Mākslinieks Jevgeņijs Zolotko (1983) dzīvo un strādā Tartu, un viņa darbus Latvijā esam redzējuši arī iepriekš – izstādē Pazudis arhīvā, ko organizēja Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs 2016. gadā Rīgas mākslas telpā. Tajā bija skatāms viņa darbs Viena diena valsts arhivāra dzīvē, kas līdz šim guvis visaugstāko oficiālo novērtējumu – 2011. gadā Jevgeņijs Zolotko par to saņēma pirmo Kēlera balvu, kas ir Latvijas Purvīša balvai līdzīgs Igaunijas augstākais apbalvojums vizuālajā mākslā. Šo darbu iegādājās Igaunijas Mākslas muzejs. Jevgeņijs Zolotko ir viens no interesantākajiem Baltijas reģiona māksliniekiem, taču viņa fascinējošās instalācijas un filosofiski daudzslāņainā poētika ir oriģināla arī daudz plašākā ģeogrāfiskā mērogā, tā neiekļaujas vienkārši definējamos laikmetīgās mākslas modes virzienos.
Jevgeņijs Zolotko lielākoties pievēršas telpisku instalāciju radīšanai, ko varētu definēt kā eksistenciālas arhitektoniskās struktūras, turklāt tās konsekventi tiek realizētas vienīgi pelēkā krāsā, mākslinieks izmanto dažādus celtniecības materiālus, koku, betonu, putuplastu vai kādu pašradītu vielu, kurai ir simboliska nozīme. Robustie materiāli pastiprina darbu atsvešināto noskaņu, kas salīdzināta ar postapokalipses estētiku, jo Jevgeņija Zolotko jaunradītās telpas atgādina kādu pelnos sabirušu, nenosakāmas izcelsmes laiku.
Mākslas kritiķis un semiotiķis Indreks Grigors uzsver, ka būtiska Jevgeņija Zolotko darbu iezīme ir cilvēka neesamība tajos – darbos ir fiksēts brīdis pēc cilvēka nozušanas. Mākslinieks bieži pievēršas nāves tēmai, aplūkojot to ar laikmetīgajai mākslai neparastu nopietnību, svarīga loma viņa darbu vēstījumā ir arī reliģijai. Tā ienāk Jevgeņija Zolotko darbos gan ar tiešiem kristietības tēliem, gan kā smalkas un ne vienmēr viegli nolasāmas atsauces uz teoloģiskām idejām, kuru simboliku viņš pārvērš laikmetīgās mākslas valodai atbilstošā izteiksmē.
Pievēršanās reliģiskām tēmām sakņojas mākslinieka personiskajos uzskatos, nevis vēlmē spēlēties ar izaicinošiem, spilgtiem simboliem, un māksla kaut kādā mērā kļūst par daļu no personiskās pasaules un fundamentālu eksistences jautājumu izzināšanas. Vēstures, zinātniskās fantastikas, masu un augstās kultūras, jo sevišķi krievu XIX gadsimta literatūras, elementi veido Jevgeņija Zolotko neparasto lielizmēra instalāciju idejisko kodolu. Jāuzsver, ka tie nav statiski mākslas darbi un lielākoties pārvēršas telpiskā pārdzīvojumā, kas aktīvi izmanto skatītāja uztveri un estētisko pieredzi, – mākslinieks ir studējis tēlniecību, un viņa darbos liela nozīme ir interesei par telpu kā galveno izteiksmes līdzekli, viņš pēta tās robežas un izteiksmes iespējas. Interese par nemateriālo, sarežģītiem garīgās dzīves aspektiem tiek izteikta caur smagnēju materiālismu mākslas darbu tehniskajā izpildījumā. Jevgeņija Zolotko gruvešu un pelnu estētika mēdz tikt papildināta arī ar audiovizuāliem medijiem, kas pastiprinot to multisensuālo iespaidu uz skatītāju.
Rīgas Starptautiskajā laikmetīgās mākslas biennālē RIBOCA Jevgeņijs Zolotko piedalās ar audiovizuālu instalāciju Upurēšana – Andrejsalā eksponēta dzīvnieku transportēšanas piekabe (protams, nokrāsota pelēkā krāsā), kurā iebūvētā audioinstalācija rada dažādas stipruma pakāpes sitienu un spērienu skaņas. Savukārt mākslas centra Zuzeum telpās būs skatāms savdabīgs cilnis, kurš veidots no drukātiem tekstuāliem materiāliem – grāmatām, avīzēm, žurnāliem –, kas pārveidoti viendabīgā pelēkā masā. To papildina zemas frekvences skaņas instalācija.
Grāmatas un cita veida drukāta teksta materiāli bieži kļūst par tiešu Jevgeņija Zolotko darbu izejmateriālu, un arī šajā gadījumā neparastais ciļņa materiāls ir darba svarīgākais elements; teksta pārtapšana par izejvielu turpina materiālā un nemateriālā savstarpējo attiecību risināšanu mākslinieka darbos, kas paver daudznozīmīgas interpretācijas iespējas un aktualizē jautājumu par vārda nozīmi laikmetīgajā kultūrā un mūsu ikdienas dzīvē.
Seko līdzi aktuālajam arī notikumam veltītajā Diena.lv sadaļā!