Izabella Rosellīni ir ekstravaganta personība – aktrise, režisore, aktīviste un dzīvnieku mīļotāja, kā arī pievilcīga satura veidotāja instagramā. Viņai ir cieša saikne ar kinovēsturi: viņas māte ir izcilā zviedru aktrise, XX gadsimta vidus Holivudas zvaigzne Ingrīda Bergmane, tēvs – itāļu kino klasiķis, neoreālisma stūrakmens Roberto Rosellīni. Arī pašu Izabellu Rosellīni dzīve ir savedusi kopā ar ģēnijiem – viņa ir bijusi precējusies ar amerikāņu režisoru Mārtinu Skorsēzi, ciešas attiecības un partnerība viņu ir saistījusi ar nesen mūžībā aizgājušo Deividu Linču. Abu sadarbības kulminācija ir filma Zilais samts/Blue Velvet (1986), kurā aktrisei ir dziedātājas un vardarbības upura Dorotijas Valensas loma. Viņa ir redzama vairāk nekā simt filmās, to vidū ir gan Holivudas grāvējs Nāve viņai piestāv/Death Becomes Her (1992), kurā Izabella Rosellīni spēlē kopā ar Merilu Strīpu un Goldiju Hounu, gan radikālu autoru, piemēram, kanādiešu režisora Gaja Madina, filmas – viņu sadarbību aizsāka Pasaulē skumjākā mūzika/ The Saddest Music in the World (2003). Izabella Rosellīni turpina filmēties un veido ironiskus režijas darbus, kas ir veltīti dzīvniekiem.
2024. gada 7. decembrī Lucernā Izabellai Rosellīni tika piešķirta Eiropas Kinoakadēmijas goda balva par ieguldījumu pasaules kino. Pirms dažām nedēļām viņa ir saņēmusi savu augstāko aktrises darba novērtējumu – ASV Kinoakadēmijas balvas Oskars nomināciju kategorijā Labākā otrā plāna aktrise par mūķenes lomu filmā Konklāvs/Conclave, kas no 7. februāra būs skatāma Latvijas kinoteātros. Šīs drāmas darbība risinās ritualizētā, svinīgi dekoratīvā un maskulīnā vidē – Vatikānā jaunā pāvesta vēlēšanu laikā. Vācu režisors Edvards Bergers šo filmu veidojis ar eleganci un dramatisku spēku. Izabellas Rosellīni tēlotajai mūķenei filmā ir būtiska, dramatiski centrējoša loma, ko viņa nospēlē lakoniski un jaudīgi.
Jūs esat strādājusi un dzīvojusi gan ASV, gan Eiropā. Ko jums nozīmē Eiropas un ASV kinonozares balvas?
Kad uzzināju, ka saņemšu Eiropas Kinoakadēmijas balvu, nodomāju, iespējams, tā ir kāda kļūda, tūlīt kāds man piezvanīs un teiks: "Ak, man ir ļoti žēl. Mēs kļūdījāmies. Balva nav domāta jums." (Smejas.) Es esmu eiropiete, mana māte ir zviedriete, tēvs – itālis. Es uzaugu Eiropā, bet jau ilgu laiku dzīvoju ASV. Es joprojām strādāju starp ASV un Eiropu. Esmu pagodināta, taču arī pārsteigta, jo pēdējos divus gadus laiku pa laikam esmu saņēmusi dažādas godalgas. Mani tas aizkustina un nebeidz pārsteigt. Jūtos mazliet kā tāda viltvārde un blēde, jo man nešķiet, ka esmu tās pelnījusi.
Kādas, jūsuprāt, ir lielākās atšķirības starp Eiropu un Ameriku – noskaņojuma, kino un kultūras ziņā?
Realitāte ir sarežģīta, un man ir grūti to raksturot dažos vārdos. Es neesmu socioloģe, esmu aktrise. Esmu strādājusi ASV, pamatā neatkarīgās filmās, bet reizēm arī lielās Holivudas filmās. Tomēr tādu lielu filmu manā karjerā nav daudz. Manuprāt, amerikāņi mani pieņēma pamazām, lēni. Manā angļu valodā ir jaušams akcents, un tas vienmēr ierobežo manu klātbūtni lielajās Holivudas filmās. Kaut gan pēdējā laikā es daudz strādāju ar animāciju – savulaik esmu ierunājusi studijas Pixar filmu Lieliskie 2/Incredibles 2 (2018). Šāds karjeras pavērsiens mani pašu pārsteidz.
Ja runājam par Eiropas un ASV kinoindustriju, atšķirība ir arī tajā, cik liela loma filmas veidošanā ir režisoram autoram. Eiropā šī autorības un autorkino tradīcija ir spēcīgāka, kaut arī Amerikā ir cienījami autori – Mārtins Skorsēze, Stīvens Spīlbergs un citi. Domāju, ka Eiropas kino joprojām vairāk orientējas uz mākslu, savukārt Amerikā kino kā industrijai ir daudz lielāka nozīme. Industrija ir ļoti nozīmīga, jo ļauj finansēt filmas, uzturēt šo mediju un ļauj mums turpināt strādāt. Man ir paveicies, ka esmu piedzīvojusi dažāda budžeta un vēriena filmu uzņemšanu.
Man ir jautājums par pašu jūsu karjeras sākumu. Ja nemaldos, savā pirmajā filmā spēlējāt kopā ar savu māti Ingrīdu Bergmani. Vai jums ir bijusi sajūta, ka jūs kādā savas karjeras punktā esat palikusi mātes ēnā? Ja tā ir bijis, kad jūs pārvarējāt šo "ēnu" un pati sevi pieņēmāt kā aktrisi?
Savā pirmajā filmā, kurā filmējos kopā ar māti, man ir vien epizodiska lomiņa, es biju statiste (filma Laika nozīme/A Matter of Time (1976) – D. R.). Tas bija vienas dienas darbs. Mamma gribēja, lai es pamēģinu, kā ir būt filmēšanas laukumā, jo viņai patika aktiermāksla un viņa vēlējās, lai kāds no mums, viņas četriem bērniem, būtu aktieris. Viņa domāja, ka varbūt, ja es atnāktu uz filmēšanas laukumu kaut uz vienu dienu, man tas patiktu. Man patika filmēšanas laukums, bet man vairāk patika strādāt kostīmu nodaļā. Mani ļoti biedēja mammas kā izcilas aktrises reputācija, tāpēc es kļuvu par kostīmu mākslinieci un tad arī nonācu modes industrijā. Ilgu laiku biju modele. Daudzas modeles kļuva par aktrisēm. Tā bija sava veida dabiskā evolūcija. Liela nozīme tajā, ka kļuvu par aktrisi, bija leģendārajam fotogrāfam Ričardam Avedonam, viņš mani iedrošināja. Viņš mēdza teikt: "Tu taču spēlē fotokameras priekšā. Es fotografēju tavas emocijas, nevis skaistu degunu. Fotogrāfija nebūtu iedarbīga, ja tajā nebūtu emociju." Kā aktrise sāku darboties, kad man bija jau trīsdesmit.
Tas, ka biju modele, man palīdzēja kļūt par aktrisi, šīm profesijām ir daudz kopīga. Sākumā bija grūti, recenzijas bija skarbas un kritiskas, kā jau biju gaidījusi. Kritiķi mīlēja manu mammu, bet nemīlēja mani, taču pamazām attieksme mainījās. Nezinu, vai ir kāda viena filma, par kuru es varētu teikt, ka, pateicoties tai, beidzot esmu kļuvusi par aktrisi. Atceros, ka, strādājot ar režisoru Džonu Šlēzingeru, biju ļoti nedroša. Savu filmu Nevainīgais/The Innocent (1992) viņš filmēja Berlīnē, un tieši Džons mani atbalstīja, ļāva noticēt sev, jo viņš ir strādājis ar lieliskiem aktieriem (Izabellas Rosellīni partneris šajā aukstā kara laika spiegu drāmā ir Entonijs Hopkinss – D. R.). Džons man ticēja, un es viņam uzticējos. Kad tev uzticas, tu kļūsti daudz rotaļīgāks un dejiskāks, līdz tam kameras priekšā vienmēr biju jutusies mazliet sastingusi. Man palīdzēja darbs ar Džonu Šlēzingeru šajā filmā.
Ir arī citas būtiskas filmas, īpaši Deivida Linča Zilais samts, kurā Deivids man deva milzīgu telpu Dorotijas Valensas tēla radīšanai. Šis kopdarbs mani aizrāva. Kad filma iznāca uz ekrāniem, tā tika vērtēta ļoti pretrunīgi. Kādu brīdi man bija drosme, bet pēc Zilā samta atkal kļuvu kautrīga. Tagad, savos septiņdesmit divos gados, es jūtos labi. Nezinu, vai esmu par sevi ļoti pārliecināta, bet esmu mierā ar sevi. Esmu daudz strādājusi un neesmu bijusi ieķērusies tikai savas slavenās ģimenes reputācijā. Apbalvojumi šajā ziņā palīdz. (Smejas.) Un zinātkāre.
"Zināju, kā man jādzied, lai izteiktu šīs sievietes bezgalīgās skumjas. Tajā brīdī uz skatuves viņa ir pasargāta no vardarbības un var sevi izteikt dziedot," savu varoni režisora Deivida Linča filmā Zilais samts (1986) raksturo Izabella Rosellīni. Publicitātes foto
Vienmēr esmu teikusi, ka zinātkāre padara dzīvi interesantu, ja tu tai seko. Kad sasniedzu vecumu, kad man vairs īpaši netika piedāvātas lomas un nebija darba kā modelei, mani glāba zinātkāre, jo ir diezgan nomācoši, ja neviens vairs negrib ar tevi strādāt. Turklāt man bija divi mazi bērni. Tāpēc atgriezos universitātē, iestājos Hantera koledžā Ņujorkā, sāku studēt etoloģiju (zinātne, kas pēta dzīvnieku uzvedību dabiskajā vidē un nebrīvē – D. R.), kas man sagādāja lielu prieku. Ieguvu maģistra grādu. Pēcāk sāku režisēt savas filmiņas – pateicoties Robertam Redfordam, kurš man palīdzēja tās producēt. Veidoju tās jau vairāk nekā piecpadsmit gadu, un neviens negaidīja, ka šīs filmas būs veiksmīgas.
Kā izveidojās jūsu sadarbība ar Robertu Redfordu?
Roberts Redfords ir brīnišķīgs cilvēks, aktieris un režisors, kurš ir pilnībā nostiprinājies Holivudā, un tomēr viņš ir izveidojis Sundance Institute un Sandānsas festivālu, lai palīdzētu dažādot balsis kino, lai atbalstītu talantus ārpus Holivudas. Tieši viņš man ieteica veidot īsfilmas. Tā es uzņēmu vairākas īsfilmu sērijas, bet tad Sandānsa pārtrauca finansēt īsfilmas, jo īsti nevarēja šīs filmas komerciāli izplatīt. Tu vari būt YouTube, bet YouTube tu nesaņem naudu, tāpēc ir jāatrod filmas finansētāji un atbalstītāji. Viņi parasti vēlas, lai nauda atgrieztos. Tagad rakstu scenāriju jaunam īsfilmu seriālam par dzīvnieku pieradināšanu. Es joprojām meklēju naudu, un, cerams, es to atradīšu. Manuprāt, sociālie mediji ir nostiprinājuši īsfilmu formātu, sabiedrība ir pieradusi skatīties filmas, kas ir vienu divas minūtes garas. Filmas var iegūt daudz skatījumu, bet kā to monetizēt, lai varētu finansēt filmu? Tā ir problēma, ar ko saskaros gan es, gan producenti.
Vēlos pajautāt par jūsu sadarbību ar izciliem režisoriem autoriem. Jūs jau pieminējāt Deivida Linča Zilo samtu. Kura ir jūsu būtiskākā sadarbība ar kādu no režisoriem grandiem?
Varbūt izklausās neticami, taču režisors, kurš mani ir ietekmējis un devis man citu iedrošinājuma līmeni, ir Gajs Madins. Režisors no Kanādas, avangarda mākslinieks. Viņš man deva impulsu režisēt. Viņa filmēšanas laukumā parasti bija septiņi astoņi cilvēki, un man šķita, ka es arī varu kontrolēt šādu nelielu komandu. Parasti filmēšanas laukumā ir astoņdesmit cilvēku, visi runā un režisors ir gan drīz kā ģenerālis, turklāt viņam ir jābūt arī māksliniekam. Biju pārliecināta, ka es nekad nevarētu būt režisore, kura dod komandu: "Darbība, klusums!" Taču sapratu, ka tīri labi varētu strādāt ar nelielu komandu, un tā, pateicoties Gajam Madinam, es sāku režisēt nelielas filmiņas.
Teātrī man patīk strādāt kopā ar Bobu Vilsonu, viņš ir tik oriģināls, un viņam ir citāda pieeja nekā jebkuram citam. Tas ir ļoti izglītojoši. Reiz mēs kopā iestudējām izrādi, kuras pamatā bija Umberto Eko darbs, un es to galīgi nesapratu (runa ir par Umberto Eko The Island of the Day Before – D. R.). Es teicu Bobam Vilsonam: "Bob, es tik ļoti vēlos ar tevi strādāt, bet es nesaprotu ne scenāriju, ne grāmatu." Viņš atbildēja: "Es arī ne." Jautāju režisoram: "Kā tad mēs to darīsim?" Viņš teica: "Bet vai tevi uzrunā vārdi? Ja es saprotu, man nav interesanti. Tas, ka vārdu kombinācija, piemēram, dzeja, var radīt manā fantāzijā tēlu, kaut arī es to pilnībā nesaprotu, manuprāt, ir tik atbrīvojoši." Šie viņa vārdi man palīdzēja. Stāstījumam vienmēr nav jābūt loģiskam. Tas var būt kā glezniecība – abstrakcija vai sirreālisms.
Kā tapa filmas Zilais samts leģendārā epizode, kurā jūsu atveidotā Dorotija Valensa izpilda dziesmu, kas devusi nosaukumu filmai, un kurā pie klavierēm ir redzams komponists Andželo Badalamenti?
Es pamatīgi gatavojos lomai. Deivids Linčs sākotnēji lūdza muzicēt vietējai grupai, mēs filmējām Vilmingtonā Ziemeļkarolīnā. Mūziķi gribēja, lai es dziedu saskaņā ar aranžējumu, ko viņi bija sagatavojuši. Es teicu Deividam, ka tas nav pareizi, jo viņi nav sapratuši šo epizodi un šo sievieti – Dorotiju Valensu. Viņi pat nav lasījuši scenāriju. Zināju, kā man jādzied, lai izteiktu šīs sievietes bezgalīgās skumjas. Tajā brīdī uz skatuves viņa ir pasargāta no vardarbības un var sevi izteikt dziedot. Deivids bija ļoti pretimnākošs. Viņš teica: "Darīsim, kā tu gribi." Galu galā filmas komandai pievienojās arī Andželo Badalamenti, ar kuru Deivids iepazinās tieši Zilā samta filmēšanas laikā. Viņi sāka strādāt kopā, un Badalamenti mūzika kļuva par daudzu Deivida Linča filmu zīmi.
Jūs režisējat īsfilmas par dzīvniekiem. Kāpēc nekad neesat mēģinājusi veidot pilnmetrāžas filmas par cilvēkiem?
Tāpēc, ka mani interesē tikai dzīvnieki. Man ir maģistra grāds etoloģijā, un tie mīlas stāsti, par kuriem visi uzņem filmas, mani neinteresē. Veidoju filmas par tēmu, kas mani interesē. Tāpēc uzņēmu īsfilmu sērijas, kas sākotnēji bija pasūtījums. Tad izveidoju vienu stundu garu filmu televīzijai, kurā bija iesaistīti dzīvnieki. Esmu iestudējusi trīs monoizrādes, ar vienu no tām nesen apceļoju Eiropu. Visi mani darbi stāsta par dzīvniekiem, kukaiņiem, to uzvedību. Tie visi ir komiski. Tie ir tapuši pēdējos piecpadsmit gados un ir veidoti, iedvesmojoties no Gaja Madina. Manā komandā strādā seši septiņi cilvēki. Negribu strādāt ar milzu komandu, tas ir pārāk grūti un laikietilpīgi.
Cik svarīgi jums ir strādāt ne tikai kā aktrisei, bet arī atrast citus veidus, kā izpaust savu radošumu?
Aktrisei nav izvēles iespēju. Aktrisi vienmēr kāds – režisors – izvēlas vai neizvēlas. Tu apzinies, ka esi pakļauta izvēlei un kāda žēlastībai. Ir ilgi periodi, kad tu kā aktrise nestrādā, īpaši, ja tev ir 45 vai 50 gadi. Kad man pienāca šis vecums, sāku studēt, nodarboties ar citām radošām lietām, rakstīšana un filmu uzņemšana man kļuva par veidu, kā turpināt stāstīt. Man patīk stāsti neatkarīgi no tā, vai es tajos spēlēju, vai es tos rakstu, vai es tos režisēju. Man nav svarīgi, ka reizēm esmu aktrise, reizēm režisore, reizēm rakstniece. Es vienkārši redzu to visu ļoti līdzīgi, lai gan saprotu, ka mans režisores darbs nemaz nekonkurē ar darbu, ko esmu darījusi kā aktrise. Darbs, ko aktrise paveic filmā, vienmēr ir aptuveni pusotru stundu garš. Savukārt kā režisorei man ir iespēja eksperimentēt ar dažādiem formātiem. Sākumā mans producents bija Roberts Redfords, viņš vēlējās eksperimentēt ar īsfilmu formātu, jo pamatoti uzskatīja, ka straumēšanas un interneta ēras skatītājam nav jābūt piesaistītam pusotru vai divas stundas garām filmām. Taču Roberts Redfords bija ļoti radikāls. Viņš teica: "Veidojiet seriālu, taču filmas nedrīkst būt garākas par divām minūtēm!" Tas bija fantastisks vingrinājums, man bija jautri. Es vēlos turpināt un ceru, ka beidzot būs oficiāla divu minūšu filmu izplatīšana.
Daudz kas mainās, mums tagad ir mazliet vairāk formātu nekā pirms pieciem vai desmit gadiem. Mēs jau esam redzējuši daudz divu minūšu filmu sociālajos medijos. Tās ir producējusi nevis kāda studija, bet gan paši autori. Cerams, agrāk vai vēlāk studijas pasūtīs īsfilmu veidošanu. Eiropā manas īsfilmas izplata Mubi, ASV – Criterion. Tās ir kompānijas, kuru fokusā ir kino kā māksla. Kāds skatītājs ir teicis, ka manas filmas ir "ātras filmas", un man tas patika. Quickies angļu valodā ir žargons, bet tas piestāv manām īsfilmām. Man patīk šī divu minūšu filmas definīcija, jo jūs varat sniegt baudu, jautrību un izklaidi divās minūtēs.
Es gribētu turpināt divas tēmas – par mīlestību pret dzīvniekiem un jūsu klātbūtni sociālajos medijos. Esmu viena no jūsu sekotājām instagramā, un jūsu veidotais saturs ir aizraujošs. Ko jums nozīmē būt klāt sociālajos medijos? Otrs jautājums – kā jūsu saimniecībā klājas dzīvniekiem?
Maniem dzīvniekiem klājas diezgan labi. Mana saimniecība ir lauki Ņujorkas tuvumā, man ir daudz dzīvnieku un maza saimniecība. Ar mazu saimniecību ir ļoti grūti nopelnīt naudu, tāpēc arī šīs mazās saimniecības būtībā ir iznīkušas – jūs varat izdzīvot tikai tad, ja nodarbojaties ar rūpniecisko lauksaimniecību. Taču rūpnieciskajā lauksaimniecībā dzīvnieku labturība ir apdraudēta, arī augu labturība ir apdraudēta pesticīdu, ķimikāliju dēļ. Es nevēlos ieņemt ļoti radikālu nostāju, jo pati ne vienmēr ēdu tikai bioloģisko pārtiku.
Kad atvēru savu mazo saimniecību, biju pārsteigta par ietekmi, kāda tai ir manā kopienā. Manu saimniecību sauc Mammas ferma/Mama Farm. Pie manis brauc daudz māmiņu ar bērniem, lai vērotu dzīvniekus, dabu. Laikraksts The New York Times uzrakstīja rakstu par mani un Mama Farm un apgalvoja, ka šīs mazās saimniecības ir jaunie golfa klubi. Savā ziņā tā ir taisnība, jo tu sāc dzīvot ar un ap to, tu nespēlē golfu, bet tas ir tikpat izklaidējoši. Manā saimniecībā ir tikai apdraudētās dzīvnieku šķirnes. Jāpiebilst, ka šķirne nav suga. Vistas nav apdraudēta suga, bet vistu šķirnes ir apdraudētas, jo rūpnieciskā lauksaimniecība tiecas uz monokultūru. Mēs ēdam viena veida spinātus, viena veida sparģeļus, lai gan ir daudz dažādu spinātu un sparģeļu veidu, bet mēs ēdam tikai to vienu, kas tiek audzēts rūpnieciski. Mēs ēdam viena veida vistas un viena veida govis un zaudējam visas pārējās šķirnes. Tāpēc manā saimniecībā ir tikai apdraudētās šķirnes. Ceru, ka mēs varēsim to finansiāli noturēt, lai saimniecība varētu turpināties arī pēc manis. Man ir divi mērķi – uzņemt vēl vairākas filmas un radīt finanšu modeli mazajām saimniecībām.
Jūs daudz filmējat savu Mama Farm arī instagramam.
Es piederu pie paaudzes, kura nedomā par sociālajiem medijiem, bet mans aģents teica, ka aktieriem Amerikā ir jābūt sociālajos medijos, lai nezaudētu darba iespējas. Šī spiediena dēļ es iepazinu sociālos tīklus, un man iepatikās Instagram, jo tas ir kā pastkarte un man patīk pastkartes. Agrāk es tās sūtīju. Facebook ir tikai rakstīšana, arī Twitter ir tikai rakstīšana. Es mēdzu pieļaut pareizrakstī bas kļūdas, es nezinu, kā debatēt, un mani neinteresē vārdu cīņas. Tāpēc nodomāju, ka būšu instagramā. Mans konts ir tikai šajā tīklā, nekur citur man kontu nav. Ja ir, tie nav manis veidoti. Instagram rada autora sajūtu. Es vienmēr varu pateikt, vai cilvēks pats veido savu Instagram vai arī viņam ir komanda, jo tagad arī aktieriem un režisoriem ir komanda, kas kūrē viņu Instagram, un tas ir smieklīgi, jo to uzreiz var pamanīt. Kad sāku pētīt Instagram un mēģināju mācīties, ko vajadzētu darīt, atklāju aktiera Kaila Maklaklana kontu. Ar viņu kopā esmu filmējusies Zilajā samtā. Viņam ir burvīgs Instagram konts. Es viņam piezvanīju un teicu: "Kurš taisa tavu Instagram? Es gribētu nolīgt šo cilvēku." Kails atbildēja, ka pats darbojas savā kontā, un es arī sāku to darīt pati.
Dažreiz saņemu komplimentus no saviem sekotājiem. Kādu dienu man kāds uz ielas pajautāja: "Kā iet jūsu kucēniem?" Es nepazinu to cilvēku un jautāju: "No kurienes jūs zināt, ka manam sunim ir kucēni?" Protams, cilvēki to zina no tā satura, ko ievietoju Instagram, bet es pēc tam aizmirstu… Man patīk īsais formāts. Es vingrinos instagramā un tad veidoju savas īsfilmas.
Parunāsim par jūsu lomu filmā Konklāvs. Jūsu atveidotā māsa Agnese, klusa un spēcīga personība, ir teju vienīgā sieviete filmā. Kā jūs pietuvojāties šai lomai?
Man patīk šis tēls. Man šķita svarīgi, ka viņa ir klusa. Filmā mums vajadzēja uzsvērt baznīcas hierarhiju, kas ir ļoti patriarhāla. Vīrieši vienmēr runā, diskutē, viņiem ir dažādi viedokļi, bet mūķenes… Kā es saku filmā, "mana loma ir būt neredzamai, tomēr Dievs man ir devis acis un ausis". Šis citāts man deva pavedienu, kā nospēlēt savu varoni. Viņa ir ļoti uzmanīga pret visu, kas notiek, taču nav iesaistīta cīņas procesā. Tas dod māsai Agnesei sava veida autoritāti, jo viņa visu zina un visu ir redzējusi.
Izabellas Rosellīni tēlotajai mūķenei režisora Edvarda Bergera filmā Konklāvs (2024) ir dramatiski centrējoša loma, ko viņa nospēlē lakoniski un jaudīgi. Par šo darbu viņa ir nominēta Oskaram kategorijā Labākā otrā plāna aktrise. Publicitātes foto
Bērnībā es gāju katoļu skolā, tāpēc zinu, ka mūķenes ir ļoti autoritatīvas. Viņas ir izdarījušas izvēli, kā viņas grib dzīvot, lai gan viņas ir pieņēmušas šķietami pazemīgu lomu vīriešu priekšā, jo to pieprasa baznīca, tā ir viņu izvēle. Neviens viņām nebija licis nonākt šādā situācijā. Esmu redzējusi daudz vairāk sieviešu, kuras ir precējušās un kurām ir ģimene, bet kuras ir vairāk apspiestas nekā mūķenes, kuras ir izdarījušas savu izvēli un ir ļoti stipras. Man ir pazīstams šis savādais spēks un pārliecība, kas piemīt cilvēkiem, kuri nolemj kļūt par mūķenēm un atsakās no ģimenes, no bērnu radīšanas, lai īstenotu savu aicinājumu.
Vai ir kāda izvēle, kāds solis, ko nožēlojat, ko būtu gribējies darīt citādi?
Man vajadzēja agrāk sākt spēlēt un režisēt. Domāju, ka vilcināšanās pamatā bija mana ģimene un cieņa pret mātes un tēva talantu, kā arī pārliecība, ka man vajadzētu darboties citā jomā. Manai mammai bija taisnība, viņa mēģināja mani iedrošināt: "Ja gribi filmēties filmās – filmējies! Nav iemesla, lai tu nefilmētos tikai tāpēc, ka esmu slavena aktrise. Tam nevajadzētu biedēt." Man ir žēl, ka neesmu agrāk darbojusies režijā, jo tagad esmu pārāk veca. Man ir 72 gadi, man vēl ir enerģija, bet nezinu, cik ilgi tā vēl būs. Filmu veidošana nav vienkārša. Turklāt ir grūti braukt uz festivāliem, tikties ar presi. Es gadā sniedzu vismaz 400 interviju. Šī pienākumu daļa ir smaga, un es to nevaru. Es esmu veca. Es gribu būt mājās. Gribu vingrot. Gribu apmeklēt savu ārstu. Gribu nodarboties ar pilatēm. Jā, es vēlos uzņemt filmas, bet nezinu, kā to paveikt bez šo filmu popularizēšanas, jo tad finansētāji nedod naudu.
Varbūt man vajadzētu vienkārši rakstīt, jo tad vajag tikai papīra lapu. Varbūt arī grāmatu reklamēšanas tūres ir smagas. To es nezinu. Tā kā man ir starptautiska karjera, varbūt man prasa darīt vairāk nekā citiem. Mani lūdz, lai es būtu pārstāvēta Eiropā, mani aicina būt klāt ASV, tāpēc nākas intensīvi ceļot. Tas ir grūti, jo īpaši, kad cilvēks kļūst vecāks.
Loma filmā Konklāvs jums ir atnesusi pirmo Oskara nomināciju. Ko jums nozīmē šis fakts? Vai esat ASV Kinoakadēmijas biedre?
Jā, esmu. Mani uzaicināja Kinoakadēmijā pēc Zilā samta. Nezinu, kā tas notika, tolaik biju ļoti pārsteigta. Ja esi bijis nominēts un iegūsti Oskaru, tu automātiski kļūsti par akadēmijas locekli un balso par filmām, kas pretendē uz balvu. Taču Zilais samts bija gana skandaloza filma, un dažreiz izņēmuma gadījumos cilvēki var tikt uzaicināti iestāties akadēmijā. Būt nominētai Oskaram ir lieliski. Esmu aizkustināta, un es priecātos, ja saņemtu Oskaru, – manai mammiņai tādi ir trīs.