Puspilna vai pustukša glāze

Kā zināms, izglītības sistēma Latvijā permanenti tiek reformēta jau kopš 1991.gada, taču līdz pat šai dienai Latvijā pastāv problēmas ar skolu izglītības kvalitātes novērtēšanu. Problēmas pastāv, neskatoties uz to, ka šis vērtējums ir nepieciešams, lai apzinātos, cik sekmīgi virzās uz priekšu izglītības reformas. Izglītības un zinātnes ministrijas ierēdņi mums daudzkārt ir apgalvojuši, ka ar katru gadu izglītības kvalitāte arvien pieaug, tātad tā glāze paliek arvien „puspilnāka” un „puspilnāka”. Uz ko tad balstās šis ierēdņu optimisms? Savā laikā bijušais Lielbritānijas premjerministrs un rakstnieks Bendžamins Dizraeli teica, ka ir trīs veidu meli: meli, nelietīgi meli un statistika. Varbūt ierēdņu rīcībā ir nepareizi statistiskie dati vai viņi tos nepareizi interpretē? Te gan jāatzīmē, ka apgalvojums par izglītības kvalitātes paaugstināšanos ar faktiem parasti apstiprināts netiek un, ja arī tiek minēti atsevišķi fakti, tad sistēmiska vispārējās situācijas analīze ne sabiedrībai, ne ekspertiem netiek piedāvāta. Pavisam nesen B.Rivža pavēstīja sabiedrībai, ka centralizētajos eksāmenos augstāko A līmeni ieguva 4 % skolēnu, C un D līmeni – aptuveni 30% skolēnu, B un E līmeni – aptuveni 15% skolēnu. Tātad 51% 12. klašu absolventu mācās zem vidējā līmeņa. Problēma ir apstāklī, ka šī stabilā negatīvā tendence saglabājas jau vairākus gadus. Papētot situāciju ar pamatskolas kursa apguvi ilgākā laika posmā (no 2000/2001. mācību gada), nākas secināt, ka rezultāti ir tikpat neiepriecinoši. Vairākums izglītojamo kārto izlaiduma eksāmenus uz 1-6 ballēm, un nav neviena priekšmeta, kurā vismaz puse izglītojamo būtu nokārtojuši eksāmenu uz 7 vai vairāk ballēm. Pēdējo desmit gadu laikā nav notikušas principiālas izmaiņas ne dabaszinātņu saturā, ne to pasniegšanas metodikā. Izglītojamie tiek pārslogoti ar abstraktas informācijas apguvi, uzsvars tiek likts uz informācijas iegaumēšanu un netiek veltīta pietiekama uzmanība informācijas apstrādes metožu apguvei. Ja vēl atceramies par to, ka vairumā ķīmijas, fizikas un bioloģijas kabinetos aprīkojums saglabājies no padomju laikiem, tad nav jābrīnās, ka vidēji 71,3% pamatskolas absolventu izlaiduma ieskaitē saņēma no 1-6 ballēm. Stabili zemi rezultāti ir vēsturē un sabiedrības mācībā. Skolēniem netiek attīstītas iemaņas patstāvīgi meklēt un izvērtēt vēsturiskos faktus, tajā skaitā veicot dokumentu analīzi. Tā vietā, tāpat kā dabaszinātnēs, uzsvars tiek likts uz iegaumējamās faktoloģiskās informācijas apjoma palielināšanu. Puse no vidusskolas absolventiem eksāmenos labākajā gadījumā saņem trīs ar plusu piecu baļļu sistēmā. Protams, izlaiduma eksāmenu rezultāti ir tikai viens no izglītības kvalitātes rādītājiem, taču šie rezultāti liecina, ka ar kvalitāti mūsu skolās ir zināmas problēmas. Vai to apzinās Izglītības un zinātnes ministre, profesore B.Rivža? Es domāju, ka jā. Dotajā gadījumā man nav pieņemamuma optimistiski - „puspilna” pozīcija. Periodiski es lasu ziņu aģentūrās publicēto informāciju par dažādiem socioloģiskajiem pētījumiem, kas parāda, ka, piemēram, puse ASV pilsoņu vispār nelasa grāmatas vai nezina, kur atrodas Ņujorka, vai uzskata, ka Sodoma un Gomora ir laulāto pāris. Vai mūs sagaida tas pats? Izglītība no vienas puses ir tautsaimniecības nozare, no otras - kultūras sastāvdaļa. Kad cilvēki aizmirst par kultūru, viņi aizmirst arī par kaunu, cieņu, godu un tikumību. Tas viss kopumā noved pie sabiedrības un valsts degradācijas. Tā kā šajā dzīvē viss ir saistīts, iespējams, tieši tādēļ Latvijā ir jūtams demokrātijas deficīts, plaukst korupcija, ir krīze izglītībā, medicīnā un arī tiesu sistēmā.