurš kopā ar Ludivīni Saņē ir redzams jūsu agrīnajā drāmā Ūdens lāses uz nokaitētiem akmeņiem (2000), filmā Kad pienāk rudens ir grūti atpazīt – viņš ir tik ļoti mainījies.
Jā, tas taču bija pirms tik daudziem gadiem! Man patīk strādāt ar zvaigznēm, bet tikpat ļoti mani iedvesmo darbs ar nezināmiem, jauniem aktieriem. Man patīk dažādība.
Vai ir gadījies, ka kāda starptautiska zvaigzne – varbūt Holivudas zvaigzne – ir vēlējusies ar jums strādāt, bet jūs tai neesat atradis piemērotu lomu? Vai Holivuda ir par jums interesējusies?
Man ir bijuši daudzi piedāvājumi no Holivudas. Katru reizi, kad mēģinājām sākt kaut ko darīt kopā, tas izrādījās pārāk sarežģīti, jo mums ir atšķirīga darba loģika. Francijā galavārds pieder režisoram – viņam ir vara. ASV vara ir producentam vai aktierim, īpaši, ja runa ir par zvaigzni, kas vēlas producēt filmu. Jūs saprotat, ka filmai, kas jums ir jāuzņem, ir jākļūst par rīku šai zvaigznei. Man ir grūti strādāt šādā sistēmā un pielāgoties šādam procesam. Manas angļu valodas zināšanas nav pietiekami labas, un bieži sarunās ar amerikāņiem esmu pārāk godīgs un tiešs – tas arī kļūst par nopietnu šķērsli.
Kad pēdējo reizi saņēmāt kādu Holivudas piedāvājumu?
Pirms diviem gadiem, bet nekas nenotika. Tas būtu bijis erotiskais trilleris. Amerikāņi vienmēr ņem vērā, ar ko esi guvis panākumus. ASV man bija panākumi ar Baseinu (2003). Amerikāņi vēlas, lai tu atkārto to, ko reiz jau esi veiksmīgi izdarījis.
Vai atminaties, kuras filmas tapšanas procesā bija jāpārvar vislielākās grūtības?
Es to neatceros. Ja kaut kas nesanāk vai neizdodas tā, kā gribētos, es to aizmirstu. Daudzas filmas ir tapušas ar grūtībām, bet es to aizmirstu un pāršķiru lapu. Pagaidām man vēl nav gājis tik grūti, lai es pārtrauktu strādāt.
Jūs strādājat apbrīnojami raitā tempā. Kad būsiet gatavs nākamajam projektam?
Pēc diviem mēnešiem sākšu jaunas filmas uzņemšanu. Scenārijs ir pabeigts.
Esat apskaužami ražīgs!
Man šķiet, ka pērn neesmu uzņēmis nevienu filmu. Filma Kad pienāk rudens tika uzņemta 2023. gadā. Vai tomēr 2022. gadā? Es pats vairs neatceros. Viena filma gadā man ir labs ritms, jo man patīk filmēt. Man ir daudz draugu, kuri arī ir režisori, un viņi katru reizi cieš, kad viņiem ir jāfilmē. Es arī ciešu, bet aizmirstu sāpes un sāku no jauna. Prieks pārspēj sāpes.
Kurš ir pirmais cilvēks, kam parādāt scenāriju, kad tas ir gatavs?
Es to parādu draugiem un sev tuviem cilvēkiem. Man patīk atrādīt viņiem scenāriju, kaut ko palasīt priekšā un pārbaudīt, vai viņi mani klausās, vai viņiem ir interesanti vai kādā brīdī kļūst garlaicīgi. Es ieklausos draugu komentāros, bet parasti viņi nespēj sniegt konstruktīvus padomus, kā uzlabot scenāriju, producentam šādu risinājumu arī nav. Man ar visu ir jātiek galā pašam. Taču cilvēki no malas var norādīt uz tām vietām scenārijā, kur rodas saprašanas problēma.
Par filmas Kad pienāk rudens scenāriju cilvēki man ir jautājuši: kas tomēr notika uz balkona starp Vensānu un Valēriju pirms negadījuma? Daudzi ir prasījuši: "Nu pastāsti man!" Es jums to neatklāšu!
Kāpēc nolēmāt ieviest filmā galvenās varones meitas Valērijas spoku?
Tas man šķita svarīgi, filmā Zem smiltīm arī ir spoks. Mēs dzīvojam kopā ar spokiem, īpaši, kad kļūstam vecāki. Filmas Kad pienāk rudens galvenās varones Mišelas meitas spoka klātbūtne ļauj runāt par Mišelas vainas apziņu un palīdz radīt psiholoģisku spriedzi. Vai Mišela izjūt vainu par visu notikušo meitas priekšā vai tomēr ne? Meita atgriežas pie mātes kā spoks, lai mēģinātu par to runāt. Ko spoks pamudinās Mišelu teikt vai darīt? Galu galā spokam viņas dzīvē ir gandrīz terapeitisks efekts. Tas nodrošina saikni starp abām sievietēm, jo reizēm ir vieglāk salīgt mieru ar spoku nekā ar dzīvu cilvēku, reizēm ir vieglāk sarunāties ar kādu, kurš ir miris.
Vai redzat spokus arī sev apkārt? Vai jūs ar tiem sarunājaties?
Jā, redzu gan... Tas var būt kāds man tuvs cilvēks vai draugs, ar kuru dažādu iemeslu dēļ attiecības ir izjukušas, un šis cilvēks vairs nav starp mums, un tad jūs mēģināt izrunāt neizrunāto un dīvainā kārtā atjaunot attiecības jau pēc cilvēka nāves.
Vēlos uzdot jautājumu par jūsu attiecībām ar popmūziku. Jums ir talants iekļaut filmās aizmirstus un nostalģiskus šlāgerus, kas šajā kontekstā iegūst pavisam jaunu skanējumu. Kāda popmūzika jums patīk?
Vai jūs iepriekš esat dzirdējis Fransuā Valerī dziesmu Aimons-nous vivants, kas skan filmā Kad pienāk rudens?
Nē, es to neesmu dzirdējis, bet, protams, zinu Roda Stjuarta izpildīto hitu Sailing, kas skan jūsu filmā 85. gada vasara/Été 85 (2020).
Fransuā Valerī 1989. gada dziesma nav šedevrs, bet tā iederas bārā notiekošajā ainā. Šī ir dziesma, ko dzirdēju jaunībā. Tās teksts ir vienkāršs un viegli saprotams: "Mīlēsim, kamēr esam dzīvi!" Dažreiz ir vajadzīga vienkāršība, jo uz to var daudz ko projicēt un tā palīdz izraisīt emocijas. Šī dziesma skan Vensāna bārā, un tā iemieso gan šīs ainas, gan galvenās varones Mišelas garu – par spīti visiem apstākļiem, viņa demonstrē izturīgumu un spēju izdzīvot. Un viņa ļoti augstu vērtē draudzību.
Vai jūs apmeklējat popmūzikas koncertus?
Nē, man nepatīk koncerti. Es labprātāk paklausos disku mājās. Mani nesaista šovbiznesa zvaigžņu sistēma, es neesmu tās cienītājs.
Esat uzņēmis skaistu videoklipu Fransuāzas Ardī dziesmai Le Large (2018). Vai tas ir sava veida izņēmums?
Jā, es mīlu Fransuāzu Ardī. Mums bija tuvas, draudzīgas attiecības. Viņas producents man teica, ka tas būs mākslinieces pēdējais videoklips, un pajautāja: vai tu vēlētos to uzņemt? Es nevarēju atteikt.
Sirsnīga filmas Kad pienāk rudens tēma ir mazdēla Likā un vecmāmiņas Mišelas attiecības. Vai jums arī bija aizkustinošas attiecības ar vecmāmiņām?
Tagad viņas jau ir mirušas. Ar vienu no vecmāmiņām – manas mātes mammu – man bija ļoti siltas attiecības. Viņa nemaz nebija veca. Kad biju bērns, viņai bija piecdesmit pieci vai sešdesmit gadi. Atceros, ka vienreiz pie mums uz mājām atnāca mans draugs un ieraudzīja manu vecmāmiņu. Jūs taču zināt, ka bērni mēdz būt nežēlīgi, un šis puika iesaucās: "Viņa ir mauka!" Mana vecmāmiņa bija seksīga. Kad iepazinos ar viņa vecmāmiņu, man viss kļuva skaidrs. Es sapratu, kāpēc viņš tā reaģēja. Viņa vecmāmiņa bija tipiska večiņa, kura savā vecumā spēja vien cept cepumus. Manai vecmāmiņai bija lielas krūtis, viņa bija ļoti pievilcīga un daudz smēķēja. Citiem bērniem šis tēls bija pretrunā ar to, kādai, viņuprāt, ir jābūt vecmāmiņai.
Filmas galvenā varone Mišela (Elēna Vensāna) un viņas mazdēls Likā (Garlāns Erlo). Publicitātes foto
Filmā ir efektīga bēru ceremonijas aina – baznīcā ierodas kolorīta bijušo prostitūtu kompānija, lai atvadītos no mūžībā aizgājušās kolēģes un izrādītu solidaritāti.
Vēlējos atdzīvināt pagātni un parādīt, ka šīs sievietes joprojām jūtas kā māsas. Šī aina ir atsauce uz Maksa Ofīlsa filmu Bauda/Le plaisir (1952): to ir iedvesmojuši Gija de Mopasāna literārie darbi, kuru varoņu vidū ir prostitūtas. Baudā spēlē Daniela Darjē. Man patīk Maksa Ofīlsa Vēstule no nepazīstamas sievietes/Letter from an Unknown Woman (1948), viņa filma De... kundze/Madame de... (1953) ir šedevrs.
Varbūt jums gribētos uzņemt tās rimeiku?
Tā filma ir ļoti skaista, kāda tā ir. Kāpēc man būtu jāveido rimeiks? Vai es varu izdarīt labāk? Kad savulaik nolēmu uzņemt Ernsta Lubiča filmas Pārtrauktā šūpuļdziesma/Broken Lullaby (1932) rimeiku, es pievienoju atšķirīgu skatpunktu (runa ir par Fransuā Ozona filmu Francs/Frantz (2016) – J. J.). Lubiča filmā, kas ir uzņemta pirms Otrā pasaules kara, ir vācu skatpunkts. Savukārt es piedāvāju franču skatpunktu jau pēc Otrā pasaules kara. Francs nav gluži rimeiks, tas ir Lubiča darba papildinājums un mana interpretācija.
Vai jūs varētu kaut nedaudz pastāstīt par savu nākamo filmu, tās žanru un sižetu?
Tas ir briesmīgi sarežģīts projekts. Filmu būs grūti uzņemt un producēt. Es jums par to sīkāk pastāstīšu nākamgad. (Pirms dažām dienām tika paziņots, ka Fransuā Ozona nākamais projekts būs Albēra Kamī Svešinieka ekranizācija – J. J.).
Jums noteikti ir savs noslēpums: kā jums izdodas tik labi izskatīties un nenovecot, jau trīs desmitgades intensīvi strādājot? Izskatāties svaigāk nekā Demija Mūra un Nikola Kidmena!
Es lietoju "substanci"!
***
Sarunu ar filmas Kad pienāk rudens zvaigznēm Elēnu Vensānu un Žozianu Balasko lasiet šeit.