Vēl pavisam nesen, 24. janvārī, Latvijas Nacionālajā operā notikušajā Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā vijolnieces Magdalēnas Gekas, diriģenta Normunda Šnē un orķestra Sinfonietta Rīga sniegumā pirmatskaņojumu piedzīvoja komponista, mākslas doktora Jāņa Petraškeviča vijoļkoncerts vārdi ar izzudušiem burtiem. Tam uz karstām pēdām 2. februārī Berlīnes koncertnamā (Konzerthaus) sekoja vēl viens būtisks Jāņa Petraškeviča jaundarba atskaņojums diriģenta Vladimira Jurovska vadībā – publika Vācijas galvaspilsētā dzirdēja latviešu perkusionistu Guntara Freiberga un Jura Āzera duetam un Vācijas kameransamblim ensemble unitedberlin radīto opusu Tas, kas šeit bija pirms. Mūziķi jau pošas uz Latviju, kur sestdien, 8. februārī, koncertzālē Cēsis Vladimirs Jurovskis diriģēs šī darba Latvijas pirmatskaņojumu. Šis būs Guntara Freiberga un Jura Āzera rezidences sezonas Cēsu koncertzālē vainagojums. Par to visu izvaicāju Jāni Petraškeviču, kuru pagājušajā nedēļā sazvanīju starp intensīvajiem mēģinājumiem Berlīnē.
Komponists stāsta: "Šis pasūtījums nāca no perkusionistiem Guntara Freiberga un Jura Āzera. Viņiem bija vienošanās, ka šo darbu atskaņos Berlīnes jaunās mūzikas ansamblis ensemble unitedberlin un diriģents Vladimirs Jurovskis. Piedāvājumu saņēmu tieši pirms gada, un rezultātā ir tapis apmēram 22 minūtes garš dubultkoncerts Tas, kas šeit bija pirms diviem sitaminstrumentiem un ansamblim. Kolektīvs ensemble unitedberlin ir divpadsmit instrumentu ansamblis: pa vienam instrumentam no katras grupas. Vijole, alts, čells, kontrabass, flauta, oboja, klarnete, fagots, saksofons, mežrags un trompete (manā partitūrā bez trombona). Ansamblī ir arī divi perkusionisti, bet, tā kā manā darbā jau ir divi solo perkusionisti, pavadošais ansamblis ir bez perkusijām."
Komponists Jānis Petraškevičs (no kreisās), perkusionisti Guntars Freibergs un Juris Āzers kopā ar diriģentu Vladimiru Jurovski pēc opusa Tas, kas šeit bija pirms pasaules pirmatskaņojuma Berlīnē šā gada 2. februārī. Publicitātes foto
Šķiet interesants izpildītāju sastāvs.
Man bija milzīga iedvesma komponēt, jo mani ļoti iedvesmo atskaņotājmākslinieki un tas, ka es zinu, kam rakstu. Ja ir sajūta, ka tie ir mūziķi, kuri patiešām grib no manis jaunu darbu un ir atvērti tam, ko es piedāvāšu, un man kā komponistam ir brīvas rokas, tas ir iedvesmojoši. Šis darbs tapa uz liela iedvesmas viļņa.
Kas īsti ir Tas, kas šeit bija pirms?
Darbs apspēlē atmiņu, atcerēšanos un to, kādas izjūtas mūs pārņem, atkārtoti nonākot kādā vietā, kad ir pagājis laiks un ir jau cits konteksts. Šajā darbā ļoti nozīmīgs ir rituālais aspekts, kas izriet no tā, ka ir iesaistītas perkusijas. Pats šis instrumentālais medijs kaut kādā mērā veicina, it kā mudina veidot rituālistisku darbu.
Kāda ir šī rituāla jēga un struktūra?
Skaņdarbs ir vienā daļā, kas sadalās divos izvērstos, izteikti atšķirīgos posmos. Pirmajam ir apakšvirsraksts Dance macabre – Nāves deja –, to esmu ierakstījis partitūrā kā norādi atskaņotājmāksliniekiem. Otrajā posmā valda apskaidrība un transcendence. Tas ir samērā arhetipisks kontrasts starp kaut ko draudīgu, biedējošu un kaut ko, kas ir gaismas pieliets. Šīs ir vispārējās vadlīnijas, jo iekšēji kontrasti ir arī katra posma ietvaros. Tādējādi šis opuss savā attīstībā iziet cauri daudzveidīgām raksturu īpašībām.
Virzība no destrukcijas, ļaunuma un bojāejas uz cerību?
Arhetipiskā veidā to varētu šādi raksturot, taču visapkārt mūsu dzīvē ir arī Ukrainā notiekošā kara fons. Manas izjūtas un pārdzīvojumi par to vistiešākajā veidā atspoguļojas jaunajā darbā.
Vai šo fonu sajūti arī ikdienas gaitās Berlīnē?
Mēģinājumu grafiks bija tik intensīvs, ka neesmu pat pastaigājies pa pilsētu. Esmu tikai gājis vienā maršrutā no viesnīcas uz mēģinājumu telpu un atpakaļ.
Tavā pieredzē ir sadarbība ar vairākiem Eiropas laikmetīgās mūzikas izpildītāju ansambļiem – Ensemble Intercontemporain, Nieuw Ensemble un Ensemble Modern. Vai tos var salīdzināt?
Salīdzinot šo pieredzi nu jau 25 gadu griezumā, redzu, ka esmu arī transformējies kā komponists. 2000. gadu sākumā rakstīju izteikti sarežģītā stilā no visiem skatpunktiem – gan pieraksta ziņā, gan skanējuma blīvuma aspektā. Tagad mana muzikālā valoda ir transformējusies, un man šķiet, ka tā ir kļuvusi daudzveidīgāka. Vienā izvērstā skaņdarbā ir gan ļoti skaidras, reizēm pat vienkāršas faktūras, gan brīži, kuros mūzikas valoda ir sarežģītāka. Nošu tekstu piedāvāju kā dažādas atšķirīgas noskaņas, un katram izpildītājam ir iespēja atrast kaut ko, kas rezonē ar viņu pašu. Tādējādi interpretācija top bagātīgāka.
Diriģents Vladimirs Jurovskis ar manu darbu strādā ļoti rūpīgi. Viņš ir pat uzzīmējis diagrammu, kas viņam ļauj labāk saprast, kā mainās tempi, taktsmēri utt. To, ka viņš manai partitūrai pieiet tik rūpīgi un profesionāli, uztveru kā komplimentu. Ja diriģentam mans darbs nepatiktu, viņš, iespējams, neveltītu tam tik lielu vērību. Redzot, cik liela ir mūziķu atdeve, izjūtu gandarījumu.
Es vēlētos arī izcelt to, ka, komponējot šo darbu, es guvu vērtīgus, ierosinošus padomus no perkusionista Aleksandra Jalaņecka. Viņš pats šajā procesā nav iesaistīts kā izpildītājs, taču viņš ir mans labs draugs un mūziķis, ar kuru bieži konsultējos, kad izstrādāju perkusiju partijas. Aleksandram ir milzīga praktiskā pieredze un teorētiskā bagāža dāņu perkusionistu tradīcijā. Esmu no viņa daudz iemācījies, viņa komentāri un ieteikumi man ļoti palīdzējuši radošajā darbā.
Šī nebūt nav pirmā radošā sadarbība ar Guntaru Freibergu un Juri Āzeru?
Man ir jau ilgstoša sadarbība ar Guntaru Freibergu. Pēc viņa lūguma pirms dažiem gadiem komponēju kamersimfoniju Echoing Distances perkusijām un kamerorķestrim Sinfonietta Rīga. Šo kamersimfoniju esmu veltījis Guntaram, tā pirmoreiz izskanēja 2021. gadā. Ar Juri Āzeru gan tiekamies pirmo reizi.
Kā ir veidojusies sadarbība ar vijolnieci Magdalēnu Geku, kura tikko bija izcila kā soliste tava vijoļkoncerta vārdi ar izzudušiem burtiem pirmatskaņojumā?
Aptuveni pirms pieciem gadiem es Magdalēnai biju sarakstījis skaņdarbu vijolei solo. Tā bija pirmā reize, kad kopā strādājām, un man radās pārliecība, ka Magdalēnas spēles maniere un radošā bagāža, kurā ir pieredze Bēlas Bartoka, Maijas Einfeldes un citu laikmetīgās mūzikas komponistu darbu atskaņošanā, var manai mūzikai pievienot papildu slāņus interpretācijas aspektā. Tāpēc man radās vēlme komponēt koncertu viņai ar kamerorķestri. Vijoļkoncerta pirmatskaņojums man sniedza gandarījumu, jo viens otru labi sapratām un izjutām. Es pārliecinājos, cik labi Magdalēna izjūt manu pieeju vijoles rakstībai, un arī diriģenta Normunda Šnē darbs ar partitūru bija ļoti rūpīgs. Ceru, ka būs vēl kāds atskaņojums.
Tu arī pats savulaik esi daudz mācījies starptautiskā vidē – meistarklasēs, radošajās darbnīcās. Kā tas ir iespaidojis tavu radošo ceļu?
Es piedalījos meistarklasēs no 90. gadu beigām, pēdējās bija 2008. gadā. Varētu teikt, ka tas bija laiks, kad beidzu savas kompozīcijas studijas (formālā ziņā). Šis laiks ļāva man uzkrāt informāciju un redzēt, kādā veidā dažādi autori muzikāli domā un kā viņi spēj ietērpt vārdos un stāstīt par savām darba metodēm. Tā bija svētīga pieredzes uzkrāšana, bet ir grūti pateikt, kā tā ietekmējusi manis paša mūziku, jo iekšēji vienmēr esmu zinājis, kāda ir mana izteiksme un kā vēlos mūzikā runāt. Dažādie kompozīcijas veidi, kurus esmu mācījies, to ir savā ziņā apaudzējuši, bet bāzi un kodolu savai muzikālajai izteiksmei esmu ielicis ar savu pirmo opusu Bultas lidojums. Tā ir attīstījusies, mainījusies, bet iekšējā pārliecība par to, kā vēlos mūzikā runāt, vienmēr ir bijusi tā pati.
Bultas lidojums (1997) iekļuva UNESCO starptautiskā ierakstu konkursa Rostrum 5. vietā jauno komponistu kategorijā. Kopš tā laika bulta lidojusi, nenovirzoties no kursa? Vai vari formulēt, kā īsti vēlies mūzikā runāt?
Man ir svarīga skaņas sensitivitāte, būtībā – jūtīgums. Šajā ziņā esmu sava veida impresionists, kuru interesē krāsu un gaismas spēles. Man ir arī noteikta attieksme pret muzikālo laiku – tas, kā es izjūtu muzikālā laika ritējumu un plūdumu. Es skaidri apzinos, ka muzikālā laika ritējumā ir kaut kas tāds, ko izjūtu kā savu. Savukārt, runājot par skaņdarbu dramaturģiju un formu, man šķiet, ka tajā ir zināma līdzība ar to, kā mans tētis – mākslinieks Juris Petraškevičs – veido savas gleznas.
Rakstot liela apjoma skaņdarbu, iztēlojos to kā vairāku abstraktu bilžu sēriju vienotā konfigurācijā. Man ir svarīga "šeit un tagad" sajūta mūzikā. Ir komponisti, kuri visu laiku mēģina domāt par to, kas sekos tālāk, kas būs aiz nākamā pagrieziena. Man būtiska ir pastāvīga sajūsma par attiecīgo brīdi. Tas, ko daru mūzikā, ir mana izpratne par skaistumu. Tie ir mani skaistuma meklējumi mūzikā. Tāpēc vēlos katru mirkli piepildīt ar kaut ko skaistu un vēlos, lai tam arī būtu laiks izskanēt. Lai to varētu piedzīvot!
Kā latviešu jaunie komponisti, arī tevis paša skolotie Latvijas Mūzikas akadēmijā, iekļaujas starptautiskajā mūzikas ainavā?
Mums ir izcila, spilgta jauno komponistu paaudze – Aleksandrs Avramecs, Ernests Valts Circenis un Annija Zariņa braukā uz meistarklasēm, pēta partitūras, uzkrāj informāciju. Viņi jau agrā jaunībā rada spēcīga brieduma iespaidu (visi trīs nosauktie ir dzimuši 2000. gadā un pērnvasar absolvējuši Mūzikas akadēmiju – I. L.). Klausoties viņu mūziku, nav sajūtas, ka tie būtu studentu darbi. Šie komponisti agrīnā vecumā ir atraduši nobriedušu muzikālu balsi. Šī paaudze ir ārkārtīgi daudzsološa.
Janvārī intervijā Dienā Aleksandrs Avramecs pieminēja jūs kā vienu no saviem nozīmīgākajiem pedagogiem.
Aleksandrs Avramecs Mūzikas akadēmijā mācījās kompozīciju pie manis un Krista Auznieka, Ernests Valts Circenis – pie manis un Rolanda Kronlaka, savukārt Annija Zariņa – pie Rolanda Kronlaka. Pēdējos gados Mūzikas akadēmijā ļaujam studentiem šādu izvēli vienlaikus mācīties pie diviem komponistiem. Daudzi izvēlas mācīties pie diviem pasniedzējiem, lai iegūtu dažādu, atšķirīgu redzējumu par to, ko viņi dara. Tas ir paralēls process. Ir studenti, kuri semestra gaitā komponē divus darbus un katru no tiem rāda citam pasniedzējam. Taču var būt arī tā, ka ar vienu un to pašu darbu ej pie diviem pasniedzējiem un pats skaties, ko attiecīgajā brīdī paņem no viena un no otra.
Vai komponēšanu var iemācīt? Kas ir visnepieciešamākais, izšķirošais, lai kļūtu par īstu komponistu?
Nav iespējams iemācīt, ja cilvēkam pašam nav radošu ideju. Tukšā vietā "uzbūvēt" komponistu nav iespējams, bet ir dažādas lietas, ko var mācīt mūziķim, kuram ir talants un idejas. Visbūtiskākā ir veselīga kritiskā domāšana. Ja paškritika aiziet par tālu un tu esi jau tik kritisks pret sevi, ka sasaisti sev rokas, – tas neder. Taču veselīga, izvērtējoša paškritika ir tas, ko mēģinu audzēkņos veicināt. Man šķiet, ka mana pasniedzēja stiprā puse ir piedāvāt studentiem dažāda veida skaņdarbu analīzi. Pats esmu analizējis daudz un ļoti dažādas partitūras un visvairāk iemācījies, vērojot, kā komponisti savos darbos risina visādus jautājumus. Mūzikas analizēšana palīdz arī brīžos, kad esi kaut ko uzrakstījis un nu ir jāsaprot, ko ar to iesākt, kā attīstīt. Ja esi iemācījies pielietot analītisko domāšanu un "izķidāt" iespējamos materiāla attīstības ceļus, tas palīdz.
Uzskatu, ka komponistam darbs nevedas bez iedvesmas. Nav tā, ka tev ir vienkārši jāgaida iedvesma. Ir dažādi veidi, kā iespējams iedvesmu veicināt. Tā arī ir profesionālisma sastāvdaļa – gadiem ejot, tu saproti, kas tevi spēj iedvesmot un kā tu vari panākt šo sajūtu.
Kāda ir tava recepte iedvesmas veicināšanai?
Es iedvesmu smeļos no dzīves visplašākajā nozīmē. Eksistenciālās izjūtās par pasauli un cilvēku savstarpējām attiecībām, par cilvēku attiecībām ar dabu. Jo vecāks kļūstu, jo vairāk kāpinās mana interese par metafizisku saturu un kontekstu, kuru varu ielikt savos darbos. Tās ir arī attiecības ar Dievu. Mani iedvesmo daba, jo īpaši – ziemeļu daba. Es plānoju šajā vasarā aizbraukt ceļojumā uz Gotlandi. Tā ir vieta, kurā esmu reiz bijis pirms 25 gadiem, bet vēl tagad to reizēm redzu sapņos. Gotlandes dabas noskaņas, krāsas un jūra ir atstājusi ļoti spēcīgu emocionālo iespaidu. Šīs ir parādības, kuras kaut kādā mistiskā veidā summējas, viena ar otru sasaucas un pēc tam izpaužas manā mūzikā. Man ir ļoti grūti precīzi pateikt, vai skaņdarbs ir tieši par to vai simbolizē tieši to. No šī viedokļa esmu abstrakcionists. Manā mūzikā ir arī naratīvs, taču tas nav kaut kas tāds, ko es varētu izstāstīt kā programmu.
Tevi mēdz raksturot kā skaņradi intelektuāli.
Man ir būtiski, lai komponēšana nebūtu tikai sauss, tehnisks darbs un lai visam pamatā būtu šī spēcīgā muzikālā iedvesma. Ir jāmeklē līdzsvars starp emocionalitāti un intelektu. Katrs komponists ir atšķirīgs, vienam varbūt prevalē emocionalitāte, otram – intelekts. Tomēr līdzsvars ir mērķis, jo vēlamajā opusā ir jābūt abām šķautnēm.
Šodiena rīt jau būs pagātne. Kas iecerēts nākotnei?
Pašlaik komponēju darbu Latvijas Jaunās mūzikas dienu koncertam, kas notiks 7. maijā. Es to rakstu kameransamblim Trio Tresensus (saksofonists Aigars Raumanis, koklētāja Līga Griķe un perkusionists Uģis Upenieks) ar sintezatoru (Madara Ozoliņa). Opuss top sadarbībā ar sintezatoru kompāniju Erica Synths. Madara Ozoliņa atskaņojumā ar īpašu pūšaminstrumentu kontrolēs sintezatora skaņu. Tas varētu būt ļoti interesanti no izpildījuma viedokļa. Man šīs sintezatora skaņas iepriekš ir jāsaprogrammē, un koncerta laikā Madara tās iedarbinās.
Tuvākajā laikā sākšu simfonisko opusu Liepājas simfoniskajam orķestrim, to plānots atskaņot Baltijas Jaunās mūzikas dienās 2026. gada aprīlī. Jaunu darbu man ir pasūtījis vācu ansamblis Musikfabrik. Es to komponēšu ansambļa metālpūšaminstrumentu kvartetam, pirmie atskaņojumi ir paredzēti šī gada oktobrī Tallinā un Rīgā. Darba pilnas rokas, nebūs laika gremdēties jau padarītajā.
KONCERTS
Koncertzālē Cēsis 8.II plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 15–30