Latvijas Nacionālā mākslas muzeja baltā Kupola zāle, kas pati ir kā gaismas telpa, Aijas Zariņas jaunākajā izstādē Mosties, mosties reiz, svabadais gars ir pacilājošas krāsainības piepildīta. Milzu audekli izstaro zaļos, zilos, dzeltenos, sarkanos, oranžos toņus. Šī krāsainība, lai arī ir tieša un intensīva, rada ļoti gaišu sajūtu. Lielā mērā vizuālā pārdzīvojuma kairinātājs ir tīras krāsas emanācija, tā apbur ar hipnotisku spēku.
Aizkustinošs maigums
Šajā krāsu okeānā vienkāršas līnijas iezīmējušas tēlus – milžus. Izstādes pamatstāstījumu veido somu tautas eposa Kalevala, senislandiešu mitoloģisko un poētisko tekstu kopojuma Eddas dziesmas un citu mītu varoņu gaitas. Pusdievus, puscilvēkus, kurus dažādu tautu mākslinieki lielākoties ilustrējuši kā eksaltētus gigantus, Aija Zariņa zīmējusi ar aizkustinošu maigumu, tādus atkailinātus, neaizsargātus un nedaudz neveiklus.
Kā jau zinām, Aijas Zariņas bērnu stila figūras savā naivajā tiešumā ietver nerafinētu, atklātu un godīgu attieksmi pret mākslas formu, kas pēc iespējas attīrīta no manierīgas virtuozitātes. Piemēram, ja ir vajadzīgs attēlot kādas parādības, kas īsti nav vizuāli attēlojamas, – kā dvaša, dvēsele, elpa –, tās var būt pavisam nosacītas, kā tādi vīstokļi, ne vīstokļi, mākoņi, ne mākoņi seno dievu rokās (Kā āsi radīja cilvēku). Darbi ilustrē notikumus konkrētās rūnās, ko ataino darbu nosaukumi.
Skatoties šo izstādi, prātā nāk senāka Aijas Zariņas izstāde pirms divdesmit gadiem šī paša muzeja Baltajā zālē (Aija zīmē. Aija zīmē, 1998), kurā arī tika eksponēti lieli tīras krāsas noklāti audekli. Tikai šoreiz izstādes naratīvs ir daudz sarežģītāks. Toreiz krāsa un izstādes simbols – bezgalības zīme – transcendēja pasauli un pārspēja vārdus. Šoreiz izstādes saturs balstīts tieši vārdos – tautas mutvārdu daiļradē. Aijas Zariņas pašas rakstītā izstādi pavadošā eseja ieturēta nospriegotā, koncentrētā formā, tajā tiek atkārtota rūnu izteiksme un citētas atsevišķas rindas. Nospriegoti īsi teikumi veido koncentrētu formu, nepielāgojoties paskaidrojoša teksta uzdevumam, bet ar savu ritmu, estētiku un vēstījumu, izceļot galveno: "Tautas gara modināšana. .. attēloti radītāji."
Tuvu operai
Šīs izstādes monumentalitāti un vispār Aijas Zariņas mākslu man gribas salīdzināt ar operu. Vai nav pārsteidzoši, ka šo episkā vēriena mākslinieci, kura vairāk nekā trīsdesmit gadu savā mākslā pievēršas mitoloģijai, nevienam režisoram nav ienācis prātā aicināt veidot scenogrāfiju kādai operai. Tiesa, teātrī ar Aiju Zariņu 90. gados scenogrāfijā ir sadarbojusies Māra Ķimele, iestudējot izrādes Pārventas hetēra, Karalis Līrs, Rutes grāmata, Mani mīl Šekspīrs.
Izstādē Mosties, mosties reiz, svabadais gars – līdzīgi kā operā – vajag titrus, jo eposu teksti un valoda mums ir pasveši. Lai arī latviešu valodā eposs Kalevala izdots Linarda Laicena tulkojumā, somu eposam tuvais igauņu Kalevipoegs latviski ir zināms kopš 1929. gada Elīnas Zālītes atdzejojumā un 2018. gadā klajā nācis jauns Guntara Godiņa tulkojums, savukārt Eddas dziesmas pirmo reizi latviešu valodā Ulda Bērziņa tulkojumā iznākušas 2015. gadā, mēs tomēr skandināvu mitoloģijā nepeldam tikpat brīvi kā Lāčplēša, Laimdotas, Kokneša, Kangara, Tumšā bruņinieka, Burtnieku pils un citu tēlu izpratnē un vietu ģeogrāfijā.
Aijas Zariņas gleznās brīnumainus darbus veic Veinemeinens, Ilmarinens, Vipunens, Lemminkeinens, Marjata, skandināvu senās dievības – āsi, tiek spēlēta kantele – koklei līdzīgs instruments. Šķiet, Latvijā šie vārdi ir svešāki nekā Rīgas operas gājējiem un Vāgnera mīlētājiem Votāns, valkīras, nībelungi, Zīgfrīds, Brīnhilde un Zīglinde. Tomēr ģermāņu mitoloģija tiem kopīga, tiesa, skandināviskā senāka. Un Aija Zariņa cenšas tuvoties tieši senākiem avotiem.
Kalevala, līdzīgi mūsu dainām, kad XIX gadsimtā tika vāktas tautasdziesmas, ir nācijas pašapziņas veidošanās procesa sastāvdaļa. Somu ārsts Eliass Lenrūts (1802–1884) apkopojis tradicionālās somu un karēļu tautasdziesmas – rūnas – un visu savu dzīvi veltījis darbam pie eposa, kurā viņš episkā vēstījumā apvienojis simtiem lirisku dziesmu un buramvārdu. 1835. gadā viņš publicēja pirmo eposa izdevumu Kalevala jeb Karēlijas vecās rūnas par somu tautas senajiem laikiem un turpināja rūnu vākšanu. Kalevalas galīgais teksts publicēts 1849. gadā.
Eliass Lenrūts dziesmas kārtojis tādā kā pasaules evolūcijas secībā. Sākumā tiek radīta zeme un debesis, debesu spīdekļi. Dievietei Ilmatarai dzimst Veinemeinens – varonis ar brīnumspējām. Savu līgavu Ziemeļmeitu viņš brauc lūkot uz Pohjolu – tālo Ziemeļzemi. Turp viņš arī nosūta kalēju Ilmarinenu, lai viņš tur radītu tādu kā veiksmīgas saimniekošanas simbolu – brīnumu dzirnavas Sampo. Vēlme iegūt Sampo rada cīniņu epopeju. Šo gleznu poliptihā visu brīnumaino darbu attēlošana izvēlēta to galvenās simboliskās nozīmes dēļ, proti, visi varoņi ar savām spējām kaut ko radījuši – kokus, putnus, radības, cilvēkus un rūķus, arī Sampo –, viss, kas vispār ir, ir kāda radīts.
Radīšana ir pozitīvais dzinējspēks, kuru Aija Zariņa programmatiski pauž šajā izstādē. Eddas dziesmas – senislandiešu mitoloģisko un poētisko tekstu kopojums ir vēl senāka tautas mutvārdu mantojuma piemineklis. Dziesmas pierakstītas XIII gadsimtā, bet ietver daudz senākus, arī vikingu laika tekstus, senākie no tiem tiek attiecināti uz laiku pirms Kristus, ne velti pasaulē Eddas dziesmas salīdzina ar Homēra eposiem un indiešu vēdām. Eddas dziesmas ir skandināvu kosmoloģija, darbojas vēdisku dievu panteons, un mītos ir vēstījumus par pasaules rašanos un seno dievu un varoņu pārdabiskajiem radošajiem spēkiem. Arī no šī literārā monumenta Aija Zariņa grib kristalizēt, izcelt un sabiedrībai atgādināt, ka visa un jebkā jēga un dzinējspēks ir radīšana. Ekspozīcijā ir izvirzīts uzdevums Latvijas sabiedrībai šodien, ko māksliniece ierakstījusi savā tekstā: "No patērētāja ikviens var kļūt par radītāju."
Uz augstāku kārtību
Mitoloģija ir bijusi avots mākslai visos laikos, arī laikmetīgajai mākslai. Lielā mērā māksla ir izaugusi tieši no mitoloģijas, no Senās Ēģiptes, antīkās kultūras, kristietības mitoloģijas un dažādu tautu folkloras. Tomēr mitoloģiskie stāsti laikmetīgajā mākslā var šķist mulsinoši, domāšana pārdabisku spēku kategorijās, sastapšanās ar briesmoņiem, hibrīdām radībām, varoņiem, kuri veic brīnumainus darbus, ar kuriem notiek maģiskas pārvērtības, liekas neticama. Taču, piemēram, Ticiāna gleznotās Grieķijas un Romas mitoloģiskās ainas atklāj arī renesanses laika domāšanu. Pikaso mīnotaura līdzību izmantoja, lai parādītu novecojoša mākslinieka psiholoģisko stāvokli. Demjens Hērsts Venēcijā par savas izstādes Dārgumi no neticamā vraka "mitoloģisko atrakciju parka" sensāciju padarīja gigantisku bronzas skulptūru no Andromedas leģendas par jūras briesmoni, kas pieķēdēts pie klints. Ilmārs Blumbergs Hēsioda poēmā Teogonija guva ierosmi glezniecībai dievu cīņas un pasaules radīšanas epopejā. Miķelis Fišers ironizē par jaunajiem XX–XXI gadsimta sazvērestības teoriju mītiem. No Botičelli līdz Džefam Kūnsam ir notikušas simtiem mitoloģisku tematu interpretāciju vizuālajā mākslā. Mitoloģiskie stāsti ir izturējuši gadu tūkstošus un kļuvuši par mūsdienu Rietumu kultūras DNS sastāvdaļu.
Tikai XX gadsimta modernisma periods iezīmē tādu kā atslābumu interesē par mītiem, bet ar jaunu sparu pie tiem ķērās postmodernisma māksla. Mīta alegorijas ļauj runāt par morālām lietām netiešā veidā, mītu varoņi piedzīvo laikmetīgas metamorfozes un arvien prasās tikt pārinterpretēti tagadnē.
Aiju Zariņu mīti, simboli un alegorijas interesējušas jau kopš 80. gadu vidus. Atsaucot atmiņā kaut daļu no tiem, protams, ir jāpiemin vērienīgais gleznu cikls Eiropas nolaupīšana, tam sekoja princese Gundega, eņģeļi, nāve un liktenis, kentaurs, putns un zilonis, Dievmāte un bezgalības zīme, zelta galva, zeme un debess, hinduisma un budisma simbolika.
Redzams, ka šis tēlu un zīmju panteons apliecina sinkrētisku pasaules redzējumu – sengrieķu mitoloģija, orientālais meklē - jums, pagāniskais un kristīgais līdzās. Reizēm mākslas darbi ir izauguši no konkrēta mitoloģiska stāsta, bet īpaši deviņdesmitajos tie lika apjēgt tādu kā metafizisku vilkmi, kas tika pausta glezniecībā, land art un instalāciju mākslā. 1996. gadā Aija Zariņa uzrakstīja maģistra darbu, kurā pati pamatoja savas mākslas saistību ar mitoloģiju.
XXI gadsimtā māksliniece vairākkārt ir pievērsusies latviešu tautas pasakām, teikām, saules kultam. Gleznojusi Antiņu, Lāčplēsi, princesīti, Daugavu, svētvietas, pilskalnus, putnus, sauli, varavīksni un gaismu. Kas vispār ir domāšana mītu kategorijās? Mīts ir pirmā universālā pasaules izpratnes forma. Mīts sistematizē pasauli – sākotnējo haosu saliek kosmoģenēzē un antropoģenēzē. Mīts orientē uz augstāku kārtību, kuru ir iedibinājuši dievi, varoņi, senči, viņu autoritāte nav apstrīdama, tā dod esībai stingrus pamatus.
Aija Zariņa
Izstāde Mosties, mosties reiz, svabadais gars
LNMM Kupola zālē līdz 2. februārim
P
VVZ