Sāči galerijas jaunā dzīve sākas ar Ķīnas mūsdienu mākslas parādi

80. un 90.gados Sāči aktivitātes bija revolucionāras: kādus darbus viņš pirka, kur un kā viņš tos izstādīja, — tas viss ietekmēja ne tikai mākslas tirgus, bet arī pašas mākslas attīstību. No galerijas pirmsākumiem Sāči Londonā rādīja to, kas tur vēl nebija redzēts. Jauno britu mākslinieku/Young British Artists (YBA) fenomenu 90.gadu sākumā radīja tieši Sāči, kurš pirmais sāka pirkt un izstādīt Demjena Hērsta, Marka Kvina, Treisijas Eminas, Reičelas Vaitridas, Gevina Tērka, Sāras Lūkasas un Garija Hjūma darbus. Tieši Sāči iedeva naudu Hērstam, lai viņš varētu iegādāties savu pirmo haizivi, kas vēlāk kļuva par mākslinieka firmas zīmi. Novators ar mainīgu gaumi Fenomenu radīšana Čārlzam Sāči nebija nekas jauns — viņš veiksmīgi darbojās reklāmas industrijā, kopā ar brāli Morisu dibinot aģentūru Saatchi & Saatchi. Aktīvi kolekcionēt mākslu ar savu toreizējo sievu Dorisu, kura bija mākslas kritiķe no ASV, Č.Sāči sāka 70.gados, taču pirmo, nu jau leģendāro galeriju Londonas ziemeļos atklāja tikai 1985.gadā. Tas arī bija kaut kas ļoti novatorisks — izstāžu zāle lielā industriālā telpā (bijusī krāsu rūpnīca). Tās izveidei kolekcionārs iedvesmojās no Ņujorkas mākslas telpām — gaišām, plašām, ar nevainojamu apgaismojumu. Pirmajai izstādei Sāči no saviem krājumiem izvilka amerikāņu klasiķus — Endiju Vorholu, Saju Tvombliju, Donaldu Džadu. Galerijā tika rīkotas muzeju līmeņa ekspozīcijas — iespaidīgs bija gan saturs, gan iekārtojums. Sāči rādīja Frenka Stellas, Dena Fleivina, Brūsa Naumana, Sindijas Šermanes un Džefa Kūnsa darbus — muzejos Eiropā tolaik daudzi no šiem māksliniekiem vēl nebija redzami. Sāči pirmā galerija darbojās līdz 2002.gadam, patlaban tajā mājā izbūvēts 15 ekskluzīvu dzīvokļu komplekss, kam par godu YBA kustībai dots nosaukums The Collection/Kolekcija. Atrodoties jau citās telpās Londonā, Sāči demonstrēja "jaunos amerikāņus", "jaunos vāciešus", studentu darbus, kā arī veidoja tematiskas izstādes — Glezniecības triumfs vai ASV šodien. XXI gadsimta sākumā Čārlzam Sāči negāja viegli — viņam bija nesaskaņas ar māksliniekiem (ar to pašu Hērstu, kurš no Sāči atpirka savus darbus) un telpu īpašniekiem (Sāči ar savu kolekciju tika padzīts no galerijas iepriekšējās "bāzes" — Lielās Londonas padomes ēkas Temzas krastā, pretī parlamentam), arī kritiķi viņu tik ļoti vairs nemīlēja. Varbūt tādēļ, ka Sāči mākslas gaume kļuvusi nepastāvīgāka — viņa favorīti visu laiku mainījās un viņš arvien intensīvāk darbojās kā mākslas dīleris, izpārdodot tos darbus, kas viņam apnikuši. Ironija bez ideoloģijas Kolekcionāra jaunākā aizraušanās ir Ķīnas laikmetīgā māksla. Pirmā izstāde, ko viņš piedāvā savas galerijas jaunajās telpās — Revolūcija turpinās: jaunā māksla no Ķīnas. Ķīniešu māksla pēdējos gados visā pasaulē ir "modes lieta". Pirms diviem gadiem Londonas vēsturiskajā Battersea elektrostacija jau notika Serpentine galerijas organizētā Ķīnas mākslas skate. Āzijas lielvalsts mākslinieku darbus iepērk pasaules vadošie muzeji, bet paši mākslinieki kļūst par miljonāriem un zvaigznēm. Čārlzs Sāči demonstrē 24 Ķīnas slavenāko jaunās un vidējās paaudzes autoru jaunradi. Ekspozīcija apmeklētājiem piedāvā intelektuālu atrakciju — daudzpusīgu un izaicinošu, kas uzrunā skatītājus ar darbiem, kuros apvienojas rietumu un austrumu kultūru simboli. Šī māksla sevi nepārdod kā "eksotiku", par ko brīnīties, bet mērķtiecīgi iekaro savu vietu pasaules mākslas kartē. Katrs mākslinieks runā savā valodā — dažiem joprojām ir svarīgi Ķīnas tradicionālās mākslas principi, citi veido universālu, starptautiski konvertējamu mākslas notikumu/piedzīvojumu/pārdzīvojumu, kur nacionalitātei vairs nav nozīmes, tā nav nolasāma. Izstādes hits ir mākslinieku Suņa Juaņa (Sun Yuan)* un Penas Jui (Peng Yu) ironiski provokatīvā instalācija Veco ļaužu pansionāts — 13 hiperreālistiskas vecu vīru skulptūras iesēdinātas ratiņkrēslos, kas haotiski pārvietojas pa zāli, laiku pa laikam saduroties citam ar citu. Šajos cilvēkos var atpazīt bezspēcīgus pasaules līderus, bet ratiņkrēslu sadursme ir starptautisku konfliktu metafora. Publika ir sajūsmā — skatītājiem atļauts staigāt starp vecīšiem, fotografēt, ieskatīties viņu sejās un arī pašiem izvairīties no sadursmes ar ratiņkrēsliem. Šiem māksliniekiem pieder vēl viena iespaidīga skulptūra — Eņģelis. Eņģelim nepaveicās — viņš nokrita no debesīm un nositās, turklāt šai spārnotaj ai būtnei nav ķīnieša, bet gan rietumu pasaules cilvēka sejas vaibsti. Citiem māksliniekiem ir aktuāli vēstures citāti — viņiem neliek mieru Mao tēls ("Viņš ir visur — kā Elviss vai Jēzus," saka paši autori), viņi spēlējas ar propagandas un reklāmas tēliem. Taču ideoloģija ķīniešiem vairs nav dominējoša tēma. Individuālais spēks Lauku rajonu un pilsētu modernizācijas jeb dabas un cilvēka radītas pasaules sadursme ir Džana Huaņa (Zhang Huan) instalācijas Ēzelis pamatideja — ēzelis mēģina uzkāpt Šanhajas augstceltnē. Savas attiecības ar apkārtējo vidi noskaidro performanču meistars Čans Sjiņs (Cang Xin), kurš komunicē ar pasauli ar mēles palīdzību: mākslinieka figūra guļ uz galerijas grīdas, pieskaroties tai ar mēli — tas izskatās teju vai pēc reliģiska akta. Visi izstādē pārstāvētie mākslinieki spiež uz individualitāti, vecs kolektīvisma modelis viņiem vairs neder. Mūsdienu pasaulē izdzīvot var tikai, saglabājot savu seju, nevis pazūdot kopējā masā. Māksliniece Sjana Dzjina (Xiang Jing) apmulsina skatītājus ar gigantisku plikni — sieviete izplestām kājām sēž uz soliņa un skatās jums tieši acīs, viņa izstaro gan varenumu, gan neaizsargātu trauslumu. Šis ir viens no spilgtākajiem individuālā spēka apliecinājumiem. Blakus tik emocionāli nopietnam darbam ir asprātīgas un pat jautras Šeņa Šaomiņa (Shen Shaomin) skulptūras: no dzīvnieku kauliem un galvaskausiem kā no Lego klucīšiem viņš veido jaunus fantastiskus briesmoņus — vērts padomāt par ģenētisko modifikāciju, vides aizsardzību un citplanētiešiem. Citplanētiešiem līdzinās arī cilvēki Džana Sjaoguana (Zhang Xiaogang) gleznās — tās ir anonīmas būtnes bez emocijām, noslēpumaini heroiski kloni, kuri, iespējams, ir pārāki par mums. Dž.Sjaoguans ir viens no veiksmīgākajiem ķīniešu māksliniekiem ar atpazīstamu rokrakstu. Identitātes meklējumi nolasāmi arī Bai Jiluo (Bai Yiluo) instalācijā Civilizācija — antīkie krūšutēli, kas nežēlīgi caurdurti ar lauksaimniecības dakšām, simbolizē kultūras revolūciju, klasisko ideālu laikmeta beigas. Bet kas būs tālāk? Par atbildes žestu var uzskatīt Liu Vei (Liu Wei) radījumu — milzīgu mēslu gabalu, kas sastāv no dažādiem štruntiem, to vidū ir arī spēļu zaldātiņi: māksla atgādina, ka cilvēka saražotais produkts agri vai vēlu, bet neizbēgami pārvēršas par mēslu.u * Vienīgā problēma, kas tomēr nav nepārvarama, ir saistīta ar ķīniešu mākslinieku vārdu pareizrakstību citās valodās un šo vārdu izrunu. Ķīnā izgatavotas preces mēs patērējam jau sen, veicinot šīs lielvalsts strauju ekonomisko augšupeju. Pēc Pekinas olimpiskajām spēlēm kļuva nepārprotami skaidrs, ka nu ir pienācis laiks globālai ķīniešu kultūras invāzijai — drīz būs jāmācās ķīniešu valoda.