"Šīs grāmatas pirmsākumi meklējami Latvijas Mākslas akadēmijā, kur viens no obligātajiem priekšmetiem ir ilustrācija, kurā mums tika dots uzdevums izveidot grāmatu par atmiņām. Mēs lozējām vecuma grupas, un man tika piecpadsmit sešpadsmitgadīgie," atklāj Aija Bley, kura pirms kāda laika uzsākusi studijas Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļā. Jāatzīmē, ka gala rezultātā šis uzdevums ir realizējies kopizstādē Atmiņas mākslas telpā Aminori, kurā bija aplūkojami četrpadsmit grāmatu projekti, no kuriem daži piedzīvojuši plašāku tirāžu.
Klasesbiedru vēstules
Sākumā Aija Bley meklējusi prototipus mūsdienu jauniešu vidū, atradusi vairākas meitenes, kuras atļāvušas izmantot savas dienasgrāmatas šī darba veidošanā, bet tas bijis saistīts ar atļaujas prasīšanu viņu vecākiem, kas sarežģījis procesu, tāpēc māksliniece pieķērusies klāt pati savam skolas laikam. Šīs grāmatas pamatā ir viņas paaudzes cilvēku atmiņu piezīmes. "Es pati tajā laikā nerakstīju dienasgrāmatas un neveidoju atmiņu klades, tāpēc biju patiešām iepriecināta, ka mani draugi un paziņas to ir darījuši un turklāt saglabājuši tās līdz pat mūsdienām, jo mēs varam iztēloties, kā tas bija, bet autentiskas lietas tomēr ir kaut kas pilnīgi cits," uzsver Aija Bley.
Izmantojot šīs dokumentālās liecības, māksliniece rekonstruējusi savu sajūtu par to laiku. Iespējams, ka citiem tā ir pavisam citāda. Uz jautājumu, kādi bijuši lielākie pārsteigumi par skolā piedzīvoto, viņa atbild: "Mani klasesbiedri rakstīja viens otram vēstules, ko es tagad izlasīju. Biju iedomājusies, ka mēs tajā vecumā bijām bērnišķīgāki, bet izrādījās, ka ne." Aija Bley piebilst, ka patiesībā nekas nav mainījies, jo viņi tajā laikā uztvēruši pasauli un vērtējuši to tieši tāpat, kā to dara jaunieši piecpadsmit gadu vecumā arī tagad, pat ja pats vērtējamais objekts ir citāds.
Remarka Parīze
"Aijas Bley grāmata sākas ar atsauci uz padomju folkloras motīvu – Iļjas Ērenburga "redzēt Parīzi un mirt" – un noslēdzas ar varones nokļūšanu Parīzē vairākas desmitgades vēlāk," raksta grāmatizdevējs un Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētnieks Jānis Oga, norādot uz grāmatas cilpveida kompozīciju. Kāpēc Parīze? "Atceros, ka padomju laikos Parīze šķita tik tāla un neaizsniedzama, ka es to izjutu ļoti, ļoti sāpīgi. Tas bija iztēlē radīts tēls, kas cēlies no grāmatām un citiem mākslas veidiem," saka Aija Bley, kura pat ar kinorežiju sākusi nodarboties tāpēc, ka tā bijusi iespēja nokļūt šajā pilsētā. Viņa bijusi gatava darīt visu, pat taisīt filmas, – smejas māksliniece.
Pirmo reizi ierodoties Parīzē, viņa sapratusi, ka šis sapnis ir nedaudz nokavēts gan personiski, gan arī vispārēji – tā ir brīnišķīga pilsēta, bet tā vairs nav Remarka Parīze, kuras dēļ viņa pievērsusies kino. Jāpiebilst, ka šajā gadā uz ekrāniem iznāca Aijas Bley jaunākā dokumentālā filma Mēs gribējām izmainīt pasauli par rokenrolu mūža garumā ar leģendārās pankgrupas Inokentijs Mārpls dalībnieku un mūzikas apskatnieka Ulda Rudaka piedalīšanos (to var noskatīties straumēšanas platformas vimeo.com producentu studijas On the Road lapā – I. A.).
Savukārt 8. b klase ir mākslinieces pirmā pieredze grāmatu izdošanā, kas vainagojusies ar panākumiem. "Man nebija ne jausmas, vai kādam tā būs vajadzīga, jo izdošana nenotiek izdošanas pēc, tāpēc esmu priecīga, ka puse no visas grāmatas tirāžas jau ir ceļā pie saviem lasītājiem," atklāj Aija Bley, kura nākotnē vēlētos izdot arī citas grāmatas, piemēram, ar savām fotosērijām.
Vairāk informācijas par 8. b klasi var lasīt interneta vietnē Aijabley.lv.