Akcents žurnāla a+u speciālizdevumā ir likts uz Rīgas pilsētvides vēsturiskā mantojuma renovācijas un rekonstrukcijas projektiem. Ieskatu Latvijas arhitektūrā papildina vairākas esejas par Rīgas arhitektūras vēsturi un pašreizējo situāciju.
Izdevumā ir atspoguļoti arī vairāki objekti citās Latvijas pilsētās un laukos. Šī 175 lapaspušu numura viesredaktore ir arhitekte un pētniece Ilze Paklone, kura četrus gadus ir studējusi un strādājusi Tokijā un kuru mēs aicinājām uz sarunu par Latvijas un Japānas arhitektūras paralēlēm.
Viņa stāsta, ka žurnāla veidotāji ir vēlējušies parādīt ne tikai atsevišķus objektus, bet arī kontekstu. Septembrī uz Latviju bija atbraukusi japāņu fotogrāfe Nao Takahasi un iemūžinājusi koncentrēto tekstūru maiņu – no jūgendstila līdz funkcionālismam. Mihaila Eizenšteina dzīvojamā ēka un Martas Staņas Dailes teātris ir pat salikti vienā atvērumā.
Vairākas fotogrāfijas ir uzņemtas no Rīgas pils, Pēterbaznīcas un drona lidojuma. Vienā no attēliem ir redzami Rīgas Centrāltirgus paviljoni, kuru būvniecībā ir izmantotas cepelīnu angāru konstrukcijas. "Centrāltirgus ir lielisks!" par redzēto ir teikusi japāņu fotogrāfe, kura šajā vietā ir tikusi ne tikai pie labiem kadriem, bet arī pie burciņas medus, ko paņemt līdzi uz Tokiju.
Pētnieciska iedziļināšanās
Ilze Paklone atklāj, ka žurnāla galvenā redaktore Mari Hatori ir bijusi pārsteigta par Rīgas arhitektūras jūtību pret apkārtējo vidi un cieņu pret vēsturisko mantojumu. It īpaši tas attiecas uz vecpilsētas harmoniskajiem ēku renovācijas un rekonstrukcijas projektiem, kurus arhitekti ir "diriģējuši" ar apbrīnojamu noteiktību un precizitāti un pielāgojuši mūsdienu dzīves vajadzībām.
Mari Hatori pārsteigums ir izpaudies nevis kā sajūsmināšanās, bet gan kā pētnieciska iedziļināšanās. Viņa ir uzdevusi specifiskus jautājumus gan par viesnīcu Dome Hotel & Spa (Sudraba arhitektūra), gan par citiem objektiem. Pašiem japāņiem vienmēr aktuālāk ir bijis nojaukt un uzbūvēt no jauna, nevis renovēt vai rekonstruēt, jo, viņuprāt, vērtība ir zemei, nevis ēkai.
Žurnālā var iepazīt arī Daugavas kreiso krastu ar Gunāra Birkerta Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēku, Rīgas akustiskās koncertzāles projektu (SZK un partneri) un vēsturisko koka namu ansambli Ķīpsalā (Zaigas Gailes birojs), kas ir spējis mainīt vietējās sabiedrības attieksmi pret šāda veida arhitektūras mantojumu un kļuvis par vienu no Rīgas pilsētvides simboliem.
Žurnāla veidotāji ir izrādījuši lielu interesi par koka izmantošanu arhitektūrā, jo, pateicoties dažādām tehnoloģiskajām inovācijām, tas ir kļuvis par nozīmīgu materiālu arī Japānas klimatiskajos un spēcīgās seismiskās aktivitātes apstākļos, kuros līdz šim ir valdījis betons, tērauds un plastmasa. Runā, ka jau tuvākajā nākotnē koks skrāpēšot Tokijas debesis.
Aktuālie jautājumi
Vairākas lapaspuses ir atvēlētas dažādas problēmas aktualizējošiem projektiem. Viens no tiem ir arhitektu dueta Fine Young Urbanists efemerā instalācija Mierīgi!, kas tika īstenota laikmetīgās mākslas festivālā Survival Kit 2014, lai pierādītu, ka Miera ielā ir iespējama gan aktīva sociālā dzīve, gan efektīva pārvietošanās. Tajā tika paredzēta vieta gan ielu kafejnīcām, gan veloceliņiem.
"Arī Tokijā nav līdz galam atrisināta velo infrastruktūra un tiesiskais regulējums, taču tur es braukāju ar savu sporta divriteni. Rīgā es to nedaru, jo šeit es nejūtos droši," atzīst Ilze Paklone, kura ir pārvietojusies pa megapoles ielām bez īpašiem starpgadījumiem, jo cilvēki Tokijā ir pieraduši pie blīvuma un ievēro abpusēju pieklājību.
Viens no žurnāla atvērumiem ir veltīts Venēcijas biennāles 14. Starptautiskās arhitektūras izstādes Latvijas ekspozīcijai Unwritten, kuras uzmanības centrā bija pēckara modernisma arhitektūras mantojums un tā saglabāšana nākamajām paaudzēm.
"Tas ir būtisks jautājums ne tikai Latvijā, bet arī Japānā," uzsver Ilze Paklone. Arī tur tiek iznīcināti arhitektūras šedevri. Piemēram, pirms pusotra gada tika nojaukts Japānas modernisma arhitektūras dārgums – viesnīca Okura, kurā rakstnieks Īans Flemings "izmitināja" britu slepenā dienesta aģentu Džeimsu Bondu romānā Tu dzīvo tikai divreiz (1964), kad viņš viesojās Tokijā. Īsi pirms 2020. gada vasaras olimpiskajām spēlēm viesnīcas Okura vietā tiks atklāta jaunā ēka – lielāka un iespaidīgāka.
Mūsu pirmkods
Žurnālā a+u ir publicēti interviju fragmenti ar arhitektiem Zaigu Gaili (Zaigas Gailes birojs), Reini Liepiņu (Sudraba arhitektūra), Andri Kronbergu (Arhis) un citiem. Ilze Paklone stāsta, ka izdevuma galvenā redaktore ir īpaši vēlējusies uzzināt, kurus Latvijas arhitektūras objektus viņi uzskata par nozīmīgiem un kuri ir kā sava veida prototipi, uz ko atsaukties.
"Mūsu pirmkods ir tradicionālā lauku sēta, kurā var nolasīt vietējā dzīvesstila savrupo dabu," uzskata Zaiga Gaile. Lai iepazītu Latvijas arhitektūru ārpus Rīgas, žurnāla veidotāji ir devušies uz Kurzemi un aplūkojuši vairākus objektus – sākot no ēku kompleksa ar tumšas krāsas dēļu apdari Astoņi melnie (NRJA) un beidzot ar Saldus Mākslas un mūzikas skolu (MADE arhitekti).
Viena no pieturas vietām ir bijusi izteiksmīgi sarkanā privātmāja divām ģimenēm Divas māsas, kas atrodas Langstiņos Garkalnes novadā (NRJA). "Sarkanā ir mūsu mīļākā krāsa. Un māsām patīk," arhitektūras platformā a4d.lv atklāja projekta autori. Ja fonā nebūtu bērzu, būtu kā Meksikā. "Mēs esam pieraduši pie prātīgas pieklusinātības," piebilst Ilze Paklone.
Šajā ziņā var vilkt paralēles ar Japānas arhitektūru, taču tajā ir sastopami arī pilnīgi pretstati, kādu mums nav. "Līdzās supermierīgajam lakoniskumam eksistē arī neprātīga piesātinājuma piemēri," viņa paskaidro. Tokijas ielās vari ieraudzīt vecāka gadagājuma kundzi fuksijas krāsas mētelī un tādām pašām lūpām.